Pāriet uz galveno saturu

Turpināties maijā.

M
A
I
J
S

Mamma
Aicinājums
Ilgas
Jaunava
Saldme


http://browndresswithwhitedots. tumblr.com

Šķiet, vārds 'saldme' ir jaunvārds, taču tas bija absolūti pirmais, kas  ienāca manos pirkstu galos, kad drukāju S burta turpinājumu.
Maijs ir mans mēnesis. Un šogad jo īpaši īpašu to izjūtu. Patiesībā varu to ļaut sev izjust, jo šobrīd nav jāsteidzas. Cik labi IR nesteigties! Sākotnēji tas mazliet uzbrūk, es domāju - miers, un tu nezini, kur lai no tā noslēpjas, ko lai padara, lai tikai nebūtu jāļauj sev piedzīvot mieru, mieriņu, taču pamazām tu pie tā pierodi un arvien labāk sadzīvo un izdzīvo. Miers tādā izpratnē, ka ļaujies ikdienas ritumam, sadzirdot sevi, nepazūdot pūlī un uzkrautajos pienākumos, pagatavo kafiju tad, kad vēlies, ļauj sev diendusā atbrīvot prātu un nedomāt, telefona zvanu noregulē klusuma režīmā, klausies kā pavasaris ienāk katrā dzīvajā šūnā, un kā organisms tam atsaucas.
Es ticu, ka ir cilvēki, kuri neko no tā nesajūt un varbūt pat pasmīn ko tādu lasot, jo viņi vienkārši dzīvo pa savam- strādā, ēd un turpinās, ir cilvēki, kuri jau vairākus gadus ir mierā, jo tā ir viņu ikdiena, ir cilvēki, kuri ik pa laikam sevi atgriež pie miera, laika periodi, kurus velta sev un savam iekšējam spēkam. Katram savi ieradumi, notikumi, pārdzīvojumi un piedzīvojumi..

Vēl pavisam nesen domāju un runāju par tēmu - ka citiem vienmēr būs, ko teikt par tavām izvēlēm un dzīvi. Tas ir neizbēgami, jo reizēm cilvēki domā, ka var palīdzēt otram ar savu uzstājīgo padomu vai komentāru, reizēm cilvēkiem dzīve ir tik ārkārtīgi sarežģīta, ka viņi meklē kādu, kura dzīvi padarīt mazliet grūtāku kā savējo un ir cilvēki, kuriem vienkārši ir ieradums runāt par visu, ko redz, tāda vārdu un domu caureja... Taču tikpat būtiski, cik to zināt vai saprast, ir spēt nodalīt - mans no tavs, tavs no mans. Neļaut otra viedoklim mainīt tavu un manu sajūtu par to, kā es gribu turpināties, it sevišķi, ja tā ir pietiekami spēcīgi sajūtama un skaidra. Jo mums katram ir savi pienākumi, atbildības, uzdevumi un katram no mums ir citas garšas izjūtas, tāpat kā sāpju slieksnis.


http://browndresswithwhitedots.tumblr.com


Tātad maijā viņa pamodās savā vecvecāku mājā, kur nebija sen bijusi. Atvēra aizkarus, kas nebija atvērti vairākus gadus (vismaz tā viņai šķita). Maijs šajā gadā bija neticami vēlīgs un silts. Tāpēc viņa varēja gulēt, apsedzoties tikai ar savu jaku. Jaku, kuru nesāja līdzi vairākus gadus. Ik dienu un nakti. Tai bija nozīme. Tā nesa līdzi notikumus, kurus nevar tāpat aizmirst. Un nevajag. Šorīt viņa skaidri saprata, ka nekad tos neaizmirsīs, jo tā ir daļa no viņas stāsta. Un stāsts ir skaists. Stāsta būtība ir skaista. Taču katram ir savi uzdevumi šajā dzīvē. Un šobrīd viņa ir pamanījusi savējos. Atgriezusies no vairāku gadu klejojumiem pa pasauli, viņa šorīt to apjauta tieši un skaidri. Viņa turpināsies. Savā garā un būtībā. Katru dienu izdarot ko labu sev un kādam, kurš palīdzību nemaz nelūdz, iespējams, nemaz nenovērtē. Viņa būs laba sev un pasaulei. Pasaule ir laba. Tā dod iespējas. Ikkatram. Arī viņai. Vairākus gadus gājusi pret sevi, viņa ir nonākusi pie sevis, mājās. Un tieši pasaule viņā ir parādījusi tik daudz - viņas pazemību, dziļdomību, stulbumu, bagātību nabadzībā, cilvēku dažādās sirdis un vērtības. Viņa sāks ar vecvecāku māju, kurā vienmēr ir jutusies pasargāta, bet tagad sargājama ir māja. Jo tai ir nozīme. Vienmēr būs. Vietai, kur atgriezties, dzīvot, būt, smieties, raudāt, klupt un celties, lasīt, rakstīt, kliegt, sadzirdēt, turpināties...

Pinterest.com



Lai jums skaists maijs, mani mīļie un mīļās!

Es no sirds un patiesi jūs mīlu un vēlu labu!

Tiekamies,
Evita




Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Mammu un meitu lietas

Kādu vakaru, liekot gulēt mazāko, es sajutu, cik ļoti viens paliek mans vecākais bērns. Paliek aiz durvīm ar Tv, dienā piedzīvoto un vēl gana sarežģīto vecumposmu, kad viss nepatīk un krīt uz nerviem, mamma nesaprot līdz galam. Tas ir tik neparasti, vai ne? Vairākus gadus tev ir bijuši vecāki uz visiem 100, bet tad vienā dienā ienāk mazs, jauks brālis, kuru tu it kā arī vēlies, jo tas liek sajust, ka tev ir vēl kāds īpašs cilvēks uz šīs zemes, un ikdiena mainās.
Jā, varētu teikt - tev taču tik daudz jau bijusi uzmanība, ko tad vēl vēlies! Muļķīgi jau izklausās, pasakot vien. To jau zinām, ka uzmanība, glāsts, saruna, acu skatiens, palīdzība ir vajadzīga jebkurā vecumā.
Tāpēc es šodien aktualizēju tēmu, ko kopā var darīt ar savu meitu, kas teju, teju jau ir pusaudzis (pazīmes liecina, ka jau agrīns pusaudzis noteikti ir - 10gadi).

Vispirms varētu izveidot kopīgu kolāžu ar saviem mērķiem, ko kopā gribat izdarīt. Tas jau varētu parādīt gan bērna gaidas, gan mammas gaidas, gan reālo sit…

nav ko vilkt mugurā. tiešām?

Labdien un esiet sveicināti!

'Mammu, man nav ko vilkt mugurā', teica mana meita noteiktā balsī ar asarām acīs.

Tātad uz šo teikumu var paraudzīties dažādi - izaugusi no apģērba, kas pirms laika derēja vai arī - gribas kaut ko citu - morāli novecojušas tās lupatiņas. Vēlas laiku ar mammu. Uzmanības pievēršana.


Šādus teikumus es reizēm mēdzu pateikt pati. Jāatzīst, mana garderobe ietilpst mums visiem domātajā skapī. Un reizēm man šķiet, ka vajag vairāk svārku, vairāk kleitu (ļoti daudz, ko nevelku jau man ir), un tomēr visvairāk man vajag kaut ko, nezinu ko.
Tad nu vienā pārbraucienā ar auto, es dzirdēju kolosālu raidījumu par to, ko mēs patērējam, kā dzīvojam, ko mums patiesībā vajag un ko izliekamies, ka vajag (mana interpretācija). Un tad es apjautu, cik labi, ka mums ir cilvēki, kuri domā plašāk, daudz plašāk un spēj kritiski izvērtēt prioritātes. Domāju pirms gadiem desmit vides saudzētājus uzskatīja par gana lieliem dīvaiņiem, kuri grib izglābt pasauli (muļķi tādi, ne?). Ta…

Bāc un cieņa. Cieņa un bāc.

Labrīt,

skatoties pa logu, redzu, ka zeme sasalusi. Taču rīta ziņās Kristaps ziņoja, ka tuvākajās dienās būs silts gaiss. Vakardien, ejot uz vingrošanu ar savu mazo puiku, es iedomājos, cik tas būs kolosāli - pavasarī izmantot dienu pastaigām, saulīte sildīs, putniņi čivinās un tu pati trallināsi.
Šķiet, ka tas jau mums ierasts - mazliet domās skriet tagadnei pa priekšu. Iet pa ceļu, kas ved uz tiltu, bet jau domās būs pār to un vēl tālāk.

Janvāris man ir tāds klusais mēnesis. Nē, ne tā, ka es nerunāju, vai nevienā neklausos,  bet es daru minimumu. Kas ir minimums? Droši vien tā arī varētu būt kaut kāda spēju līmeņa norma šajā noteiktajā situācijā un apstākļos. Es esmu ar mazu bērnu mājās. To arī daru. Viendien es sāku domāt, kāpēc tas šķiet maz? Godīgi, vai jums tā nešķiet? Noteikti tā šķiet visām tām mammām, kuras ir uzsākušas, paralēli bērna auklēšanai, tamborēt, šūt, apgleznot, vienvārdsakot - izpausties.
No vienas puses ir skaidrs, ka jāmeklē nodarbe, kur tu aizmirsties, ļauji…