Pāriet uz galveno saturu

brīt no rīta!


Tipu tapu.
šodien rīts steidzīgs. uz darbu skrienu. jā, jā. lietas notiek interesanti. es te runāju par tām, par kurām iepriekš esi teicis - nekad. un ne tikai teicis, bet pavisam nopietni domājis, ka šitā štelle nav man, bet citiem gan labi sanāk. un labi, ka tā. bet, nē, dzīve taču reizēm grib parādīt, cik esi vājš, stiprs, paredzams, apjucis, laimīgs, noguris utt. lai krāsu vairāk. lai ir, ko domāt. lai ir, ko darīt galu galā.
un tā nu arī ar mani ir sanācis, ka daru to, ko nekad nedarīšu. nu kases aparāts. nēēe. nekad taču vairs. hehe, tagad man jau jāsmejas pašai. kases aparāts patiesībā ir normāli gudrs aparāts. un to jau esmu apguvusi. visas x, zet atskaites un ielikt, izņemt naudu. jāpamācās vēl par produktu un tad varēšu būt pavisam gandarīta.

ko no tā vēl sapratu?

mēs paši uzliekam sev rāmjus, kas padara dzīvi grūtāku. jo jādomā, vai darbs ir tā vērts, jo es taču esmu baigais kings, liels speciālists ar labu izglītību, un man vajag tikai šitādu darbu. un teiciens - katrs darbs ir labs - parasti tiek pateikts ar tādu ironijas pieskaņu vai mazliet patiesāk, ja tas attiecināms uz kādu citu. bet patiesībā es arī esmu no tām,kas domā, ka viss, kas ar mums notiek, notiek ar kaut kādu nolūku. jā, mēs paši izvēlamies, vai darīt šo, vai atteikt tam, vai... bet neiegūstot pamatskolas izglītību, nevar apgūt vidusskolas vielu. ir jābūt secīgumam, kaut kādai loģiskai skaitļu rindai.
vakar runāju ar draudzeni un viņas vīru, ka mūsdienās tik raksturīgi ir 24 gados būt jau lielam vadītājam, kaut dzīves pieredze un spēja sajust savu kolektīvu ir tik niecīga un tad nav brīnums, ka 30 gados cilvēks ir absolūti apjucis, jo nav vairs interesanti, vajag taču vēl kādam kaut ko pierādīt. man 24 arī šķita, ka varu būt vadītāja, bet tagad man ir pilnīgi skaidrs, ka es tam nebiju gatava. bet tajā mirklī man vajadzēja visu vai neko.

šķiet, renārs, kas kaupers,:) bija teicis, ka tu vari kalnā sākt kāpt jebkurā mirklī. un es tam tik ļoti piekrītu un pat izjūtu, jo arī es esmu izbaudījusi to, kā tas ir, ka no kalna nošļūc pa taisno un sāpīgo lejā, zaudējot daudz. un esmu tik apjukusi, ka nesaprotu, kur un ar ko man kāpt atkal. tāpēc es zinu, ka šo mazo darbiņu, ko man ir iespēja tagad darīt, varu nosaukt par instrumentu sagatavošanu, lai atkal kāptu kalnā. un esmu priecīga par to. ir tādas ceļajūtis.

Lai jums burvīga nedēļa. saule mūs lutina un sals kutina, bet ir taču labi, vai ne?

Ar mīļiem sveicieniem,
Evita


bilde no shoedartlaw.com

Komentāri

  1. Kas zin, varbūt arī adīt beidzot iemācīsies un varēsi uzmargot kādu zeķu pāri :) Ja nopietni, es tiešām priecājos par Tevi un Tavu kāpšanu kalnā.

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Mammu un meitu lietas

Kādu vakaru, liekot gulēt mazāko, es sajutu, cik ļoti viens paliek mans vecākais bērns. Paliek aiz durvīm ar Tv, dienā piedzīvoto un vēl gana sarežģīto vecumposmu, kad viss nepatīk un krīt uz nerviem, mamma nesaprot līdz galam. Tas ir tik neparasti, vai ne? Vairākus gadus tev ir bijuši vecāki uz visiem 100, bet tad vienā dienā ienāk mazs, jauks brālis, kuru tu it kā arī vēlies, jo tas liek sajust, ka tev ir vēl kāds īpašs cilvēks uz šīs zemes, un ikdiena mainās.
Jā, varētu teikt - tev taču tik daudz jau bijusi uzmanība, ko tad vēl vēlies! Muļķīgi jau izklausās, pasakot vien. To jau zinām, ka uzmanība, glāsts, saruna, acu skatiens, palīdzība ir vajadzīga jebkurā vecumā.
Tāpēc es šodien aktualizēju tēmu, ko kopā var darīt ar savu meitu, kas teju, teju jau ir pusaudzis (pazīmes liecina, ka jau agrīns pusaudzis noteikti ir - 10gadi).

Vispirms varētu izveidot kopīgu kolāžu ar saviem mērķiem, ko kopā gribat izdarīt. Tas jau varētu parādīt gan bērna gaidas, gan mammas gaidas, gan reālo sit…

nav ko vilkt mugurā. tiešām?

Labdien un esiet sveicināti!

'Mammu, man nav ko vilkt mugurā', teica mana meita noteiktā balsī ar asarām acīs.

Tātad uz šo teikumu var paraudzīties dažādi - izaugusi no apģērba, kas pirms laika derēja vai arī - gribas kaut ko citu - morāli novecojušas tās lupatiņas. Vēlas laiku ar mammu. Uzmanības pievēršana.


Šādus teikumus es reizēm mēdzu pateikt pati. Jāatzīst, mana garderobe ietilpst mums visiem domātajā skapī. Un reizēm man šķiet, ka vajag vairāk svārku, vairāk kleitu (ļoti daudz, ko nevelku jau man ir), un tomēr visvairāk man vajag kaut ko, nezinu ko.
Tad nu vienā pārbraucienā ar auto, es dzirdēju kolosālu raidījumu par to, ko mēs patērējam, kā dzīvojam, ko mums patiesībā vajag un ko izliekamies, ka vajag (mana interpretācija). Un tad es apjautu, cik labi, ka mums ir cilvēki, kuri domā plašāk, daudz plašāk un spēj kritiski izvērtēt prioritātes. Domāju pirms gadiem desmit vides saudzētājus uzskatīja par gana lieliem dīvaiņiem, kuri grib izglābt pasauli (muļķi tādi, ne?). Ta…

Keep going!

Labrīt! Labdien! Labvakar!

Ir gan mazliet pāri divpadsmitiem, taču sajūta man, ka vēl ir agrs rīts. Varētu uzburt ainiņu ar siltu kafiju, grāmatu, vilnas zeķēm un šūpuļkrēslu, taču es sēžu pie balta galda, un kafija jau mazliet atdzisusi. Tas, par ko es pēdējā laikā gana daudz domāju, kā tas nākas, ka notiek tā, kā tas notiek. Un ar to sajūtu, ka citādāk nemaz nevar notikt.
Pēdējā laikā man ir tik izteikta sajūta, ka mūsu dzīves notikumi ir jau kaut kur ierakstīti. Izklausās pēc ku-kū, bet, domājams, tik traki ar mani vēl nav. Lasīju, ka nevajag tiem pretoties, jo tie, kuri pretojoties dzīves plūsmai, tos dzīve mazliet paspīdzina. Šo droši vien var tulkot dažādi, saprast dažādi un izpildīt dažādi.
Mani dzīves notikumi viens pēc otra ļoti pārliecinoši šobrīd ir atveduši uz kaimiņzemi. Un te nu es esmu - ar putekļiem acīs (laikam jāizsūc paklāji), rakstu jums ziņu. Man pat ir interesanti, ko dzīve mums ir sagatavojusi, kādas izvēles es vēl izdarīšu un kā tās turpināsies. Vairs nepreto…