brīt no rīta!

Tipu tapu.
šodien rīts steidzīgs. uz darbu skrienu. jā, jā. lietas notiek interesanti. es te runāju par tām, par kurām iepriekš esi teicis - nekad. un ne tikai teicis, bet pavisam nopietni domājis, ka šitā štelle nav man, bet citiem gan labi sanāk. un labi, ka tā. bet, nē, dzīve taču reizēm grib parādīt, cik esi vājš, stiprs, paredzams, apjucis, laimīgs, noguris utt. lai krāsu vairāk. lai ir, ko domāt. lai ir, ko darīt galu galā.
un tā nu arī ar mani ir sanācis, ka daru to, ko nekad nedarīšu. nu kases aparāts. nēēe. nekad taču vairs. hehe, tagad man jau jāsmejas pašai. kases aparāts patiesībā ir normāli gudrs aparāts. un to jau esmu apguvusi. visas x, zet atskaites un ielikt, izņemt naudu. jāpamācās vēl par produktu un tad varēšu būt pavisam gandarīta.

ko no tā vēl sapratu?
mēs paši uzliekam sev rāmjus, kas padara dzīvi grūtāku. jo jādomā, vai darbs ir tā vērts, jo es taču esmu baigais kings, liels speciālists ar labu izglītību, un man vajag tikai šitādu darbu. un teiciens - katrs darbs ir labs - parasti tiek pateikts ar tādu ironijas pieskaņu vai mazliet patiesāk, ja tas attiecināms uz kādu citu. bet patiesībā es arī esmu no tām,kas domā, ka viss, kas ar mums notiek, notiek ar kaut kādu nolūku. jā, mēs paši izvēlamies, vai darīt šo, vai atteikt tam, vai... bet neiegūstot pamatskolas izglītību, nevar apgūt vidusskolas vielu. ir jābūt secīgumam, kaut kādai loģiskai skaitļu rindai.
vakar runāju ar draudzeni un viņas vīru, ka mūsdienās tik raksturīgi ir 24 gados būt jau lielam vadītājam, kaut dzīves pieredze un spēja sajust savu kolektīvu ir tik niecīga un tad nav brīnums, ka 30 gados cilvēks ir absolūti apjucis, jo nav vairs interesanti, vajag taču vēl kādam kaut ko pierādīt. man 24 arī šķita, ka varu būt vadītāja, bet tagad man ir pilnīgi skaidrs, ka es tam nebiju gatava. bet tajā mirklī man vajadzēja visu vai neko.

šķiet, renārs, kas kaupers,:) bija teicis, ka tu vari kalnā sākt kāpt jebkurā mirklī. un es tam tik ļoti piekrītu un pat izjūtu, jo arī es esmu izbaudījusi to, kā tas ir, ka no kalna nošļūc pa taisno un sāpīgo lejā, zaudējot daudz. un esmu tik apjukusi, ka nesaprotu, kur un ar ko man kāpt atkal. tāpēc es zinu, ka šo mazo darbiņu, ko man ir iespēja tagad darīt, varu nosaukt par instrumentu sagatavošanu, lai atkal kāptu kalnā. un esmu priecīga par to. ir tādas ceļajūtis.

Lai jums burvīga nedēļa. saule mūs lutina un sals kutina, bet ir taču labi, vai ne?

Ar mīļiem sveicieniem,
Evita


bilde no shoedartlaw.com