Pāriet uz galveno saturu

Dāvana.


Sava bloga rakstīšana šobrīd ir nozīmīga gandrīz katram trešajam, es domāju. Katram noteikti ir savi iemesli, kāpēc to dara. Man tā bieži vien noformulējas domas par kādu jautājumu. Tas ir līdzīgi, kā mācot otram, pats labāk saproti. Tajā pat laikā tā ir iespēja pabūt it kā šķietami kopā ar kādu cilvēku, kura piezīmes tai mirklī lasi. Protams, tā vide ir virtuāla, tāpēc arī saku, ka šķietami. Vēl mani patiešām pārsteidz, cik cilvēki interesanti domā, runā, kā viņi pasniedz to, ko grib pateikt, kā iesaiņo utt. jāatzīst, ka ir arī reizēm sajūta, ka kāds aizņemas kādu rindu no otra, bet, iespējams, tas viss ir tik nejausi. Izlasi ziņu, pats domā un jūti līdzīgi, līdz ar to raksti arī sanāk līdzīgi… Lai vai kā, Mēnessmeitēns man ir pasniedzis dāvanu, proti, jautājumus, kas ceļo no viena rakstītāja pie cita rakstītāja. Es domāju, ka tas savā ziņā arī vieno, ka esi viens no viņiem..

1. Kas ir pirmā lieta, ko Tu iedomājies, kad piecelies no rīta?

Vai tiešām MAN (uzsvars uz šī vārda) jāved šodien Betija uz bērnudārzu?

2. Pirmā lieta, ko Tu pamani pretējā dzimumā?

Laikam koptēlu, ģērbšanās stilu, sejas vaibstus, acu skatienu.

3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?

Es esmu diezgan bailīga, lai dotos uz neapdzīvotu salu. Tāpēc mana atbilde noteikti neatainos patiesību. Es ņemtu kompāniju, ar kuru vismaz varētu tuvināt šo domu. cilvēkam taču vajag cilvēku. :)

4. Kas ir pēdējais, ko Tu apēdi?

tikko beidzu brokastot. Ledusskapis diezgan patukšs, izvēlējos uzcept siermaizītes. Tās arī gardi notiesāju.

5. Pēdējais cilvēks, ar kuru Tu runāji pa telefonu?

Ar savu mammu.

6. Pēdējā filma, ko Tu noskatījies?


You will meet a tall dark stranger.

7. Pēdējā grāmata, ko lasīji?

Es laikam neesmu pat izlasīju visas, ko esmu iesākusi. Ā, izlasīju mazo, jauko grāmatiņu ‘Piedzimt bez vardarbības’…

Dāvanu nododu tālāk Katei un Maltites Inesei (Inesei būs kādā receptē atbildes jāiecep:)

bilde no http://kiddley.com

Veiksmi,
evita

Komentāri

  1. Abildes uz jautājumiem ir sniegtas. Vari iepazīties :)

    AtbildētDzēst
  2. :) prieks, kā pieņēmi stafetes kociņu! :)

    P.S. - Ne pa tēmu, bet... Zini, kad es iegriežos Tavā blogā? :) Kad ir vēlme sajust putna spalviņu vieglumu un pasmaidīt... :) tā nu es pie atbilžu izlasīšanas nonācu tikai tagad! :( Bet tāpat jauki! :)

    AtbildētDzēst
  3. paldies par Taviem vārdiem. man pašai ir izjūta, ka te nemaz nerakstu tā viegli un gaisīgi... bet varbūt tas ir stāsts par to, ka katrs paņem to, kas tieši viņam vajadzīgs. :)

    AtbildētDzēst

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Mammu un meitu lietas

Kādu vakaru, liekot gulēt mazāko, es sajutu, cik ļoti viens paliek mans vecākais bērns. Paliek aiz durvīm ar Tv, dienā piedzīvoto un vēl gana sarežģīto vecumposmu, kad viss nepatīk un krīt uz nerviem, mamma nesaprot līdz galam. Tas ir tik neparasti, vai ne? Vairākus gadus tev ir bijuši vecāki uz visiem 100, bet tad vienā dienā ienāk mazs, jauks brālis, kuru tu it kā arī vēlies, jo tas liek sajust, ka tev ir vēl kāds īpašs cilvēks uz šīs zemes, un ikdiena mainās.
Jā, varētu teikt - tev taču tik daudz jau bijusi uzmanība, ko tad vēl vēlies! Muļķīgi jau izklausās, pasakot vien. To jau zinām, ka uzmanība, glāsts, saruna, acu skatiens, palīdzība ir vajadzīga jebkurā vecumā.
Tāpēc es šodien aktualizēju tēmu, ko kopā var darīt ar savu meitu, kas teju, teju jau ir pusaudzis (pazīmes liecina, ka jau agrīns pusaudzis noteikti ir - 10gadi).

Vispirms varētu izveidot kopīgu kolāžu ar saviem mērķiem, ko kopā gribat izdarīt. Tas jau varētu parādīt gan bērna gaidas, gan mammas gaidas, gan reālo sit…

nav ko vilkt mugurā. tiešām?

Labdien un esiet sveicināti!

'Mammu, man nav ko vilkt mugurā', teica mana meita noteiktā balsī ar asarām acīs.

Tātad uz šo teikumu var paraudzīties dažādi - izaugusi no apģērba, kas pirms laika derēja vai arī - gribas kaut ko citu - morāli novecojušas tās lupatiņas. Vēlas laiku ar mammu. Uzmanības pievēršana.


Šādus teikumus es reizēm mēdzu pateikt pati. Jāatzīst, mana garderobe ietilpst mums visiem domātajā skapī. Un reizēm man šķiet, ka vajag vairāk svārku, vairāk kleitu (ļoti daudz, ko nevelku jau man ir), un tomēr visvairāk man vajag kaut ko, nezinu ko.
Tad nu vienā pārbraucienā ar auto, es dzirdēju kolosālu raidījumu par to, ko mēs patērējam, kā dzīvojam, ko mums patiesībā vajag un ko izliekamies, ka vajag (mana interpretācija). Un tad es apjautu, cik labi, ka mums ir cilvēki, kuri domā plašāk, daudz plašāk un spēj kritiski izvērtēt prioritātes. Domāju pirms gadiem desmit vides saudzētājus uzskatīja par gana lieliem dīvaiņiem, kuri grib izglābt pasauli (muļķi tādi, ne?). Ta…

Keep going!

Labrīt! Labdien! Labvakar!

Ir gan mazliet pāri divpadsmitiem, taču sajūta man, ka vēl ir agrs rīts. Varētu uzburt ainiņu ar siltu kafiju, grāmatu, vilnas zeķēm un šūpuļkrēslu, taču es sēžu pie balta galda, un kafija jau mazliet atdzisusi. Tas, par ko es pēdējā laikā gana daudz domāju, kā tas nākas, ka notiek tā, kā tas notiek. Un ar to sajūtu, ka citādāk nemaz nevar notikt.
Pēdējā laikā man ir tik izteikta sajūta, ka mūsu dzīves notikumi ir jau kaut kur ierakstīti. Izklausās pēc ku-kū, bet, domājams, tik traki ar mani vēl nav. Lasīju, ka nevajag tiem pretoties, jo tie, kuri pretojoties dzīves plūsmai, tos dzīve mazliet paspīdzina. Šo droši vien var tulkot dažādi, saprast dažādi un izpildīt dažādi.
Mani dzīves notikumi viens pēc otra ļoti pārliecinoši šobrīd ir atveduši uz kaimiņzemi. Un te nu es esmu - ar putekļiem acīs (laikam jāizsūc paklāji), rakstu jums ziņu. Man pat ir interesanti, ko dzīve mums ir sagatavojusi, kādas izvēles es vēl izdarīšu un kā tās turpināsies. Vairs nepreto…