Pēdējās dienās (bet varbūt jau nedēļās?:) es ēdu, ēdu un ēdu. Tad, kad neēdu, jau domāju, ko gardu pagatavot. Un tad, kad pagatavoju, domāju, ka ēdīšu vēlāk, bet, nē, es jau servēju galdu un aicinu citus piebiedroties.
Jā, dīvaina lieta/darbība tā ēšana. Ēšana, kad uztraucies. Ēšana, kad svinības. Ēšana, kad nemaz negribas ēst. Ēšana, kad gribi vienkārši kādu iepriecināt. Ēšana, kad baidies. Ēšana, kad nu kuram tā ēšana. Ā, un vēl nakts ēšana.
Cilvēki, kuri ir korpulenti, visbiežāk ir arī ļoti jūtīgi un ne pārāk pārliecināti par sevi. Un tas tauku slānis ir viņu vairogs, ar kuru tie atvaira uzbrukumus, cilvēkus, situācijas, jūtas. Līdz šim es nevarētu laikam nekad par sevi teikt, ka esmu resna/apaļa/uzēdusies. Bet zinu, ka bija posms, kurā droši vien valkāju par vienu izmēru lielāku apģērbu. Varu arī teikt, ka tad jutos ieslodzīta, apmulsusi, ne pārāk laimīga, kaut ārēji man bija viss, ko vien jauna meitene varēja vēlēties (bet šis ir cits stāsts, cik ļoti maz mēs zinām, kā patiesām jūtas mūsējie).
Man ir arī ļoti tuvi cilvēki, kuri vienmēr ir „cīnījušies” ar lieko svaru un patiesībā - ar ēšanas traucējumiem. Un liekais svars patiešām korelē ar pašizjūtu. Saka, ka cilvēki ar ēšanas traucējumiem (anoreksija, bulīmija, liekais svars, kompulsīvā pārēšanās) reti, kad savā dzīvē ir varējuši kaut ko kontrolēt. Iespējams, viņiem ir bijuši ļoti autoritatīvi vecāki… Un lūk, ar ēšanu – neēšanu, šis cilvēks beidzot var kaut ko savā dzīvē kontrolēt. tas tā pateikts - pa vienkāršo.
Es kādai meitenei nesen teicu, ka, tiekot vaļā no liekā svara, viņa ir spērusi lielu soli pretī uzvarai pār nedrošību, beidzot viņa ir gatava uzņemties atbildību par savu dzīvi un izvēlēm, ko viņa izdara. Bet tas nekad nenotiek vienā dienā, tāpēc jo īpaši liels prieks.
Patiesībā gribēju pavisam draisku ierakstu izveidot, bet sanāca kā sanāca. Lai mums biežāk izdodas ieklausīties savās izjūtās un būt tolerantiem pret citiem cilvēkiem.
Evita
bilde: http://blog.americanfeast.com
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru