Tūja

Ātri tika pieņemts lēmums. Braukšu uz Tūju. Tāpat vien. Līdzi. Pie jūras. Lasīt. Grāmatu gan aizmirsu mājās. Labi vien bija, ka tā.
Es nudien nezināju, ka latvieši prot atpūsties. Tik daudz telšu norādītajā Latvijas mežu apsaimniekotā vietā. Ar bērniem, bez bērniem, jauni, veci, meitenes ar piepūšamajiem banāniem, puiši labi iereibuši, bet labsirdīgi, dāmas, kas mazliet neapmierinātas, igauņi, kuri ieņēmuši vietu ar burvīgu skatu, lietuvieši, kuri mums kaimiņos vārīja griķu putru un vēl un vēl.

Man šķiet, mēs – 6as sievietes, sākotnēji uzvedāmies patiešām kā tipiskas sievietes (nu vismaz kā par tām pieņemts domāt) – vairākas minūtes plānojām kā nu celsim teltis. Tad vēl pārplānojām, kā un kur mašīnas vajadzētu novietot. Un vienā brīdī es sāku smieties, jo tas bija amizanti un lieliski vienlaikus. Smējās arī pārējās. Ar humora izjūtu viss kārtībā mums, būs labi pavadītas divas dienas. Tā arī bija. Jūra bija atšķirīga. Pirmajā diena tā bija mierīga, ļoti vēsa. Ejot peldēt pirmo reizi es sev jautāju, kāpēc vispār tur eju. Un ko gan pārējie tai ūdenī dara, ja man ir tik ļoti auksti, ka teju kājās iemetīsies krampis. Mana stratēģija attaisnoja uz sevi liktās cerības. Kādu laiku vienkārši bradāju pa ūdeni līdz ar temperatūru mazliet apradu. Bet tad peldēju un peldēju, un peldēju, apstāties nebija prāta darbs, jo tad atkal bija auksti. Bērniem gan ūdens šķita „kā piens”, tikai lūpas tādas zilganas palika, bet tad atkal varēja uzcelt pilis. Man arī patika, un es labprāt viņiem palīdzēju. Sanāca glīti, pat upe gar pili tecēja. Diena pagāja pārsteidzoši ātri. Vakars bija mierīgs. Kāds spēlēja bumbu, citi vakariņoja, vīrietis ar puikām spēlēja futbolu, mazliet rādot savas iemaņas šai spēlē (kad bumba aizripoja tālāk, visas daiļā dzimuma pārstāves sekoja līdzi tās virzienam un tam, kur tā aizvedīs. Kad mana māsa bumbu bija paripinājusi pretī nācējam, sievietes turpināja iesākto – lasīja žurnālu, grieza desiņas… vai nav jauki novērot no malas? :)). Savukārt nakts bija..hmmm... skaļa. Ugunskuri spīdēja, mūzika skanēja, cilvēki jautrojās. Rutulis tik dziedāja par rozā telefonu un visu, tad Freimanis uzdziedāja utt. Klusi prātoju, guļot teltī, kad trobele varētu beigties. Man parasti miegs sāk nākt ap diviem naktī, varbūt arī viņiem? Meitenes tik nosauc, uz kāda ierosinājumu mūziku mazliet klusāk pagriezt – ļauj taču meitenēm dejot! Pasmaidu, apskatos uz savu meitu, kas grozās šurpu turpu, un dziedu bez balss līdzi.

Otrajā dienā izbaudīju lielos viļņus. Un, vērojot citus, viņi jutās līdzīgi – spiedza, kliedza, smējās, lēca, šļakstījās… tik daudz prieka vienkopus. Atpūtusies, izvēdinājusi galvu un domas, devos salocīt telti, lai dotos mājup.
Es nudien iesaku tādu nedēļas nogali izbaudīt katram. Nevajag plānot, galvenais vajag braukt, līdzi paņemt kko mīkstāku, uz kā naktī vai no rīta uzlikt galvu. Bet var arī bez tā, nu jau es to zinu.

Evita

p.s. vakarā, atbraucot mājā, vēl skatījos pa logu uz notiekošo kā filmā - baseins tika pacelts, tad atkal nolikts citā vietā. Ķiršu kociņi locījās vējā, bet tam nepadevās. Elektrība nodzisa, un es varēju iet drīz vien arī gulēt klusumā un mierā.

p.p.s tikko atcerējos, ka Tūjā ar saviem klases biedriem svinējām gan izlaidumu, gan Jāņus. Sveiciens maniem klases biedriem, tas bija vareni, un jūs esat paši labākie!