Tāds rakstīt – nerakstīt posms iesācies, bet varbūt vienkārši turpinās gribu – negribu posms. Gribējās par princesēm, kas dabū pļauku pa seju. Tad par veciem cilvēkiem un nostatīt pretī jauno cilvēku aizraujošo dzīvi. Par fantāzijām, kas galvā kā filmiņa skrien un kurās tev tiek iedalīta kāda loma. Par draugiem, kuri tālu un ne tik. Par sajūtu, kas pārņem noskrienot vairākus kilometrus. Par augustu, kas aizsācies un kas arī nozīmē, ka pamazām visas mantas tiek skaisti locītas un bīdītas iekš čemodāna. Mjā, tāda sajūta, ka mans gads tikai vēl sāksies 1.septembrī. kā senāk, kad skola atkal atsākās. Kad mazliet kautrējos un mulsu, ieraugot savējos. Jā, arī es tagad mazliet mulstu, jo nezinu, kā būs.
Nu tad varbūt dažus teikumus par kādu no iepriekš minētā?
- Princese vienmēr tika lolota un mīlēta. Cilvēki viņu nudien mīlēja. Pati reizēm par to brīnījās. Jā, jā, bija jau bija arī kritieni, mazi pārdzīvojumi, un tad atkal uzvaras un skaisti piedzīvojumi. Šai princesei vienmēr bija, ko darīt. Varētu pat teikt - ļooti daudz. Parasti viņa visu paspēja. Es domāju, ka tieši tāpēc, ka viņai patika darīt daudz. Tāds straujš dzīves temps bija kaut kas noteikti par viņu. Lai gari nebūtu jālasa, tad te dažus notikumus izlaižu. (..) Vienu dienu princese satika kādu cilvēku. Un kādā citā dienā jau viss mainiijās. princis uz baltā zirga bija prom. Aizcirta durvis deguna priekšā un prom bija. Kopš tās dienas viņa mazliet realitāti koriģēja (ļāvās sapņiem tur – kaut kur, tad – kaut kad). Tas ļāva justies labāk, vismaz sāpēja mazāk, varbūt tikai sūrstēja. Kādu dienu pamostoties, viņa juta uz sava vaiga pļaukas radītu svilstošu sajūtu. Ar atgriešanos, meiten!
- Kaimiņu tantes meita meklē savas mammas sunītim mājas. Jaunas. Citas. mamma dodas prom. Ir pieņemts lēmums par labu veco ļaužu pansionātam. Augusts ir pēdējais mēnesis savās mājās. Es varu tikai minēt un nojaust, kā viņa jūtas. Un kā vispār ir pieņemt tik sāpīgu lēmumu – gan meitai, gan pašai tantei. Pieķeru sevi domājam, ka vajadzētu aiziet aprunāties ar viņu. Taču tajā pat laikā saprotu, ka tas neko nemainīs. Līdz ar to sāktos un patiesība jau sākas stāsts par mani, manām bailēm un attieksmi. Lūk, tāda ir dzīve.
- Bieži sāku domāt, cik ļoti mums patīk fantazēt. Un vispār pašiem piedomāt klāt to, kā patiesībā nav. Amēlijai iztēle arī bija tik bagātīga, ka viņa jau vairs nespēja to kontrolēt. Man šķiet, iztēle mums ļauj piedzīvot un izdzīvot visu vairākas reizes spilgtāk. Ļauj noliegt nevēlamo. Iespējams, reizēm tā mūs izglābj, pasargā, liek justies labāk, mīlētāk, pieņemtāk. Taču tā noteikti ir draugos ar meliem, bailēm, nevērtīguma izjūtu, atkarību. Šīs rindas es rakstu ļoti uzmanīgi. Ir sajūta, ka kādu varu sāpināt. Kā vienmēr, uz to var raudzīties no dažādiem rakursiem un leņķiem. Vari pateikt – stop, es tajā nepiedalos. Vari nodomāt – kamēr mani tas neskar un nenodara citiem pāri, lai fantazē. Kā arī vari uzmanīgi paust savas domas un izjūtas par to.
Evita mīl.
p.s. Paldies, Ineta, par tik skaistiem lēcieniem!
bild no www.eso-garden.com
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru