Pagātne tagadnē.

Viņa trīspadsmit gados devās prom no mājām, no savas ģimenes, jo bija vecākā meita, un vecāki nevarēja visus pabarot. Tā viņa nonāca pie saimniekiem, pie kuriem strādāja ilgus gadus. Protams, arī iemīlējās. Saimniece pret viņu izturējās labi, daudz iemācīja, taču ar saimnieka dēlu  precēties neļāva. Viņa daudz nestāsta par to, kā tajā brīdī jutusies. Drīzāk stāsta uz priekšu, par to, ka vajadzēja strādāt. Daudz un smagi. Piedzīvojusi zaudējumus. Kara laikā ēduši kartupeļu mizas, baiļu sajūta ir bijusi tik tuvu, tik klātesoša. Tas viss viņā nocietinājis pārliecību, ka jūtām te nav vieta, jo jādzīvo kā ir, jāiztiek ar to, kas ir. Jāpabaro bērni un jātiek ar visu galā. Stiprai jābūt. Jāpaļaujas uz sevi. Reizēm jāsamelojas un jāpacieš kauna izjūta. Tikai vēlāk viņa izteiksies par to, kā ierasts un kā vieglāk izdzīvot. 'Mīlestība, vecomam, bet kā ar to lielo mīlestību?', mazmeita viņu taujās pēc vairākiem gadiem. Viņa mirkli apdomājās, it kā viņā mītos vieni atmiņu zibšņi ar citiem. Nē, par mīlestību viņa nerunās. Pagaidām vēl nē.

Pirms pavisam neilga laika man uzdāvināja kādu grāmatu. Vakarnakt izlasīju pēdējo lapaspusi. Un man mazliet pietrūkst to varoņu, par kuru dzīvēm bija stāsts. Stāsts ir par to, kā mūsu pagātne ietekmē mūsu tagadni. Arī tad, ja iepriekšējām paaudzēm tā nebūt nešķiet, tā tomēr veido mūsu tagadnes izjūtas un notikumus. Karš ir tas, kas cilvēkus izmaina. Karš ir licis cilvēkiem darīt daudz pret paša gribu. Nomainīt vērtības, liek sevi lauzt, liek pieņemt nežēlību, meklēt resursus, lai izdzīvotu un noticētu. Ticība, kas devusi iespēju pasargāt sevi krīzes situācijā, pēc gadiem šķiet lieka, jo tik daudz tevī ir miris. Dvēseles sāpes parasti piezogas pēkšņi. Iespējams, tas ir mirklis, kad tev ir jāpiezvana mīļajam opim, kas vienmēr ir runājis maz, bet viņa pateiktais vienmēr ir trāpījis tavā sirdī. Mūsu ģimene ir arī mūsu vecvecāki. Cik daudz tu zini par viņu dzīves notikumiem? Man reizēm šķiet, ka pārāk maz. Tikai nesen apjautu, cik ļoti saprotu un izjūtu savu vecomammu, nojaušu, kāpēc vecāki veidojuši tieši tādas attiecības. Pieņemu, ka mūsu ģimenes zaudējumi ir pamats mūsu ģimenes stiprajām sievietēm. Zinu, no kurienes radusies vēlme izzināt, macīties, uzdot jautājumus. Un šādi līdzīgi stāsti noteikti ir katrā ģimenē. Tos palēnām vajag atšķetināt un satīt kamolos. Apjausti un pieņemti.

pinterest.com

Mazā meitene apsēdās pie lielā galda. Tas vienmēr ir viņā iedvesis bijību. Viņai vienmēr šķitis, ka tas piešķir viņai burvju spējas. Arī tad, kad viņa vēl neprata lasīt, viņa pie tā apsēdās, uzlikusi uz krēsla divus spilvenus, izņēma no plaukta biezāko grāmatu un lasīja. Viņa nezināja, ka ir jau trešās paaudzes sieviete, kura tā dara. Galds zināja tik daudz. Tas klusēja, jo galdi nerunā. Vecmamma, cepot pankūkas, noskatījās, kā gadiem ejot, meitene dara tāpat kā viņas meita - brīvdienu rītos klusi paņem grāmatu kaudzīti un iegrimst stāstos. Viņa juta smeldzi un sāpes krūšu rajonā un ļāva klusi savu vaigu noglāstīt kādai asarai. 'Lūk, tā ir mīlestība, mans bērns', viņa nočukstēja.


Rudens ir lielisks laiks.Katrā no mums ir savs rudens, ar savām krāsām, kaut kas mūsos piedzimst, rodas no jauna un kaut kas nomirst, izgaist vai transformējas.

Lai skaistas brīvdienas.


Evita