arī tad, ja man vēl reizēm izspraucas pār lūpām (un tas taču ir tik cilvēcīgi)- nu nav, nav man, ko skaistu uzvilkt mugurā? - es aizvien vairāk saprotu, ka tikai lietas nespēj man sniegt vajadzīgās sajūtas, izjūtas. Tas absolūti nenozīmē to, ka varu staigāt šķība, greiza, nepareiza un man vienalga. šķiet, viens no tādiem ilglaicīgiem un pagrūtiem periodiem, kam nu jau saredzu galu, ir tieši to man mācījis. vēl tas man ir mācījis nebūt lepnai (bet pirms tam es tev varētu apgalvot, ka nekad taču neesmu bijusi lepna, tikai uzskatīju, ka ne ar visiem vajag sarunāties).
veseļoties! tas jau, šķiet, ir bezgalīgs process. un pavisam pataloģiskam nav šanses kļūt veselam. diemžēl. nosacīti veselie gan var saslimt. taču, griežot galvu pa labi vai kreisi, man šķiet, ka cilvēki arvien vairāk ir slimīgi pārņemti ar sevi. tikko mostoties, ņem kāmeru un fotografē sevi, pēc tam to steidz ielikt kādā no sociālajām vietnēm. puiši, laužot droši vien stereotipus, iežmiedz savu vīrietību mega stilīgās biksēs un vēl paceļ mazo pirkstiņu, malkojot kafiju. daži kaķi izved pavadā, kur apkārt parasti klimst suņi, jo viņam šķiet, ka kaķim taču tā labāk. bet te es gribu teikt, ka nesaku, ka tas ir slikti. vienkārši atzīmēju, ko redzu. man tas vienkārši vedina analītiski domāt.
protams, man jau arī jāatzīmē, ka emuāra vai bloga rakstīšana ir tāds narcistisks izlēciens. un bieži vien redzu, cik ļoti viegli savus bērnus audzinām tā, lai tieši tāds viņš arī būtu. velns, cik stulbi!
varbūt vajag attapties? bet vai tas ir viegli, ir sevišķi, ja man pašam šķiet, ka viss ir kārtībā, ka es esmu visa centrs, ka es zinu vislabāk, kas ir labākais stils un tikai to akceptēju sava bērna garderobē?
varbūt vajag vienkārši zinātniski aprakstīt interesantas tēmas? bet tam jau domāti zinātniskie pētījumi!
varbūt vajag vairāk sevi nodarbināt ar citām interesantām lietām? nebūtu slikti aiziet uz jogu vai aiziet ar bērnu uz smilšu kasti, vai satikties ar draudzenēm/ draugiem un pasmieties.
varbūt interneta vide ir radījusi ilūziju, ka viss ir sasniedzams un pēkšņi par visu cilvēks X, kurš reiz nevarēja daudz parunāt, nu var gardu muti izteikties? kas to, lai patiesībā zina. tikai katrs pats.
Bet noteikti ir daudz, daudz labā tajā visā. Ir iespēja salīdzināt, ir iespēja uzzināt, ir iespēja aizdomāties, ir iespēja sadraudzēties, un varbūt pat ir iespēja kļūt pārliecinātākam un attīstīt savu verbālo intelektu. Atliek laikam saglabāt tikai mērenību.
droši vien katrai desmitgadei ir savas īpatnības, savi prieki un savas raizes, sava karaliene un karalis. būt publiskam šobrīd vienkārši varbūt ir modē.
Ko Tev nozīmē izteikties vai neizteikties publiskās vietnēs?
Lai augļu kokteilis veldzē! Saka, ka noderēšot.
Evita
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs
Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...
-
Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ... -
Vai esi kādreiz ieraudzījis sevi sniegpārslās? Pinterest.com Sniegpārslas krīt - tik viegli, nepiespiesti, tās ir tik neatkarīgas... -
Sveiciens pirmajā Adventā. Gaisma, ir pirmais vārds, ko sevī gribu audzēt šajā laikā. Un man pat jāsaka, cik svētīgi, ka mums pēc labi pelē...
Hmm.. par izteikšanos publiskā vietnē..
AtbildētDzēstKad sāku izteikties, tā nemaz nebija tik publiska un to darīju sev, jo man nebija naudas, lai ietu pie speciālista :D Terapija par velti. Tagad tā ir rutīna.
Citādi ir tā, ka nejūtos sevi apdalījusi. Mistiskā kārtā paspēju, gan rakstīt katru dienu, gan tikties ar draugiem vairākas reizes nedēļā, gan 3x nedēļā iet uz sporta zāli, gan strādāt pilnu darba dienu, gan plastikot, gan to visu nofotografēt un notirgot. Jo vairāk dari, jo vairāk var paspēt! Absolūti nejūtos tā, ka būtu apdalījusi sevi ar kaut ko. Neredzu problēmu =)
hmm...problēmas, jāatzīst, es protu radīt un saskatīt arī protu..)
AtbildētDzēstbet es gribētu zināt, kā Tu jūties, kad dalies savās izjūtās , notikumos, gaidās, šaubās, darbos? kā Tu jūties, kad zini - Tevi lasa, kā Tu jūties tad, kad zini, kurš tieši Tevi lasa. Kas ir tas Tevī, kas vēl un vēl ļaujas tam rutinētajam procesam (jo ir skaidrs, ka nekāds rigidais tipiņš neesi).
Ko Tev tas nozīmē? (Lūk, īsti terapeitiski jautājumi..)
Atklāti jautājumi, atklāta atbilde.
AtbildētDzēstKādreiz, kad tikko sāku rakstīt, es vairāk rakstīju tieši par sevi un centos izrakstīt sāpi, jo man netika dota iespēja izteikties, savukārt tagad cenšos distancēties, jo tas apmeklētāju skaits ir krietni audzis vismaz par kādām 5x un mani tas drusku biedē, bet tikai drusku un es apzinos, par kādām lietām nestāstīšu. Cenšos distancēties no stāstiem, kuros iesaistīti citi cilvēki. Ja arī pieminu, cenšos nekad nesaukt viņus vārdā, jo tā jau ir mana pļāpāšana un viņus tajā nav jāiejauc.
Cilvēki bieži pārprot to, ko es rakstu un tad es saņemu aizkadra jautājumus un aizkadra zvanus, kā rezultātā man nākas taisnoties un skaidroties. Zini, pēc principa, kas vainīgs, tas bailīgs... ir tak tādi, kas domā: sasodīts, viņa šito par mani! Man liekas, ka dažu papļāpāšanu cits rok pārāk dziļi un sarok tur to, kā nemaz nav.
Es esmu savulaik tekstus izmantojusi, lai spēlētu uz sirdsapziņu un tas nav nekāds noslēpums, turklāt tas sasodīti strādā. Jā, es esmu izmantojusi savu blogu, lai ar salīdzinoši neitrālu tekstu panāktu savu, jo adresāts neitrālā tekstā salasīs vēstījumu. Es to lieliski apzinājos tajā brīdī un tas ir veids, kā joka pēc pārbaudīt, kurš lasa. Visos gadījumos adresāti ir uzķērušies un lietas ir nokārtotas. Pieņemsim, ka tas bija eksperimenta kārtā.
Ir arī nepatīkamās puses, kad cilvēki mani pēc rakstītā un radītā iztēlojas kā ļoti harmonisku un trakoti burvīgu būtni, bet es savā ziņā esmu drusku maita un to nekad neesmu slēpusi. Nav mana vaina, ka kāds akli tic tikai tekstam un uztver manu blogu kā absolūto realitāti. Šādos gadījumos es cenšos parādīt aizkadrā cilvēkam to, ka es neesmu nekāds cukurs un medusmaize.
-> kā Tu jūties, kad zini - Tevi lasa, kā Tu jūties tad, kad zini, kurš tieši Tevi lasa.
Es zinu tikai par pašiem tuvākajiem un tiem, kas komentē. Par pārējo masu man nav ne jausmas. Zinu, ka lasa daudz sieviešu. Kā es jūtos to zinot? Nekā. Esmu domājusi par to, ka vieglāk ir tad, ja nezini, kurš lasa, jo tad ir vieglāk rakstīt. Objektīvāk, lai gan tur viss ir tik subjektīvs... Lielāko daļu savu komentētāju esmu satikusi vaigā, daži no viņiem man ir kļuvuši par draugiem un, lūk, tas man gan ir svarīgi, ka šie cilvēki ir manā dzīvē. Mani priecē tā sajūta, ka virtuvē ir tāda kā rosība un ka nav tāda runāšana kaut kur tukšumā. Lūk, šī rosība mani priecē.
Kad uzrakstu kaut ko lecīgāku, jo tāda pilnīga harmonija nav man domāta, mazliet baidos no reakcijas un vētras, kura varētu sacelties.
Kāpēc es joprojām rakstu, lai gan sākotnējais mērķis ir sasniegts? =) Jo man joprojām ir interesanti to visu uzturēt, turklāt man ir finansiāli iemesli :D Es sīkāk nepaskaidrošu, bet tam visam blakus ir finansiāls iemesls. Tas nav galvenais, bet nav mazsvarīgs.
Ļoti atvainojos, ka tik gari.
mhm. paldies, ka tik gari.
AtbildētDzēstļoti daudz varu piekrist, jo ar mani ir līdzīgi.
taču, kur jautājums par jūtām, tur atbilde - ne tik daudz par jūtām..)
tagad man vajadzētu turpināt terapetiskā garā ar - kā tā nākas? un kāpēc gribas atvainoties? ..)
atgriezeniskā saite patiešām man arī dod rosības sajūtu.
paldies par to rosības sajūtu te arī.