mēs paši kā burvīgi skolotāji viens otram.

No satiktajiem cilvēkiem, es cenšos paņemt visu to labāko. Tā es šodien dzirdēju kādā TV pārraidē, kur pie tetovēšanas meistariem atnāca kundze gados un izģērbās kaila. Un es apbrīnoju šo puišu attieksmi un toleranci. Izrādījās, ka viņa ir pārliecināta nūdiste un tāds bija viņas uzdevums – būt pilnīgi kailai, kad veic tetovēšanu.
Jāatzīst, es arī mācos būt atvērta, nevis noliedzoša, jo tas dod iespēju pilnveidoties. Reiz, esot pavisam jaunai, man šķita, ka ‘es no svešiem neko neņemu’ (tāda tipiska aizsargreakcija), jo es taču esmu tāāda un ne šitāda. Redz, bet paiet laiks un cilvēki mainās, es arī. Esmu sapratusi, ka cilvēki mani bagātina. Viņi paver tās manas acis plašāk. Un reizēm pat liek paskatīties un domāt pavisam savādāk. Mēs bieži ar draudzenēm viena otrai sakām: re, kā tu forši pateici! Vai arī - atceries, tu teici, ka esmu ļoti atturīga, es tagad tam pievēršu uzmanību. Lūk, cik burvīgi! Stāvot spoguļa priekšā, mēs redzam tikai vienu savu daļu, bet daudz ko arī neredzam, vai ne? Un tie citi, ļauj to ieraudzīt, iepazīt, izbaudīt.
Visbiežāk satikšanās parasti ir neparedzamas un negaidītas. Tās var būt uz ielas, veikalā, mežā, stadionā vai, kā mana nesenā pieredze rāda, pat dāmistabā, kur ej tikai ar vienu domu, nu labi, varbūt divām ( es te domāju piepūderēšanos;)
Esmu novērojusi, jo atvērtāks cilvēks ir, jo vairāk iespēju viņam dzīve sniedz. Un iespējas, atkal nozīmē kaut ko jaunu, no kā gan vairumam ir mazliet bail. Taču tas jau ir cits stāsts citam vakaram.

evita.