saldēti ķirši... gan stindzina, gan kārdina.. un atkal tas ir kkas par mani... tāda bija mana pirmā jeb spēciigākā doma, kad tos izņēmu no saldētavas..
tas man liek domāt par izvēlēm un par pretpoliem. draudzene shodien man jautāja- kā tad ir labāk sapņot un neiegūt vai neļaut sev sapņot vispār. protams, es atbildētu, sapņot, sapņot... un reizēm jau laikam sazemēties. shodien, iepaziistoties ar savu raksturojumu, ko piedāvā numeroloģija, sapratu, ka iztēle un sapņainiiba ir kaut kas par mani. vēl dažas lietas es uzzināju. nudien interesanti.
burviigi ir, ja ļaujamies mirklim. ja laujam sev lauties. nesteidzinām notikumus. un baudām. reizēm man sanāk sev pārmest, kāpēc riikojos tā un ne savādāk. bet tāda es esmu. dulla, reizēm impulsiiva un loti sajūtiiga. taču pagātnes notikumi (un it sevisķi notikumi, kas iegriež liidz kaulam) man dod pieredzi. un pateicoties tai, es zinu savas vērtiibas un iepaziistu cilvēkus, un pati sevi. iespējams, es atrodu ataisnojumu, lai tas būtu mazāk sāpiigi, bet tā es patieshām shobriid domāju. tāpat kā es domāju, ka vajag lauties upes plūdumam. spert pirmo soli un tad lauties. viss jau notiek tā, kā tas ir vislabāk mums. vai ne?
manās aciis varot visu nolasiit. tā saka mana māsa. viņa zinot, kad es esot laimiiga, skumja, viilusies, iemiilējusies un kad vienkārshi nogurusi. cita mana draudzene saka, ka manas acis kādu dedzinot. tāpat kā cita acis mani. jā, zinu. un es esmu laimiiga par to. ka acis nemelo. un par to, ka man ir iespēja to piedziivot.
pateiciibā,
evita
Lai veselība atgriežas!
AtbildētDzēst