Lai nu kā gribētos domāt, ka laikapstākļi neietekmē noskaņojumu un vēlmi darboties vai nedarboties, tomēr saku, ka ietekmē gan. Nu varbūt neietekmē tos, kuri tikko iemīlējušies vai tos, kuri ļoti omm, bet visdrīzāk arī to omm izbauda Indijā vai Taizemē, kur silti.
Lūk, es arī gribēju un gribu omm. Un patiesībā, man ir dažas atziņas, ko varu pateikt jau sākumā, ja nu Tev nepietiek uzmanība izlasīt līdz galam (tā šobrīd mēdzot ar mums būt - uzmanības deficīts, nu neko darīt,).
- līdz kaut kā realizēšanai mūs šķir viens konkrēts solis - darīšanas solis (kas sevī ietver darīšanu, kļūdīšanos, mēģināšanu, mainīšanos, attīstīšanos);
- ne visiem izdodas pamosties un labi justies uzreiz, tas ir varens darbiņš ar saviem putniem, nezālēm un vēl šo to, kas jāuzrušina, jāpabaro, jāapčubina, bet kustēšanās noteikti ir ļoti nepieciešamais ingredients, lai spētu saņemties uz to labo pašattieksmi (šis ir mans pēdējā laika radītais vārds).
Kā zināms, esmu atbraukusi līdzi vīram uz Igauniju (lai cik ļoti gribētu teikt, ka es te karjeru būvēju, kaut paralēli kaut kas notiek jau tāpat, taču tomēr tas viss ir pakārtots bērna skološanai un mazākā ikdienai), lai vienā brīdī abi nepieņemtu lēmumu, ka vispār jau forši ir satikties četras reizes gadā, tad tika pieņemts lēmums par labu visiem būt šeit.
Līdz ar to veidojas virknīte - sveša vieta, telpa, nesaprotama valoda, nav draugu, nav miera ielas, nav ecocatering, meitai nav draugu un ir savas grūtības ar adaptēšanos, mazākais ir 24/7 ar mani, ēst gatavošana (ko es reāli reizēm noignorēju) bieži, mājas tīrīšana arī bieži, jo visi tak mājās, mēģināšana pieņemt esošo situāciju un sapņot par darbiem, ko darīšu kaut kad - tad... Pazīstama situācija? Nav? Šis ir mans stāsts, ar manām emocijām, manām sajūtām un maniem putniem, bet varbūt kaut kas norezonē arī tevī..
Tad nu par to darīšanas soli. Paredzu, ka neizdosies īsi uzrakstīt, tāpēc uztaisi kofe un nāc atpakaļ!
Kopš esmu te, čīkstu un ne tikai pie sevis, protams, arī skaļi čīkstu, ka vēlos vingrot, jo to esmu laikam darījusi vairāk vai mazāk, bet vienmēr. Mēģinu pati pie TV, bet bērns klāt un jautā -bū, bū, kā nav bū, bū, tā ir kājas gaisā, kliedzieni un asaras straumēm. Nepatīk, ka traucē manā īpašajā sevis izvingrināšanas mirklī. Neslēdzu TV, jo bērnu arī negribu pieradināt pie tv un bū, bū, labāk eju ārā, ko patiesībā arī nemaz tik ļoti nevēlos, jo vienmēr jau gribas to, ko tajā brīdī nevari dabūt (lasīt grāmatu, iet uz teātri, runāties ar draudzenēm, veidot lekciju...). Labi, ka tagad sniegs mazliet izglāba to iešanas lietu.
Bet vienā dienā notika brīnums, un es saku, ka eju uz tuvāko sporta klubu. Neviens, protams, neiebilst un tikai saka, ka sen jau varēji tā darīt. Protams, ka varēju, bet nu nedarījās. Vajadzēja pačīkstēt, pabārties, ielīst aliņā, pameditēt, padusmoties, vēl 300 un vienu lietu padarīt. Jāatzīst, ka man arī jāpielāgojas dienai, kad varu tikt un kad puiku pieskata vīrs. Tāpēc eju uz dažādām nodarbībām dažādos laikos. Bet ne par to. Gribu pastāstīt, kā es piedzīvoju jogu.
 |
| Pinterest.com |
Vispār jogu es visdrīzāk neizvēlētos, jo man patīk spēka treniņi, bet tieši tajā dienā nebija citu variantu. Un es pieņēmu, ka nodarbības noslēgumā noteikti būs kaut kāds miera brīdis (un bija), kad varēšu mēģināt tikt pie tā omm, kas nozīmē, ka varēšu paelpot un paklausīties sevī, nediskutēt ar sevi, bet vienkārši būt. Saliku savas sporta drēbes un, pasakot visiem - čau!,- prom esmu. Jau aizverot durvis, jūtos tik labi, viena, viena, viena eju pār ceļu, kur gribu, skatos, uz ko gribu un domās varu ieslīgt, nebaidoties nepamanīt, kur bērns ir uzkāpis.
Kāpēc es vēlos izcelt tieši jogas nodarbību? Lasi vien tālāk.
Esmu tikusi pie savas personīgās skapīša atslēgas, pie savas kluba kartes, esmu pilntiesīgs sporta kluba biedrs un droši dodos iekšā. Lai tiktu uz nodarbību karte jāpieliek pie mehānisma, dators rāda nodarbības, izvēlies, uzspied, izprintē lapu (nedomā viņi par vidi un zero waist gan nemaz, bet es taču uz jogu). Meklēju pa kabatām to magic karti, izvelku lūpukrāsu, nebūs, izvelku smago slēdzeni, ai, nē, karti ieliku somā laikam. Jūtos tiiik neveikli, tā rakājoties pa kabatām, pa somu, cepure uz acīm, cimdus stūķēju no vienas kabatas otrā, pašai jau nāk smiekli, jo mugurā arī savilkusi ntās kārtas, lai silti. Ehh, es. Karte atrasta (yes!), administratore steidz jau palīgā, kas laikam nozīmē tikai to, ka no malas tomēr arī neveikli izskatījās. Juhū, eju uz ģērbtuvi. Tur man atkal ar to atslēgu iet kā iet. Atslēgai divas daļas, beidzot saprotu, kāpēc tā bante dota, nu labi, nākamreiz uzlikšu, lai aizslēdzot slēdzeni rokās nepaliek viena pati maza atlēdziņa, kuru ir viegli pazaudēt un nav iespējams nekur piestiprināt.
Redzu - ģērbtuvē līgani ienāk sieviete, nodomāju - o, tipiska jogotāja, nevis iet, bet tā kā peld, slīd, gandrīz nemanāmi pārvietojas, noteikti arī mazliet apgarota (man smiekli par sevi nāk, ne viņu). Jau sāku prātot, vai tikai neiet uz skrejceliņa vienkārši paskriet, bet tad sarodas citas dāmas. Esmu atkal iedvesmota iet uz savu nodarbību, ņemu naudas maku, lai meklētu to atslēgas otru pusi. Oi, cik neveikli sanāca, smagā slēdzene kaut kā sasveras, un VISS maka saturs, ko sastāda tieši neizmantotā sīknauda, izbirst pa grīdu! Kolo-kolo-kolosāli! Juhuu, cik neveikla es tomēr esmu. Sasmaidos ar blakus sievieti, kura par laimi nepalīdz, rāpoju pa grīdu, lasot savas kapeikas. Mazliet ķikinu, jo amizanti tak - mammīte uz jogu iet. Vismaz nauda man ir! Ha! Esmu gatava arī uzvilkt savu kreklu ar garajām piedurknēm, jo, redz, es taču esmu padomājusi par to, lai nodarbības beigās nesalst. Ar vērienu un pārliecinātām kustībām (jo kam gan negadās naudu izbārstīt!;)) griežu uz pareizo pusi savu tērpu, kad ieraugu, ka tas viss ir nosmērēts ar kaut ko baltu! Aaaaaa, Miķeliiiiii! Tikpat strauji un pārliecināti to saveļu bumbā un iemetu atpakaļ skapī.
Viss, slēdzu ciet, tur atkal man ķibele ar atslēgu. Nē, es it kā neesmu tizla un neapķērīga, bet nu darbi runā savu.
Nodarbība sākas, sasveicinos ar pasniedzēju, palūdzu, vai var arī angliski šo to pateikt, viss labi. Reizēm arī kaut ko pateica. Priekšā stāv vīrietis ar cieši saspiestām kājām, paskatos pa labi, pa kreisi - visi tā stāv, tāpēc es arī saspiežu kopā savas kājas, un joga var sākties. Omm.
Pa vidu visam un jogai bija, protams, pasniedzējas dziedošais - uuuuuuks, kaaaaaks, kas man šķita izteikts ļooti muļķīgā intonācijā - nu, kāpēc vajag to balsi tā pārveidot! Bet nepagāja ilgs laiks, līdz es biju visa nodarbībā un uzdevumos, kas jāveic, kļūstot arvien laimīgāka, ka esmu izvēlējusies šodien atnākt. Domājot par to visu, varu teikt, ka patiesībā tā dziedošā balss piestāvēja un viss tika darīts tā, lai būtu efekts. Samazinātais apgaismojums sniedza miera sajūtu un apkārtējie cilvēki šķita tavi ceļa biedri, ar kuriem kopā ir patīkami būt.
Jaunas situācijas vienmēr laikam paredz arī atkāpi no ierastā tevis. Tā vienmēr ir kaut kāda iespēja, ja vēlies, lai tā būtu. Kaut vai - laiku pa laikam paskatīties uz sevi no malas. Kaut vai (otro reizi) - nu tak pārbaudi, vai tas drēbes gabals ir tiešām tīrs!
Kustēšanās izmaina mūsu noskaņojumu, jo notiek visi bioķīmiskie procesi, ko mēs zinām un arī, ko nezinām, efekts ir.
Pasmiešanās par sevi nekad ļaunu nenodara, drīzāk uzlabo garastāvokli un ļauj vieglāk tikt galā ar grūtībām.
Un galu galā - cik daudz plusiņu tu sev ieliec, kad izvēlies izdarīt. Tā veidojas pozitīvā pašattieksme, kad esi labs sev. Esmu ievērojusi, ka citam nemaz nav tik grūti uzsmaidīt vai pateikt labu, bet nu sev - šitas nav labi; tas tālu no kaut kāda vidējā ideāla un iedomātā perfektā.
Darīšana ir atbilde. Lai kā tev sanāktu, tas process ir tā vērts.
Citi nevar izdzīvot Tavu vēlēšanos, lai arī nereti gribas to laimi saņemt gatavu iesaiņotu dāvanu papīrā.
Tāpat ir skaidrs, ja mana ikdiena būtu piesātināta ar sapulcēm, termiņiem un pārlidojumiem, nez' vai, šāds ieraksts taptu. Bet man ir prieks, ka varu uzrakstīt, par it kā neko tādu īpašu un sajust kaut ko īpašu.
Es jau teicu, ka būs, ko lasīt! Un paldies par to!
Ejam jogot?
Pa pikai,
Evita
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru