Baltais zvirbulis.

Bērnu acis priecājas - no sirds un tīra prāta. Veras pasaulē ar skaidru prātu. Izjūt katru doto mirkli. Pieaugušais stostās, prāto, kā to mirkli izbaudīt, kā to prieku piesaukt un laimi pielabināt...

Nezinu, kas man tā liek domāt, bet, manuprāt, pieaugot un gudrākiem kļūstot, mēs palaižam garām to, ko kādreiz mums tik viegli sanāca samanīt un izgaršot. Taču, šķiet, kad sevi notveram mirklī, kurā kā kutināti smejamies, lecam no laipas ezerā vai ālējamies kaut kādā sev neraksturīgā veidā, ļaujoties mirkļa jūtām, atceramies, cik dzīvē šie momenti dārgi, cik tie piesātināti, cik ļoti tie ļauj just dzīvības spēku.

Ar draudzeni esot teātra izrādē, es prātoju, kā tā nākas, ka visi aktieri kā aktieri, bet viens ir tik ģeniāls, ka gribas vērot viņu ar apbrīnu. Un arī pārējo prasme būt fonam ir fantastiska. Sporta spēlēs kāds vienmēr ir pirmais, vai vienmēr tas, kurš vairāk ieguldījis darbu vai tas, kuram parametri piemērotākie? Nedomāju, ka tas tik vienkārši. Ir tik daudz nianšu un sīkumu, kas noved pie kaut kāda galarezultāta. Man tomēr prātā atkal nāk vārds attieksme. Tik liela nozīme ir tam, kā tu kaut ko dari, kā veido attiecības ar sevi, ar savām domām, ar apkārtējiem. Man šķiet, tas rezultāts jau arī ir tā tiesa un virzītājspēks. Kaut tik bieži ir arī redzēti ārēji skarbi un neganti, bet ļoti talantīgi un lieliski sava darba pratēji.

Lai izdodas pamanīt sīkumus, kas veido smaidu tavā sejā - kristāla zīmējums uz loga, satikšanās prieks, kakao smarža, smiekli aiz sienas, mirklis izelpojot un ieelpojot vēso gaisu. 
Lai izdodas spert pirmo soli pretī tam, kas paredz būt drosmīgam. Lai garda mazo uzvaru garša.

Tiekamies,
Evita