svētdiena, 2010. gada 28. februāris

kā pie svētdienas.



es katru dienu izkāpju no gultas un dodos lēnā solii uz virtuvi. uztaisu sev siltu citronūdeni. uzlieku fonā mūziku un mostos. tad seko kafija ar pienu. es skatos pa logu. piemiedzu ar aci pretējās mājas kaimiņam, kurs, iespējams, brokasto. viņs jau to neredz. un tieshi tas dara mani prieciigu. man nepatiktu skaidrot, kāpēc un ko tas noziimee. vai tad nevar tāpat? laiks kā vienmēr steidzas. bet man nepatiik traukties tam liidzi. es esmu mazliet čamma. tie, kuri mani zina, tagad māj ar galvu un krata ar pirkstu. nu ja, es tāda esmu, bet kas par to. kavēshu, iespējams, autobusu, tāpēc izvēlos shodien braukt ar auto. skrienot pa trepēm es esmu prieciiga, jo priekshaa man lieliska diena. man jānosūta draudzenei vēstule. jā, man patiik to dariit kā senos laikos. sniegs ir balts, un tas liek atcerēties, ka esmu shodien izlēmusi iegādāties baltu krekliņu. lai izceltos rudie mati. bet varbūt tomēr zaļu? nu labi, tas jau tāpat notiks nejaushi, un varbūt beigu beigās tā būs lillā kleitiņa.vēl sen nesatikti draugi. apkampshanās un atziishanās. prieks un kaut kāda nostaļģija.kas no riita atkal liek pierakstiit un domāt - ko tas viss noziimēja? tāds tas mans sapnis.

riit, starp citu, jau marts. iespējams, ditas mazulis jau nākamajā nedēlā būs klāt. un tas atkal sķitiis varens briinums. gaidu to.

evita

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...