piektdiena, 2010. gada 23. aprīlis

dienas šādas un tādas.



Ir dienas, kas atšķiras. It kā jau diena kā diena. Tev ir savi plāni, ko gribi izdarīt, ir savi darbi, kas jau padarīti. Un tad tu sajūti, ka šī diena ir savādāka. Tev gribas klausīties mūziku, kas tevī vairo šo izjūtu. Tu satiec cilvēkus, kuri tevi iedvesmo. Tu pēkšņi piezvani savai mammai un tētim , lai pateiktu, ka viņus mīli. Iespējams, tev piezvana pēkšņi kāds cilvēks, kura zvanu tu jau gaidi gadiem, bet varbūt vispār negaidi. Varbūt tu pats kādam piezvani, jo jūti, ka ir īstais brīdis. Tu izņem no atvilktnes savu vēstuļu papīru un raksti vēstuli. Sev. Jo tieši šodien tu saproti, cik ļoti tu sevi mīli. Un dzīvi, ko dzīvo. Jūti, tevī ir, ko dot, tevī ir, ar ko dalīties, tevī ir prieks. Šādās dienās Tev instinktīvi gribas īpaši labi izskatīties. Sev par prieku. Tu sakārto rūpīgi matus un uzsmaidi spogulim. Tu varbūt jau esi nomodā sešos no rīta. Un šis rīts pieder tev vienai.
Vēl es iedomājos, ka ir dienas, kurās notiek kaut kas nelāgs. It kā diena ir jauka, bet tu pēkšņi iegriez ar nazi pirkstā vai izmežģī kāju. Man pašai šādas sadzīves traumas ļoti nepatīk. Tās mani pamatīgi izsit no līdzsvara. Iespējams, tieši tāpēc tās notiek, lai saprastu, esmu ar to tikusi kārtībā (pieņēmusi - aizmirsusi) vai tomēr nē. Varu nomierināt. Nē, neesmu. Vēl joprojām tās mani tracina. Vai arī, piemēram, uzbrauc mašīnu pamatīgam akmenim, vai braucot apciemot vecmammu, iestrēgsti dubļos. Ū, cik labi pazīstamas situācijas. Un jā, vēl ir tie atgadījumi, kurus vispār negaidi – kad bērns saslimst vai nokrīt uz betona kāpnēm. Man arī tā ir bijis, kad sacenšoties ar māsu, esmu ieskrējusi aizvērtās durvīs. Bet tagad, kad bērnam ir tas puns pierē, nez’, kāpēc, man sāp vairāk.
Un ziniet, vēl es iedomājos par to, kā jūtas cilvēki tajās dienās, kad viņiem lemts aiziet no šīs dzīves, šīs pasaules, jāšķiras no visa tā, kas viņus te ir saistījis. Mjā, tās droši vien ir tādas pašas dienas kā ikviena, bet tomēr savādākas. Es domāju enerģētiski savādākas.
Es vēl joprojām ticu, ka būs diena, kad mūsu platuma grādos sāksies silts laiks.
Lai izdodas burvīgas brīvdienas – skrituļojot, ejot pārgājienā, piedaloties lielajā talkā vai sēžot un lasot grāmatu.

p.s. atceros, šo dienasgrāmatu sāku rakstīt, jo es mazliet baidījos no tā, ka man Igaunijā nebūs, ko darīt. Darīt bija ko, pat īsti Tallinas centru neesmu izstaigājusi. Bet ziniet, šis laiks ir paskrējis. Šī nedēļa ir pēdējā te.

Ar mīļiem sveicieniem no Mustamae,
Evita.

1 komentārs:

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...