Ziniet, ir tik diivaina sajūta. Par to, ka tie, kuri baidījās, vairāk nebaidās. Tie, kuri dusmojās, dusmojās vēl joprojām, tikai vairs ne uz tiem, kuri baidījās un kuri nu jau nebaidās. Vēl dīvaini šķiet tas, ka cilvēki reizēm absolūti negrib pieņemt notikušo. Reizēm viņi tik ļoti to noliedz, ka, no malas skatoties, patiešām var apmulst.
Tie, kuri dzīvojot vieni, esot stipri cilvēki. Tie, kuri izbauda vienas attiecības pēc otrām, esot barinieki(cilvēki, kuri vadās pēc līdzīgiem principiem kā bara dziivnieki, kuri nespēj palikt vieni, kuriem visu laiku vajag KĀDU, iespējams, arī par atkarīgajiem varētu tos dēvēt). Un esot dvēseliskās un karmiskās ģimenes.
Un es piekrītu. Māju ar galvu un saku, jā, jā, tā tas ir. Varu atrast daudz piemēru no savas un sev pazīstamo cilvēku pieredzes.
Bet viens noteikti ir skaidrs. Vajag mīlēt. Nevis izlikties, ka mīli, bet pa īstam mīlēt. nebaidiities to dariit, nebaidiities atziities, ka miili. Un ja jūti, ka nav, kam dot to visu, kas ir tevī, tad… pieņem kādu lēmumu.
Un sevi pieņemt – tieši tādu, kāds esi – reizēm ar izpūrušiem matiem un reizēm ar vēlmi „uzmest lūpu”. Bet ja tas netīk, vajag kaut ko darīt, lai patiktu. Mainīties? Iepazīties ar sevi tuvāk? Nolaisties no tiem augstumiem, kur pats esi sevi uzcēlis, baidoties no sāpēm?
Pēc kāda laika droshi vien jau varēsi redzēt un just, cik viegli ir elpot, sirds un galva nesāp,dusmoties arii negribas, nemiera vietā stājies kaut kāds dīvains miers.
Nu jā, es nemaz nezinu, kāpēc to rakstu..laikam tā vajag.
Lai briinumu pilna nakts un diena...
evita
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru