Ja godīgi jāsaka, tad es šo mazo pelēko kasti ilgi negribu redzēt, jo pēdējās dienās esmu rakstījusi vairāk kā gribas un ir spēks.
hmm.. bet vai tas tomēr ir godīgi, ja jau atkal klabinu pa taustiņiem, lai komunicētu ar kādu. un ko es patiesībā gribu? parunāt ar sevi? padalīties izjūtās? sarunāties? uzklausīt? pamanīt? droši vien no katra mazliet.
Taču
mani pēdējā laikā ir pārņēmusi vēlme no kaut kā tikt vaļā. es nezinu, vai mani ir iedvesmojis stāsts par to, ka arī mantām, lietām ir sava enerģija. tās interesanta veidā mums pasakot, kad enerģijas vairs viņās nav. tad senajā vāzē (krūzē, bļodā, cukurtraukā) var saredzēt plaisu. svārku šķēlums saplīstot un tur nekas vairs nav labojams. krekla padusē arī caurums tā neko.
BET visbiežāk jau cilvēki pogas piešuj, caurumus aizlāpa, traukus vēl glabā līdz to pilnīgai sabrukšanai. tas savukārt nozīmē, ka mēs dzīvojam kapsētā, kur enerģijas nav, kur mantas ir mirušas. kā vispār var justies, dzīvojot tādā vietā?
lūk, tad nu es arī esmu palūkojusies savā skapī. jā, līķīšu daudz. nu jau tie ir sadeguši, tikai mana mīļā melnā kleita vēl atrodas uz pakaramā. mīļa bez gala. visu jau arī nevar tā uzreiz kā ar nazi. bet es zinu, ka gan jau arī no tās atvadīšos.
mana vaļā tikšanas kāre ar to nebija galā. izmazgāju un saliku maisos drēbes, kuras reti esmu vilkusi un kuras īsti kaut kā vairs neuzrunā. atdevu. un es redzu, ka cilvēkiem tās noder vairāk kā man. tas savukārt mani aizkustina, iepriecina un iedvesmo. tāda sajūta, ka labs darbiņš padarīts.
kas tevi pēdējā laikā iedvesmo?
tiekamies braucienā apkārt Burtniekam!
evita
bild no http://www.flaircreativegraphics.com
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru