par to, kas IEKŠā dzīvo.

Šorīt bija negaidīta sarakste, kas iepriecināja. Arī nedaudz uzrakstītu rindu, var likt gavilēt. Sarakstē tika minēts, ka es maz rakstot. Nē, reti rakstot. Vajagot biežāk. Un tad es mazliet apdomāju pēc pateiktā, ka labošos.

Reizēm man ļoti patīk klusums. Tāds, kāds ir tieši šobrīd. Lielie darbi ir izdarīti. Atbildīgākais brīdis jeb 20 minūšu stress vēl rīt priekšā. Bet tagad ir labi. Es varu iziet dārzā. Varu aizsniegties pēc ķiršiem, apsēsties šūpuļkrēslā un lasīt. Kaut ko vasarīgu un vieglu. Kaut ko uzrunājošu, bet tomēr, lai nav daudz līdzi jādomā. Vakar no māsas aizņēmos žurnālu kaudzīti. Vietējos. Un es sapratu, ka kkas man tajos neuzrunā. Sāc lasīt par grāmatām, kas labas esot. Tad pāršķir lapu un apskaties tos aktuālos peldkostīmus. Paldies, skaisti, es, protams, palikšu pie sava pirms trim gadiem pirktā. Sāc lasīt intervijas ar cilvēkiem. Un nevaru palasīt. Es nezinu, kāpēc. Vai tāpēc, ka galvā tāpat ir tik daudz informācijas par cilvēkiem, viņu grūtībām, viedokļiem, viņu priekiem, mulsumu un vēl, un vēl. Vai tāpēc, ka katram otrajam rakstam autors ir viens un tas pats cilvēks. Vai tāpēc, ka man gribas klusumu, bet pati no tā izvairos, jo nav tā pierasts, ka ir klusums, miers. Es sāku domāt, ka, nodarbinot sevi ar rakstīšanu, lasīšanu, braukšanu, ēst gatavošanu, patiesībā izvairos no tā miera. Kā visiem zināms, tas miers/nemiers/trauksme/mīlestība/laimība/uztraukums/bailes dzīvo mūsos, mūsu galvā, jo tajā var atrast visu, pat īsti nerakājoties un pat reizēm gribot par to aizmirst.

Un lūk, ko es jau redzu, ka stūķējos iekš saviem vecajiem džinsiem, lai dotos uz... kāda gan nozīme, kur, vai ne? Še, tev, miers un klusums.


Evita