otrdiena, 2010. gada 6. jūlijs

Laba sajūta.

Vienkārši laba sajūta. LABA.

Es sākotnēji domāju, ka varētu stāstīt par to, kā es sevi motivēju braukt ar velosipēdu pa pļavām un smilšainiem mežu ceļiem ļoti karstajā dienā. Kā es sev piespiedu kustināt kājas, kad ritenis bija jāstumj pa birstošām smiltīm pēc 22 km brauciena. Cik labi ir dzirdēt, ka atlikuši vēl tikai 4 km pa asfaltu līdz brauciena beigām. It kā tīrais nieks, tu nodomā pie sevis, pārslēdz ātrumu un gribi traukties, bet… neiet tik ātri. Pamani atzīmi, ka līdz finišam nu ja 2km un mazuliet vilies, jo gribas, lai tur ir rakstīts finišs. Ar acs kaktiņu pamani, ka cilvēki salacā jau peldas. Viņiem viss garām, bet man atlicis pēdējais kilometrs. Ceļš ved mazā kalnā, un tu pamani, ka kājas klusi lūdzas pēc atpūtas. Bet varbūt tas bija prāts? Klusi nomurmini, ka tu vari, tu vari, vari un mēģini darīt. Un varu, kā palēninātā kadrā tu redzi kā pats pagriez stūri, lai iegrieztos parkā, kur taciņa ved uz upi. Un tad pēdējiem spēkiem piespied sevi uzstumt savu ceļabiedru krastā, pārbrauc pār tiltiņu un… finišē. IR laba sajūta, ka esi to izdarījis. Sāp viss – spranda, kājas, rokas, mugura. Neatsverama pieredze un labs veids, kā pārbaudīt sevi un savas spēka rezerves. Būtībā vienmēr mums ir rezerves maisiņš ar tām. Tad vēl grūtākajos brīžos atcerējos, ka smadzenes taču izdala endorfīnus pie maksimālā spēku izsīkuma. Bet kur tā laimes izjūta kavējas? tātad es vēl varu. arī ceļa biedrs neļauj atslābt, kalpo kā motivators, jo brīžiem šķiet – kā vārdā vispār es sev to lieku darīt. Jā, draugi, varam mēs vairāk kā mums šķiet un kā vispār spējam iedomāties. Es to nesaku tikai tāpat, lai atšaudītos ar kādu gudru prātulu, bet tagad es to ZINU.



LABA sajūta vēl ir arī tad, kad zini, brauksi uz lielpilsētu. Bērnībā es nakti negulēju, gaidīju to brīdi, kad ienāks tētis un teiks – meitenes, jāceļas! Tagad es zinu, ka laiku un dienu varu noteikt pati. Un tā būs šodiena. Jā, ir karsts, bet, iespējams, es satikšu sen nesatiktus draugus vai paziņas. Iespējams, paspēšu ieskriet Baznīcas ielas Babā, lai sasveicinātos ar burvīgajām meitenēm. Un svinīgi atdošu savu pēdējo prakses darbu – urrā! Tā nudien atkal ir LABA sajūta.




Tiekamies ielās, sajūtās, bildēs, festivālos!

evita

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...