saldus sapnīšus.līdz rītiņam.

Es zinu. Ir pagājušas vairākas dienas, un es savā putnu lapā pat ieskatījusies neesmu. Vai stāstīt, ko darīju? Vai tas šķitīs interesanti? Vai es vispār vairs atceros, ko es darīju? Hmm.
Ziniet, es visbiežāk tomēr atceros sajūtas, izjūtas, emocijas kā notikumus un to secību. Vēl es atceros sejas. Ļoti labi tās atceros. Glītas, neglītas, gaišas, tumšas. O, dit, atceries franciju un tumšas sejas? Nez’, kāpēc man tāda asociācija! Un šovakar, kad pirms mirkļa vēl nenojautu, ko vispār rakstīšu. Un vispār jau šķita, ka uzrakstīšu – pavisam, pavisam drīz jums kaut ko jaunu pastāstīšu! čau!

Tātad izjūtas. nē, par franciju labāk ne.
Atceries, kad kāds tevi uz ielas nosauca par mauku? Es gan atceros. Un arī tās sejas atceros. Pēc kāda laika viena no teicējaam strādāja gaļas veikalā un grieza desas. Iespējams, tagad kaut kur īrijā tomātus audzē. Lai labi klājas. Bet es atceros izjūtas. Jutos it kā man tiktu uzliets samazgu spainis. Un vēl man šķita, ka visi to vārdu ir dzirdējuši. Un, ak, ko gan viņi tagad par mani domā? Smieklīgi jau.
Vai atceries, kad rīts pienāca pārāk ātri? Jā, tās ir tās reizes, kas visbiežāk saistītas ar iemīlēšanos. Kad skūpstās tik ilgi, kamēr lūpas sāp. Un tad arī vēl turpina. Nu vismaz ar mani tā ir bijis. Un droši vien tagad es darītu tāpat. Un pakrūtē kņudina, kņudina…
Vai atceries, kad tevi sabāra kā mazu bērnu? Aha, ar mani arī tā ir bijis. Pavisam nesen man piezvanīja sieviete un sabāra, ka neesmu vēl vietā, kurā viņa jau ir un gaida. Un ko tagad darīt? Piedod, bet es sen vairs nejūtos vainīga par to, ko nevaru ietekmēt. Zvani lūdzu citam objektam.
Vēl spilgti atceros dienu, kad man kājās bija zaļi gumijas zābaki, skolā negāju, bet biju aizgājusi pie mammas uz darbu. Uzgāju otrajā stāvā, lai palūrētu sporta zāles atslēgas caurumā, kas tur notiek. Interesanti taču. Un tad nāca viņa – gara, barga matemātikas skolotāja, kas pavēlēja man novilkt zābakus. Un kā es varu nepārvilkt apavus skolā? Hmm, varbūt jau tajā brīdī mana mīlestība uz matemātiku beidzās??? Es zinu, kas ar mani toreiz notika, es ļoti sabijos. Un biju priecīga, ka mamma mani spēja atbalstīt.
Vēl atceros izjūtas, kad saņēmu vēstuli, kuru ļoti gaidīju. Un mani pēdējā laikā nepamet dīvainas fantāzijas par to, ka varbūt man arī vajag uzrakstiit un pat nosūtiit vēstuli kādam, kurš to gaida vai varbūt it nemaz negaida.
Un tā tā pasaule griežas – notikumi un izjūtas patiesībā tik līdzīgas, tikai personāži nāk un iet, un varbūt arī atgriežas...

Es savai meitai parasti vakarā saku - Saldus sapnīšus! Līdz rītiņam! Es Tevi ļoti mīlu! Un saņemu pretī tieši to pašu. Lūk, burvīgs rituāls un iedvesmojošas izjūtas!
Tad saku jums arī – saldus sapnīšus! Līdz citai dieniņai!
Evita