bieži vien cilvēki ir ļoti zinoši, ļoti teorētiski zinoši par to, kā vajadzētu. mammas bieži vien meitām saka, es taču tev teicu, ka tai draudzenei nevar uzticēties, kad meita piedzīvo vilšanos. tēti atbalsta meitu un saka, ka tiem (jaunajiem puišiem) jau vēl mammas piens aiz vaiga, ko var no viņa gribēt. Vecmāmiņa saka, ņem, mazmeitiņ, to, kurš tevi ļoti mīl, tas nekas, ja tu viņu tik ļoti nē. un viņi jau nudien grib tikai to labāko. tikai ne vienmēr tas ir pats labākais.
Sanāk, ka tie citi vairākumā ir vainīgi, ka nespēj kaut kādā veidā atbilst mūsu ilūzijām, priekšstatiem un gaidām. Tā nu tas mazais cilvēks, kurš kļuvis par lielo, iet pa pasauli un no citiem tikai pieprasa, ja nedod, tad niķojas, uzmet lūpu, draud, spārdās un beigu beigās aiziet no šīm attiecībām, no dažām pat ātrāk, kā tās sākušās. bieži vien tā cilvēks arī veido attiecības visu savu dzīvi - pieprasot, nedomājot, ka varbūt jāpaskatās uz sevi, kāpēc tā ar viņu notiek un ko iespējams mainīt, varbūt reizēm arī jādod kas no sevis. līdz ar to bieži vien rodas izjūta, ka visi ir pret mani. taču patiesībā tu pats esi pret sevi. šādi cilvēki meklē vainīgos ārpusē - valsts, vara, priekšnieks, tas, viņš, viņa... jebšu psiholoģijā tas tiek dēvēts par ārējo kontroles lokusu. tas nozīmē, ka cilvēks pats neuzņemas atbildību par saviem dzīves notikumiem, par savu uzvedību, lēmumiem un attiecībām, kuras veido.
neiestrēgstot teorijā, man pašai ir interesanti, ko es teikšu savai meitai, kad viņa atnāks pie manis ar sāpošu sirdi, ka draudzene vairs ar viņu nedraudzējas. daži varianti, jāatzīst, man jau ir padomā!
Šodien man slinkums vairāk ko rakstīt. Bet, ja nu ir kas jautājams, droši!
Lai viss izdodas!
Evita
p.s. Manas meitas draugam šodien paliek pieci gadi. Vakar Betija prātoja, kā tas ir, ka šodien viņam tikpat, cik man - četri, bet rīt - jau kā otram Edvardam?
bilde te.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru