miers.

Vairākas dienas esmu uzsākusi kaut ko rakstīt šeit un sapratusi, nea, nav lidojuma. Savukārt šodien manī ir miers. Lai arī mieram būt nemaz nevajadzētu, jo ir ļooti, ļooti cītīgi jāpastrādā, lai viss sanāktu tā palabi. Taču, iespējams, tieši miers sajūta man palīdzēs to visu realizēt vienkāršāk.
Vakar man laipni tika iedots ielūgums uz fotoizstādi. Tur, labajā pusē, var redzēt Aigas pasaules izjūtu, kas man atgādina kaut ko maigu un ļoti juteklisku. Nopirku zariņus ar odziņām un abas ar Betiju devāmies uz satikšanos.
Pēdējā laikā pamanu (drīzāk piefiksēju) cilvēkus, kuri par mani iedomājas un kaut kādos noteiktos mirkļos atceras par to, kas mani varētu iepriecināt. Protams, ka esmu priecīga, ļoti priecīga. Un, protams, domāju, ka man ir uz ko tiekties.

Vakarā gaitā pie manis atnāca dažas domas:
- ja esi pietiekami pašpietiekams, tu vari viens izbaudīt mirkli. un noteiktā laikā doties prom, kad jūti, viss sajusts, viss pateikts, viss var turpināties bez manis.
- ir cilvēki, kuru dzīve ir krāšņa tikai bildēs un apģērbā.
- ja pats esi atvērts jaunai pieredzei, tā tevi atrod pati.
- ir skumji sekot kaut kādam tēlam, ko esi izveidojis ar preses palīdzību - piemēram, esmu bagāta un laimīga [tas nekas, ka ar savu ārējo tēlu vēlos apmānīt pati sevi un citus, un reizēm arī savu vecumu].
- dabas bērni, kuri pieņem sevi, citus, skatās acīs, kad runā, smejas, kad nāk smiekli, ir vienkārši skaisti. Es jūsmoju un klusībā spiedzu, tos nedaudzos redzot.
- būšana sabiedrībā, atmodina maņas, garšas un sajūtas.
- ir tik jauki atgriezties mājās!

Nobeigumā. Šorīt, ejot pastaigā pa parku, lapas čabēja, skanēja un tā skaņa aicināja uz nebēdnīgām lapu kaujām. Novēlu sajust un ļauties.


Lai izdodas!

Evita

foto, protams, no iedvesmojošā http://browndresswithwhitedots.tumblr.com