Mam, iemāci man atbildības sajūtu!

pavisam nejauši man sanāca fragmentāri redzēt un dzirdēt Viestura Dūles pirmo un dažas minūtes otro raidījumu "Intelektuālā Apokalipse. Būt vai nebūt". patika. aizdomājos. es arī gribētu iesaistīties šāda veida projektā, jo brīžiem šķita, ka nupat pateica to, ko jūtu es par to.
viens no raidījuma viesiem teica, ka darbiniekiem viņi principā māca visu no nulles. un tieši to komunikāciju un atbildības sajūtu. IT štelles jau viņi ir pabakstījuši skolās (šo saku es no sevis). un tad es tā iedomājos, kā tas ir, ka ir rinda ar cilvēkiem dažādos vecumos, kas piecos aizver datoru, izslēdz visas aparatūras un aiziet, jo darba diena beigusies. ja līgumā nebūs ierakstīts, ka pie kases slīdošā lente ir jāuztur tīra un pēc darba jānoslauka, reti, kurš cilvēks to pats iedomāsies izdarīt. es esmu dzirdējusi, ka mans tētis paliek traks, ja viņam darba auto atdod pilnīgi piemēslotu un neviens nejūtas par to slikti. tā taču darba mašīna, lai darbs arī tīra! attieksme? atbildības sajūta? cieņa? plus kaut kāda vēl vienkārši sajušana ir vajadzīga. protams, ka šīs kvalitātes nepārdod un skolā neiebaro pa gramiem un kilogramiem kopā ar pusdienām. tās rodas un attīstās pakāpeniski. ģimene to stiprina. noteikti jau bērnudārzā bērniem ir vajadzīga izpratne par to, kāpēc sasveicinās no rīta, ko var burvīgi panākt ar pasaku lasīšanu, stāstu stāstīšanu. attīstīt šo emocionālo inteliģenci, nevis noliegt dusmas vai kādas citas jūtas, bet mācīties tās atpazīt.
manuprāt, skola mums burvīgi iemāca baidīties no savām domām un orientēties uz to, lai pielaistu mazāk kļūdu. es laikam piedāvātu tomēr pievērst uzmanību cēloņsakarību meklēšanai un izprašanai. Vecākiem par zemo vērtējumu bērnam visdrīzāk vajadzētu jautāt - kas tieši tev nesanāca? Kā tu domā, ko tu nesaprati, ko tev vajadzētu izprast? Kā tu domā, kā varētu risināt to? Nevis - es zinu, tu vari labāk, ej izlabo atzīmi! Ne nu zini, ne kā, jo bieži vien vecāki nemaz nenovērtē bērna patiesās spējas un intereses.
šobrīd ļoti populāra pirmsskolās metode ir, kad bērni, mācoties jaunu dziesmu, vienkārši to atkārto pēc skolotājas. runā, ka tā nu gan ir laba metode. vairākkārt jau pierādījies, ka šī metode īsti neder. bērns dzied vārdus un vispār nesaprot, par ko viņš dzied. man šķiet, bērns tā tikai trenē atmiņu, kas viņam tāpat ir laba, bet nemācās domāt. es pati atceros, kā, pārejot no lauku skolas uz pilsētas skolu, man gāja ar angļu valodu. principā to nesapratu, bet nokļuvu ļoti spēcīgā grupā. sākumā mācījos līdzīgi kā tagad bērni dziesmas, tekstu iemācījos, kā tas skan, bet nesapratu, par ko es stāstu. protams, ka pie pirmajiem jautājumiem par teksta saturu mana metode bija atklāta. tad es sapratu, ka man ir viss jātulko un teksts jāizprot. un es jutos arvien labāk šajās stundās.
šis temats ir aktuāls. un tas noteikti nav no vienkāršajiem, vai ātri izstāstāmiem. manuprāt, ir tik daudz jauniešu, kas nezina, ko iesākt ar to visu, ko tajos 12 gados ieguvuši. diploms rokās, mamma laimīga, bet jaunietī rodas trauksme, jo viņš patiesībā nezina, ko darīt tālāk. tāpat nezinot viņš iegūst bakalauru. citam vienkārši veicas nonākt tur, kas sakrīt ar viņa prasmēm un patiku. citam savukārt neveicas nemaz un viņš braukā tad uz indiju, tad japānu, tad strādā vienā uzņēmumā, tad vēl paralēli trijos.
atceros, kā draudzenes vīrs reiz uz skvošu bija paņēmis savu brāli, kas, šķiet, pārstāv vai varbūt pārstāvēja savu skolu visās valsts olimpiādēs. jāatzīst, ka neviens ar to puiku negribēja īsti spēlēt, jo par spēlēšanu jau to nosaukt bija grūti. tai brīdī nodomāju, labāk būtu negājis uz vienu olimpiādi, bet sācis sportot, trenēt koordināciju.
Katram jau savs stāsts. bet arī es sāku apgūt marte meo terapiju, jo man ļoti patika tā doma, ka vajag bērnā un vecākā atrast to, ko viņš jau prot, kas viņam sanāk jau no dabas un tikai tad pievienot un attīstīt jaunās, dialogu veicinošās prasmes. ja jau katrs mēs tik dažādi turam rakstāmo, kāpēc, lai mums būtu vienādi jāvar un jāspēj veikt uzdevumus. un galvenais jau laikam - ar kādu mērķi to darīt?

kaut kas vēl man par šo ir uz mēles gala, bet laikam nav vēl noformulēts. Padalies arī Tu, ja ir, ko pateikt.

Sveicieni maniem draugiem, slēpotājiem, kājāmgājējiem, lasītājiem, auklētājiem, čaklajiem, tēju mīlošajiem un citiem,

Evita

bilde no bigeducationape.blogspot.com