pirmdiena, 2011. gada 28. februāris

Bilance.

Žvīks un žvāks gribu ar jums sasveicināties. Tas nekas, ka sanāk iedomāties to atņemošo sveicienu. tāpat jūtu, ka esi te bijis vai bijusi. vai varbūt atkal iedomājos, ka esi. un man ar to ir gana. reizēm.

Tad nu lūk. par to klusumu, ko iepriekš aprakstīju. tas tomēr bija pilnīgi reāls. ziniet, varu atzīties, ka tomēr esmu datora upuris. jā, man tik ļoti pietrūka ieskatīties tajā, uzlikt kaut ko skanīgu... tā kā man arī nav tv un radio aparāta, tad klusumu varēju patiešām ne tikai just, bet arī izjust. bet tajā pat laikā es esmu laimīga par to, ka pēc tik ilga laika es patiešām biju šeit un tagad. es sajutu īsto laiku un to, kas notiek pa īstam. savādi, bet laiks nebūt neskrien. minūte ir pietiekoši gara, lai, piemēram, tās laikā rastos ideja. stunda ir pavisam pietiekama, lai tās laikā iejustos teicēja jeb vakara vadītāja lomā un pieteiktu mākslinieces (manas 4gadnieces)pašsacerēto dziesmu nosaukumus. un, protams, cītīgi tās visas noklausītos.

Es labprāt būtu slēpojusi, jo diena bija burvīga. neiedziļinotos visos 'kāpēc tad nē',varu teikt, ka pietiekami labi toties izstaigājos no rīta puses pa rajonu. un ievēroju, ka mēness ielas vienā no namiem, kuram nav logu un tie aizsisti ar plēvēm, vienā dzīvoklī tomēr dega gaisma un izskatījās, ka kāds tur tomēr dzīvo un pat kaut kas līdzīgs puķēm uz palodzes bija samanāms. hmm..

savukārt šorīt es steidzīgi vēru vaļā datoru, lai ieskatītos epastos. par laimi, bija, ko lasīt. [un lasīt epastus man patiešām patīk. it sevišķi tādus personiskus, kuros par vārdiem ir domāts..] ziniet, kā reizēm mēdz gadīties, ka telefons aizmirsts mājās, tad šķiet, ka diena teju pagalam, jo taču noteikti KĀDS ir zvanījis un nesazvanījis. bet, aizejot mājās, apjaut rūgto patiesību - vai manu dieniņ, neviena paša neatbildēta zvana! Tā man reizēm mēdza gadīties studiju laikos, kad vēl tie mobilie nemaz ar' tik populāri nebija, nerunājot nemaz par savu personīgo emuāru.


Tagad gan es šim fantastiskajam aparātam spiežu uz pogas shut down. un dodos prom. Līdz citai dienai.

Lai izdodas! bet atceries, ka tas, kas ar tevi notiek vai nenotiek, to nosaki un arī izvēlies pats [tu izvēlies žēloties, bet nedarīt; tu izvēlies apšaubīt; tu izvēlies dalīties, tu izvēlies šķiest savu laiku; tu izvēlies neatļauties...]. šie vārdi man palīdz šo to saprast par klientiem, bet arī pašai liek daudz apjaust un galvenais - rīkoties.

Evita

Šodien skan Mana dziesma.

sestdiena, 2011. gada 26. februāris

Klusums



Labrīt sestdienā!

Kāds noskaņojums, sajūtas, plāni?
Mans šodienas vārds ir klusums. vairāk iztēles radīts, kā reāls un sataustāms.

klusums, kas pavada mazos soļus sniegā...
klusums, kas rodas sunī, pavadot ar skatienu savus saimniekus...
klusums, kas rada noskaņu...
klusums, kas iekšā sauc pēc atpūtas...
klusums, kas barjera kustībai...
klusums, kas bezgalīgs...
klusums, kas vienkārši skaists...
klusums, kas sevī nes prieku vai mazliet skumjas un nostaļģiju...
klusums, kas ienāk telpā un pasaules elpā, kad piedzimst mazulis...
klusums, kas vairākas dienas dzirdams caur sienu...
klusums, kas pavisam (ne)izturams...
klusums, kas pēkšņs, kad bērni iemiguši...
klusums, kas gaisā kā cieņa vai atklāsmes...
klusums, kas izbaudāms, kā skaistu lietu radīšana...
klusums, kas apvij kailo ķermeni, kas vēl nav pamodies...
klusums, kas sajūtams caur mazo loga rūti, skatoties uz sasalušo ainavu...
klusums, kas liek smaidīt...

Izbaudiet brīvdienas, sniegu un to deguna kutināšanu!

Evita

bilde: http://www.digart.pl/praca/75891

trešdiena, 2011. gada 23. februāris

Mam, iemāci man atbildības sajūtu!


pavisam nejauši man sanāca fragmentāri redzēt un dzirdēt Viestura Dūles pirmo un dažas minūtes otro raidījumu "Intelektuālā Apokalipse. Būt vai nebūt". patika. aizdomājos. es arī gribētu iesaistīties šāda veida projektā, jo brīžiem šķita, ka nupat pateica to, ko jūtu es par to.
viens no raidījuma viesiem teica, ka darbiniekiem viņi principā māca visu no nulles. un tieši to komunikāciju un atbildības sajūtu. IT štelles jau viņi ir pabakstījuši skolās (šo saku es no sevis). un tad es tā iedomājos, kā tas ir, ka ir rinda ar cilvēkiem dažādos vecumos, kas piecos aizver datoru, izslēdz visas aparatūras un aiziet, jo darba diena beigusies. ja līgumā nebūs ierakstīts, ka pie kases slīdošā lente ir jāuztur tīra un pēc darba jānoslauka, reti, kurš cilvēks to pats iedomāsies izdarīt. es esmu dzirdējusi, ka mans tētis paliek traks, ja viņam darba auto atdod pilnīgi piemēslotu un neviens nejūtas par to slikti. tā taču darba mašīna, lai darbs arī tīra! attieksme? atbildības sajūta? cieņa? plus kaut kāda vēl vienkārši sajušana ir vajadzīga. protams, ka šīs kvalitātes nepārdod un skolā neiebaro pa gramiem un kilogramiem kopā ar pusdienām. tās rodas un attīstās pakāpeniski. ģimene to stiprina. noteikti jau bērnudārzā bērniem ir vajadzīga izpratne par to, kāpēc sasveicinās no rīta, ko var burvīgi panākt ar pasaku lasīšanu, stāstu stāstīšanu. attīstīt šo emocionālo inteliģenci, nevis noliegt dusmas vai kādas citas jūtas, bet mācīties tās atpazīt.
manuprāt, skola mums burvīgi iemāca baidīties no savām domām un orientēties uz to, lai pielaistu mazāk kļūdu. es laikam piedāvātu tomēr pievērst uzmanību cēloņsakarību meklēšanai un izprašanai. Vecākiem par zemo vērtējumu bērnam visdrīzāk vajadzētu jautāt - kas tieši tev nesanāca? Kā tu domā, ko tu nesaprati, ko tev vajadzētu izprast? Kā tu domā, kā varētu risināt to? Nevis - es zinu, tu vari labāk, ej izlabo atzīmi! Ne nu zini, ne kā, jo bieži vien vecāki nemaz nenovērtē bērna patiesās spējas un intereses.
šobrīd ļoti populāra pirmsskolās metode ir, kad bērni, mācoties jaunu dziesmu, vienkārši to atkārto pēc skolotājas. runā, ka tā nu gan ir laba metode. vairākkārt jau pierādījies, ka šī metode īsti neder. bērns dzied vārdus un vispār nesaprot, par ko viņš dzied. man šķiet, bērns tā tikai trenē atmiņu, kas viņam tāpat ir laba, bet nemācās domāt. es pati atceros, kā, pārejot no lauku skolas uz pilsētas skolu, man gāja ar angļu valodu. principā to nesapratu, bet nokļuvu ļoti spēcīgā grupā. sākumā mācījos līdzīgi kā tagad bērni dziesmas, tekstu iemācījos, kā tas skan, bet nesapratu, par ko es stāstu. protams, ka pie pirmajiem jautājumiem par teksta saturu mana metode bija atklāta. tad es sapratu, ka man ir viss jātulko un teksts jāizprot. un es jutos arvien labāk šajās stundās.
šis temats ir aktuāls. un tas noteikti nav no vienkāršajiem, vai ātri izstāstāmiem. manuprāt, ir tik daudz jauniešu, kas nezina, ko iesākt ar to visu, ko tajos 12 gados ieguvuši. diploms rokās, mamma laimīga, bet jaunietī rodas trauksme, jo viņš patiesībā nezina, ko darīt tālāk. tāpat nezinot viņš iegūst bakalauru. citam vienkārši veicas nonākt tur, kas sakrīt ar viņa prasmēm un patiku. citam savukārt neveicas nemaz un viņš braukā tad uz indiju, tad japānu, tad strādā vienā uzņēmumā, tad vēl paralēli trijos.
atceros, kā draudzenes vīrs reiz uz skvošu bija paņēmis savu brāli, kas, šķiet, pārstāv vai varbūt pārstāvēja savu skolu visās valsts olimpiādēs. jāatzīst, ka neviens ar to puiku negribēja īsti spēlēt, jo par spēlēšanu jau to nosaukt bija grūti. tai brīdī nodomāju, labāk būtu negājis uz vienu olimpiādi, bet sācis sportot, trenēt koordināciju.
Katram jau savs stāsts. bet arī es sāku apgūt marte meo terapiju, jo man ļoti patika tā doma, ka vajag bērnā un vecākā atrast to, ko viņš jau prot, kas viņam sanāk jau no dabas un tikai tad pievienot un attīstīt jaunās, dialogu veicinošās prasmes. ja jau katrs mēs tik dažādi turam rakstāmo, kāpēc, lai mums būtu vienādi jāvar un jāspēj veikt uzdevumus. un galvenais jau laikam - ar kādu mērķi to darīt?

kaut kas vēl man par šo ir uz mēles gala, bet laikam nav vēl noformulēts. Padalies arī Tu, ja ir, ko pateikt.

Sveicieni maniem draugiem, slēpotājiem, kājāmgājējiem, lasītājiem, auklētājiem, čaklajiem, tēju mīlošajiem un citiem,

Evita

bilde no bigeducationape.blogspot.com

otrdiena, 2011. gada 22. februāris

par vasaru ziemā.



Interesanti. es arvien biežāk iedomājos par vasaru. bet gaidu taču pavasari.ne tikai es, mana sejas āda sauktin sauc pēc gaisa, pēc saules glāsta, pēc sportiskajām aktivitātēm svaigā un siltā gaisā.

Taču vakar kaut kā sākām runāt par to, ko darīsim vasarā.ko gribētu un ko varētu, un ko būs vienkārši jādara.

domājām, kur tad nu dzīvosim. pagājušajā gadā smuki mums sanāca tā, ka dzīvojām laukos. no rīta vēlāmies un gājām dārzā sauļoties, gatavot brokastis, vingrot, smieties un vēlāk braucām ogot un sēņot. es teikšu, ka man ļooti patika. pārsteidzoši ļooti. katram tādus četrus mēnešus. vēl mēs sākām mazliet riteņot. visi piedalījāmies sacensībās ar riteņiem, ko aizņēmāmies no māsas ģimenes krājumiem. un tad nu es vakar savam mīļajam vīram saku, kā, nez', būs šogad!? gribētos līdzīgi, kaut, viens otram ieskatoties acīs, sapratām, ka gluži līdzīgi jau nesanāks vis.

taču es padomāju, ka šis ir tas, ko noteikti vasaras mēnešos es gribu paspēt realizēt:

- man ir arī vispirms jāgrib vasaras sākumā aizstāvēt uzrakstītos divus skolas darbus, lai prāts mierīgs un grumbas pierē netraucē iesauļot zeltainu sejas ādu.

- nedēļas nogale neiepazītā LV jūrmalā, nakšņojot teltī, pie dabas, ar savējiem. kad ķer viļņus, cel pilis, gatavo vakarā zupu virs ugunskura. Tā kā mans vīrs bumbojas pludmalē, tad ticu, ka tur mēs būsim bieži, bet man gribas savādāk, svētkus ikdienā.

- aizbraukt uz Palangu un Pērnavu. paņemt skrituļslidas ar lielajiem riteņiem un izskrituļoties, un izbaudīt burziņu.

- uzrīkot nedēļas nogales satikšanos ar draugiem, viņu bērniem, kur darīt daudz un dažādas lietas. ar priekšnesumiem, vingrošanu, kādas valsts virtuves iepazīšanu, dejām vakarā, kopīgām un atsevišķām sarunām par tēmu, kas nu nāk prātā.

- noteikti neaizmirst par orientēšanās sacensībām, kā arī atkal pārbaudīt savus spēkus riteņbraukšanas sacensībās. vienu reizi pamēģināt triatlona distanci.

- apmeklēt Positivus un apreibt no tā, kas tur notiek.

- pievērst uzmanību savai profesionālajai izaugsmei, bet to es ceru jau paveikt pavasara mēnešos.

- apmeklēt tirgu ar savu pīto grozu.

- izlasīt vairākas grāmatas, ēst ogas un dārzeņus, peldēties, braukt ar ūdensslēpēm...


He, izskatās, ka man prātā patiešām vasara un es zinu, kā gūt labumu no tās. Jāizmanto un jāsaēdas tik, cik lien iekšā.

Bet tagad gan pie darbiem! Veiksmīgi,lalalaa

Evita




bilde no vectorstock.com

pirmdiena, 2011. gada 21. februāris

Aproce Tev.

Man šķiet, arvien biežāk cilvēkiem gribas dāvināt, ko interesantu, kas pārsteigtu, kas kaut ko pateiktu par dāvinātāju, kas atgādinātu kādu notikumu, kas vienkārši iepriecinātu...
Lai dāvinātu, nav jābūt īpašiem svētkiem, jo tos jau mēs paši varam radīt. un galvenais, ne tikai domāt tā, bet rīkoties! varam vienkārši pateikties draudzenei/draugam, ka izpalīdzēja, vai gribam pajokot un kādu 'ziņu', mājienu dāvāt, lai ir, par ko pasmaidīt...

Lūk, šķirstīju žurnālu un pievērsu uzmanību, ka aprocei stila redaktore izvēlējusies manu vārdu. pasmejos, uzskatu to par zīmi man, un pastāstu jums! Ne visi prot, ko tādu pagatavot, varbūt slinkums, varbūt neticība, bet var arī pasūtīt. galvenais ir gribēt labu!





pamēģini te savu variantu!

Lai gribas pārsteigt biežāk!

Evita

brīt no rīta!


Tipu tapu.
šodien rīts steidzīgs. uz darbu skrienu. jā, jā. lietas notiek interesanti. es te runāju par tām, par kurām iepriekš esi teicis - nekad. un ne tikai teicis, bet pavisam nopietni domājis, ka šitā štelle nav man, bet citiem gan labi sanāk. un labi, ka tā. bet, nē, dzīve taču reizēm grib parādīt, cik esi vājš, stiprs, paredzams, apjucis, laimīgs, noguris utt. lai krāsu vairāk. lai ir, ko domāt. lai ir, ko darīt galu galā.
un tā nu arī ar mani ir sanācis, ka daru to, ko nekad nedarīšu. nu kases aparāts. nēēe. nekad taču vairs. hehe, tagad man jau jāsmejas pašai. kases aparāts patiesībā ir normāli gudrs aparāts. un to jau esmu apguvusi. visas x, zet atskaites un ielikt, izņemt naudu. jāpamācās vēl par produktu un tad varēšu būt pavisam gandarīta.

ko no tā vēl sapratu?

mēs paši uzliekam sev rāmjus, kas padara dzīvi grūtāku. jo jādomā, vai darbs ir tā vērts, jo es taču esmu baigais kings, liels speciālists ar labu izglītību, un man vajag tikai šitādu darbu. un teiciens - katrs darbs ir labs - parasti tiek pateikts ar tādu ironijas pieskaņu vai mazliet patiesāk, ja tas attiecināms uz kādu citu. bet patiesībā es arī esmu no tām,kas domā, ka viss, kas ar mums notiek, notiek ar kaut kādu nolūku. jā, mēs paši izvēlamies, vai darīt šo, vai atteikt tam, vai... bet neiegūstot pamatskolas izglītību, nevar apgūt vidusskolas vielu. ir jābūt secīgumam, kaut kādai loģiskai skaitļu rindai.
vakar runāju ar draudzeni un viņas vīru, ka mūsdienās tik raksturīgi ir 24 gados būt jau lielam vadītājam, kaut dzīves pieredze un spēja sajust savu kolektīvu ir tik niecīga un tad nav brīnums, ka 30 gados cilvēks ir absolūti apjucis, jo nav vairs interesanti, vajag taču vēl kādam kaut ko pierādīt. man 24 arī šķita, ka varu būt vadītāja, bet tagad man ir pilnīgi skaidrs, ka es tam nebiju gatava. bet tajā mirklī man vajadzēja visu vai neko.

šķiet, renārs, kas kaupers,:) bija teicis, ka tu vari kalnā sākt kāpt jebkurā mirklī. un es tam tik ļoti piekrītu un pat izjūtu, jo arī es esmu izbaudījusi to, kā tas ir, ka no kalna nošļūc pa taisno un sāpīgo lejā, zaudējot daudz. un esmu tik apjukusi, ka nesaprotu, kur un ar ko man kāpt atkal. tāpēc es zinu, ka šo mazo darbiņu, ko man ir iespēja tagad darīt, varu nosaukt par instrumentu sagatavošanu, lai atkal kāptu kalnā. un esmu priecīga par to. ir tādas ceļajūtis.

Lai jums burvīga nedēļa. saule mūs lutina un sals kutina, bet ir taču labi, vai ne?

Ar mīļiem sveicieniem,
Evita


bilde no shoedartlaw.com

otrdiena, 2011. gada 15. februāris

manas pārdomas.



Ziniet, šodien pa ilgiem laikiem izgāju no mājas. Cilvēkos. Kājas nosala pirmajās trīs minūtēs, bet autobuss, par laimi, nebija ilgi jāgaida. Man ir tāda jaka, kas izskatās pāris izmērus par lielu, bet silta, to arī šodien uzvilku, un devos satikt misteru salu. Satiku arī.

Astoņos jau ir pavisam gaišs, pirms nedēļas, man šķiet, vēl tik gaišs nebija. Savukārt puspiecos pēcpusdienā vēl spīd saule, kas padara manu dzīvokli siltāku, mīlīgāku un elektrības rēķinu maķenīt mazāku.

Man jāatzīstas, ka no vienas puses, man šķiet, ka esmu izstāstījusi tik daudz šeit, ka varbūt arī pietiek. Domāju, esmu tikusi pāri vēlmei kādu pamācīt, iemācīt, pateikt, kā būtu labāk. Jā, es varu padalīties, kas varbūt kādu sasilda, nomierina vai tieši otrādāk – dzen izmisumā un liek ātrāk elpot..) Bet vai to vajag? hmm.. nezinu. Tāpat jau mēs katrs bieži vien atkārtojam iemācīto, atkārtojam kļūdas un mainām kaut ko savā ikdienā tikai tad, kad jūtam, kaut ko nevaram iegūt, ko gribam. Un arī tad ir nepieciešams kāda atbalsts, lai to ieviestu savā ikdienā. Arī tad īsti nekas nebeidzas, jo dzīve piespēlē situācijas, kad tavas jaunās iemaņas vai noteikumi tiek pārbaudīti. Un tas ideālisms..oi, tās teicamnieces.. oi, tie kārtīgie…oi, agresīvie, dusmīgie... tās ir tikai lomas.
no otras puses, lapa kļuvusi man kkādā ziņā nozīmīga...

Kā Tev šķiet, Tu zini, kas Tu esi? Kas esi Tu, nevis tas, ko par Tevi pieņemts domāt? Kas ir tas, ko Tu patiešām gribi? Kam Tu gribi pierādīt kaut ko? Un kas ir tas, ko ikdienā dari, jo tā vienkārši ir sanācis, ka jādara. Vai zini, kas Tev visvairāk garšo? Kad Tu to esi pagatavojis, nedomājot par figūru, kalorijām, veselīgumu utt.

Ko es ar to gribu teikt? Ka Tev pašam ir jābūt svarīgam sev. Mīlestība un laime ir Tevī pašā. Tavā īpašajā smaidā, balss tembrā, tavos izpausmes veidos, tavās rūpēs par kādu, tavā mājā. Jā, apskaties apkārt, kāda ir tava māja? Kāds izskatās tavs stūrītis, vai bildes rāmītī. Vai saredzi, ka tas ir stāsts par tevi? Un kāds izskatās tas stāsts? sakārtots pa kārbiņām, un nedod, dievs, kāds tās sajauks, kā saliks visu atpakaļ!? Kā?

Es redzu un dzirdu, cik cilvēki šķietami sevi mīl, ļaujot sevi pazemot, izmantot, apsmiet. Jo vēlas jau tikai vienu – mīli mani. Ja Tevi pamet draugs, draudzene, vīrs, sieva… mīlestība un spēja just jau tevī paliek (izklausās šausmīgi banāli, bet tā jau tas ir), tāpat kā gaumes izjūta vai mīļākais ēdiens. Un vienmēr jau ir kādam jāaiziet, jāatbrīvo vieta un telpa, lai kaut kas cits atkal varētu sākt savu stāstu – vienalga, vai jauns puķupods, dīvāns, darbs, kleita vai mīļotais cilvēks.

Eklektiskais ieraksts. Saule jau noslēpusies. Es atkal skrienu satikt misteru salu.
Esi saudzīgs!


Evita

p.s. aizmirsu piemetināt, manuprāt, visrāmāk un vienkāršāk dzīvo tie, kuri nemēģina atbildēt uz neatbildāmiem vai sarežģītiem jautājumiem. viņi vienkārši dzīvo. strādā, pelna naudu, audzina bērnus un atpūšas.

svētdiena, 2011. gada 13. februāris

ar atgriešanos.



Ziniet, lai arī man vēl joprojām ir neciešams klepus un paaugstināta temperatūra, man ir tāda neparasta izjūta, ka esmu atgriezusies mājās. Un tā ir tik.. laba. Tik brīva. Tik pacilājoša. Esmu pateikusies un atvainojusies. Esmu raudājusi un smējusies. Esmu cietusi un radījusi ciešanas. Esmu meklējusi un neatradusi. Esmu sūtījusi vēsti un nesaņēmusi atbildi. Esmu mācījusies un aizmirsusi. Esmu lasījusi un metusi prom. Esmu ieturējusi distanci un tomēr tuvojusies. Esmu lauzusi sevi, savas domas un savu būtību. Un esmu pieņēmusi.
Ir tik dažādi dzīvesstāsti. Ir tik dažādi ceļi. Un mēs paši izvēlamies, vai iet pa labi, pa kreisi, vai turēties taisni. Un pienāk brīdis, kad tu saproti, ka esi mājās vai arī, ka esi tālu no tām.

Lai jums labi!

Evita

iztēli padariiju reālistisku ar http://trendhousedesign.com

trešdiena, 2011. gada 9. februāris

kad kontā negulētas naktis..


Ziniet, kad kontā vairākas negulētas nakts, gribas teikt neko. Vienkārši kaut kā nav tā spēka tik daudz.

Bet, ko es pa šo laiku sapratu:

- Kad izskaties pēc Latvijas pelēkās (katram savi iemesli), un netiec ārā no mājas (atkal katram savi iemesli), atver logu, lai ienāk jauns gaiss. Ieslēdz savu mūziku, kas uzmundrina. Un uzkrāso skropstas. To visu dari sev. Uztaisi glāzi burkānu sulas un iztukšo to. Pašsajūta mazliet uzlabojas un kkas arī atjaunojas. Prāts mundrāks kļūst un dvēsele mazliet gavilē.

- Sportošana. Es sevi vienmēr esmu pieskaitījusi pie tām sportiskajām. Tad vienu dienu apjautu, ka sēžu vienkārši uz veciem lauriem. Sportojusi es neesmu sen. Vienīgi pa vakariem ar meitu padejojusi un padraiskojusies. Tad nu es sapratu, ka katram taču ir iespēja veltīt 20 – 30 minūtes sportiskajām aktivitātēm. Man bija iespēja divas dienas pa parku paskriet. Un man ir ļoti žēl, ka tagad nāksies gaidīt dažas dienas, lai to varētu darīt atkal. Bet sports nudien tos laimes hormonus vairo. Sajūta, ka pēkšņi jūties tik viegli.

- Esmu sapratusi, ka pie mums vēl aizvien nav nemaz viegli atrast darbu. Tādu, kas patiktu. Tādu, kas atbilstu profilam. Tādu, kurā noderētu manas zināšanas. Es ļoti ceru, ka drīz varēšu teikt, ko pavisam citu. Ir divas iespējas – veidot pašai savu vietu, kas nodrošinātu visu iepriekšminēto, plus vēl regulārus ienākumus vai gaidīt mirkli, kad tikšu aicināta uz darba interviju un man būs visas iespējas rādīt, ko nu māku un cik ļoti esmu vērtīga. Man darba intervijas nekad nav patikušas, jāatzīst, kaut bieži esmu pati tās vadījusi. Es atceros, cik ļoti es apjuku, kad man viens potenciālais darba devējs lika no psihologa viedokļa kaut ko pateikt par viņu.

- Ā, nevaru nepieminēt. Būšu nejauka. Bet paslēpjos aiz virsraksta. Latvijā gan ir stilīgi cilvēki. Un galvenais, ka vieni un tie paši! ;) Šķiet, šis tāds pusaudžu laiks mūsu valstī. Man pašai stilīgi šķiet būt par sevi pārliecinātam, līdz ar to mierīgam, zināt, ko gribēt un tas viss, manuprāt, atstarojas cilvēka izskatā, runas veidā, attieksmē pret citiem, mājas iekārtojumā, saskarsmē, bildēs…

- Es laikam palieku veca.. pa jokam un ne. Arvien gribas īsākus matus. Gribas māju un sirdsmieru. Varbūt vēl kādu bērnu?! ;)

Lai piepildās! Un nepazūdiet pārāk ilgi!

Evita


bilde: http://thumbs.dreamstime.com/

ceturtdiena, 2011. gada 3. februāris

Dāvana.


Sava bloga rakstīšana šobrīd ir nozīmīga gandrīz katram trešajam, es domāju. Katram noteikti ir savi iemesli, kāpēc to dara. Man tā bieži vien noformulējas domas par kādu jautājumu. Tas ir līdzīgi, kā mācot otram, pats labāk saproti. Tajā pat laikā tā ir iespēja pabūt it kā šķietami kopā ar kādu cilvēku, kura piezīmes tai mirklī lasi. Protams, tā vide ir virtuāla, tāpēc arī saku, ka šķietami. Vēl mani patiešām pārsteidz, cik cilvēki interesanti domā, runā, kā viņi pasniedz to, ko grib pateikt, kā iesaiņo utt. jāatzīst, ka ir arī reizēm sajūta, ka kāds aizņemas kādu rindu no otra, bet, iespējams, tas viss ir tik nejausi. Izlasi ziņu, pats domā un jūti līdzīgi, līdz ar to raksti arī sanāk līdzīgi… Lai vai kā, Mēnessmeitēns man ir pasniedzis dāvanu, proti, jautājumus, kas ceļo no viena rakstītāja pie cita rakstītāja. Es domāju, ka tas savā ziņā arī vieno, ka esi viens no viņiem..

1. Kas ir pirmā lieta, ko Tu iedomājies, kad piecelies no rīta?

Vai tiešām MAN (uzsvars uz šī vārda) jāved šodien Betija uz bērnudārzu?

2. Pirmā lieta, ko Tu pamani pretējā dzimumā?

Laikam koptēlu, ģērbšanās stilu, sejas vaibstus, acu skatienu.

3. Pirmā lieta, ko ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu?

Es esmu diezgan bailīga, lai dotos uz neapdzīvotu salu. Tāpēc mana atbilde noteikti neatainos patiesību. Es ņemtu kompāniju, ar kuru vismaz varētu tuvināt šo domu. cilvēkam taču vajag cilvēku. :)

4. Kas ir pēdējais, ko Tu apēdi?

tikko beidzu brokastot. Ledusskapis diezgan patukšs, izvēlējos uzcept siermaizītes. Tās arī gardi notiesāju.

5. Pēdējais cilvēks, ar kuru Tu runāji pa telefonu?

Ar savu mammu.

6. Pēdējā filma, ko Tu noskatījies?


You will meet a tall dark stranger.

7. Pēdējā grāmata, ko lasīji?

Es laikam neesmu pat izlasīju visas, ko esmu iesākusi. Ā, izlasīju mazo, jauko grāmatiņu ‘Piedzimt bez vardarbības’…

Dāvanu nododu tālāk Katei un Maltites Inesei (Inesei būs kādā receptē atbildes jāiecep:)

bilde no http://kiddley.com

Veiksmi,
evita

trešdiena, 2011. gada 2. februāris

Gaidīšana.


Gaidīt kādu. Tas ir tik forši. To es sapratu, nē, drīzāk pat sajutu vakardien. Protams, ka ir dažādas gaidīšanas. Es pati zinu, ka esmu teikusi, ka man nepatīk gaidīt – lēmumu, rezultātu, atbildi... Bet vakardien es izbaudīju gaidīšanas procedūru. ir tik labi un interesanti ieraudzīt savu māju, kabinetu vai vasarnīcu it kā citām acīm, tādām, ar kādām varētu skatīties uz to atnācējs. Es pēkšņi ieraudzīju, ka logi ir pavisam netīri un ka gribētos ātrāk to pavasari, lai tie kļūtu atkal spodri no ārpuses. Tad vēl es pēkšņi dzirdēju, ka ledusskapis uzvedas diezgan skaļi. Vai, ka manam skapim ir vajadzīgas durvis. sajutu, cik pie manis ir silti.

Gaidīšana liek padomāt arī par sevi pašu. Sagatavoties satikšanās mirklim. Ja tiecies ar mīļoto, tad sevi nes savādāk, kā, tiekoties ar draudzeni vai darījuma partneri. Bet visos gadījumos cilvēks piedomā, kā viņš izskatās, kā otrs viņu uztvers. Vai atsprausti mati ir vai nav nenopietni. Vai tas der gadījumos, kad tu tiec vērtēts kā profesionālis. Vai Tu drīksti atļauties koši sarkanas lūpas, ko tās šajā reizē pastāstīs par tevi. Svārki vai bikses. Kurpes vai zeķes. Krāsaini vai mēreni. Auskari vai nē.

Tad, gaidot kādu, tu domā, kā tu viņu sagaidīsi. Kāds varētu būt pirmais teikums. Vai šis ir cilvēks, kam paspiedīsi roku, ieskatoties acīs. Vai šis ir cilvēks, ar kuru parasti saskūpsties, viņu satiekot. Vai šis ir cilvēks, pret kuru izturies formāli, norādot uz pašu nepieciešamo. No tā, kā tu veidosi atmosfēru, ir atkarīgs, kā izveidosies jūsu kontakts. Atceros, ka bija pasniedzējs, kas reiz teica - vienmēr, lai cik pārliecināts esi par sevi vai savām spējām, kad ej publikas priekšā, pie sevis izrunā to, ko gribi pateikt citiem. Vismaz to svarīgāko, jo kaut kas noteikti nāks vēl klāt mirkļa un emociju iespaidā. Ja tā būsi darījis, atstāsi par sevi labu iespaidu.

Jā, man tas šķiet būtiski. Viss sagatavošanās darbs, ko veicu iepriekš, sagaidot savus klientus vai citus nozīmīgus cilvēkus. Jau pats rīts sākas ar labām domām un ar scenārija izveidi un, protams, ar ingvera tēju..)
Un patiesībā, lai arī daudz ir diskutēts par to, vai cilvēkam un arī bērnam vajag ierobežojumus, es esmu par to, ka vajag. Ja esi pilnīgi palaists brīvībā, tu apjūc, grūti saprast, kur, lai dodas un ko, lai saka, jo nav nekādas shēmas. Bet, ja bērns zina, piemēram, ka tālāk par slieksni nevar iet (cits variants:nevajag runāt, piem., par cilvēka ģimeni), jo tad sākās bīstamā zona,kur ir karstas lietas, tas dod bērnam sava veida drošību, un viņs jūtos mierīgs, darot savas lietas.

Lai sausas kājas! Un izturīgi lietusmēteļi! Ir sācies februāris, mūsu Latvijas īstais ziemas mēnesis!

Priecīgi,
Evita

bilde: http://www.shortstorybook.net

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...