nepazudusi.

nē, nē, neesmu pazudusi. neesmu ieputināta. esmu tikai kādus 120 km no galvaspilsētas. datoram vienkārši nav laika. te es nedomāju, vai uzacis pietiekami korektas, nedomāju, vai matu sasuka kārtībā. lecu iekš auto un ar bērniem braucam uz Burtnieku peldēties. kaimiņš cienā ar plūmēm. un mēs ar lietusmēteļiem dodamies uz ciema veikalu pēc gardumiem.
vēl tikai pāris dienas šādas.
tāpēc, lai izdevušās brīvdienas. mani gaida pankūkas!
pavisam drīz tiekamies!

Mīļi,
Evita

laikmeta iezīmētie.

arī tad, ja man vēl reizēm izspraucas pār lūpām (un tas taču ir tik cilvēcīgi)- nu nav, nav man, ko skaistu uzvilkt mugurā? - es aizvien vairāk saprotu, ka tikai lietas nespēj man sniegt vajadzīgās sajūtas, izjūtas. Tas absolūti nenozīmē to, ka varu staigāt šķība, greiza, nepareiza un man vienalga. šķiet, viens no tādiem ilglaicīgiem un pagrūtiem periodiem, kam nu jau saredzu galu, ir tieši to man mācījis. vēl tas man ir mācījis nebūt lepnai (bet pirms tam es tev varētu apgalvot, ka nekad taču neesmu bijusi lepna, tikai uzskatīju, ka ne ar visiem vajag sarunāties).

veseļoties! tas jau, šķiet, ir bezgalīgs process. un pavisam pataloģiskam nav šanses kļūt veselam. diemžēl. nosacīti veselie gan var saslimt. taču, griežot galvu pa labi vai kreisi, man šķiet, ka cilvēki arvien vairāk ir slimīgi pārņemti ar sevi. tikko mostoties, ņem kāmeru un fotografē sevi, pēc tam to steidz ielikt kādā no sociālajām vietnēm. puiši, laužot droši vien stereotipus, iežmiedz savu vīrietību mega stilīgās biksēs un vēl paceļ mazo pirkstiņu, malkojot kafiju. daži kaķi izved pavadā, kur apkārt parasti klimst suņi, jo viņam šķiet, ka kaķim taču tā labāk. bet te es gribu teikt, ka nesaku, ka tas ir slikti. vienkārši atzīmēju, ko redzu. man tas vienkārši vedina analītiski domāt.
protams, man jau arī jāatzīmē, ka emuāra vai bloga rakstīšana ir tāds narcistisks izlēciens. un bieži vien redzu, cik ļoti viegli savus bērnus audzinām tā, lai tieši tāds viņš arī būtu. velns, cik stulbi!

varbūt vajag attapties? bet vai tas ir viegli, ir sevišķi, ja man pašam šķiet, ka viss ir kārtībā, ka es esmu visa centrs, ka es zinu vislabāk, kas ir labākais stils un tikai to akceptēju sava bērna garderobē?
varbūt vajag vienkārši zinātniski aprakstīt interesantas tēmas? bet tam jau domāti zinātniskie pētījumi!
varbūt vajag vairāk sevi nodarbināt ar citām interesantām lietām? nebūtu slikti aiziet uz jogu vai aiziet ar bērnu uz smilšu kasti, vai satikties ar draudzenēm/ draugiem un pasmieties.
varbūt interneta vide ir radījusi ilūziju, ka viss ir sasniedzams un pēkšņi par visu cilvēks X, kurš reiz nevarēja daudz parunāt, nu var gardu muti izteikties? kas to, lai patiesībā zina. tikai katrs pats.

Bet noteikti ir daudz, daudz labā tajā visā. Ir iespēja salīdzināt, ir iespēja uzzināt, ir iespēja aizdomāties, ir iespēja sadraudzēties, un varbūt pat ir iespēja kļūt pārliecinātākam un attīstīt savu verbālo intelektu. Atliek laikam saglabāt tikai mērenību.
droši vien katrai desmitgadei ir savas īpatnības, savi prieki un savas raizes, sava karaliene un karalis. būt publiskam šobrīd vienkārši varbūt ir modē.


Ko Tev nozīmē izteikties vai neizteikties publiskās vietnēs?


Lai augļu kokteilis veldzē! Saka, ka noderēšot.

Evita

oficiāli un pārējais.

Oficiāli paziņoju, ka vakar baudīju gardāko siera kūku. Tā bija tieši tāda, kādu mana iztēle bija uzbūrusi. tāpēc štrunts par kalorijām, es šovakar gatavošu to pati. recepte.

pēc iepriekš rakstītā jau var noprast, ka vakar bijām uz helēnas četurtās dzimšanas dienas svinībām. dažas atziņas no tās.

Jubilāre un Betija.

- svētkiem vasarā ir daudz priekšrocību. viena no tādām:


- bērnu ballītēs bez traumām neiztikt. taču tas, ka mammām sāp divreiz vairāk, kad bērnam asiņo deguns, man ir pilnīgi skaidrs. tā teikt - pārbaudīts uz savas ādas.

- ēdieni, kuri viesiem paši kopā jāsaliek, rada tādu labu procesa sajūtu. novērojama liela rosība ap galdu un sastāvdaļām, izvēloties īstās. iznākums tieši tāds, kādu tu neesi paredzējis.

- nevajag baidīties no izmaiņām - izskatā, garšās, aktivitātēs, uzskatos. tā teikt, neesiet nu rigidi, mani dārgie!

Vietējā, kura nav baidījusies.

šobrīd teju visas draudzenes esam īsmatainas. bija laiks, kad es 'raudāju' par katru cm, ko atstāju frizētavā. nevarēju iedomāties sevi citādāku. šobrīd es jūtos lieliski ar īsu matu griezumu, tāda noteiktāka, konkrētāka. jā, mazliet vairāk jāpavada pie spoguļa, tos saliekot īstajā virzienā. bet tās tiešām ir 5 minūtes vairāk. tā kā - Iveta, es Tevi iedrošinu. Brīnumu lietas notiek, ja tām pretī sper vismaz pirmo soli. Un kā teica Ines, sāc jaunu dzīvi! Es tikai pievienojos. ļauj sev dzīvot savādāk!

- maxi esot modē. es arī aizņēmos maxi. [mazliet gan par lielu, klusi atzīstos.] bet nekas, varēju sajust, kā tas ir, kad visu laiku jāatceras par kleitu - lai durvīs neievērtu, lai neuzkāptu, lai cits neuzkāptu. tāds vienas dienas piedzīvojums. neslikts. tiešām. viena tāda garderobē ļoti labi iederas.

- reizēm nevajag neko īpašu, kad ir vienkārši labi. nevaru saprast, kur tas noslēpums paslēpts. varbūt paša cilvēka atvērtībā?
Gabaliņu?

Mana nedēļa pirms brīvās nedēļas! Lai top!

Evita

saskatīt brīnumu.

Skatos, mani virsraksti arvien poētiskāki kļūst. Nezinu, kas pie vainas. bet noteikti jau iekšējie procesi, kā jau vienmēr.
ir cilvēki, kuri uz jautājumu, kas jauns vai labs noticis, to it kā ignorē un sāk stāstīt par ķibelēm. par to, ka tas nav bijis, ka tas nav devis, ka tas nav sapratis, ka apvainojis utt. tā vieglāk, tā sanāk. tā patiesībā cilvēki ir audzināti un to nodod tālāk. atzīšos, ka es arī neesmu no tām ekstra pozitīvajām, kas visā spēj saskatīt labumu, priecāties par visām situācijām, kas man kaut ko iemāca (un visbiežāk iemāca jau tās skarbās, kuras šķiet pretdabiski iemīlēt). Tomēr esmu audzināta tā, ka neprotu es klačoties. mana mamma vienmēr to ir uzstādījusi kā vērtību - neteikt par otru sliktu, neaprunāt un nenoniecināt, bet runāt par tēmu. zinu, ka reizēm esmu neizturama ar savu tiešumu. esmu tā, kas pasaka, jā, es redzu, ka tev ir svarīgi ar visiem veidot tikai labas attiecības, lai ko tas arī prasītu no tevis paša. tas ir fakts. to es saredzu, un to es pasaku. nu jau ne vienmēr. arvien mazāk. bet laikam tas ir tāds jau profesionāls kretīnisms, kad reizēm nodomāju pie sevis gan - ak dievs, cik tipiski narcisam. vai arī - redz, cik skaisti obsesīvi kompulsīvi traucējumi. taču es biežāk vienkārši konstatēju, neieliekot tur kaut kādas emocijas un nevērtējot, ka tas ir labi vai slikti. tā vienkārši tas ir.

par to brīnumu saskatīšanu. apgūstot vienu intervences metodi, mans uzdevums ir saskatīt notikumus, kad kāds negaidot tev ir palīdzējis, vai kā savādāk iepriecinājis. tēlaini runājot, kad esi no kāda savā ziņā saņēmis svētību. Kāpēc tas svarīgi? jo reti, kad cilvēki saredz, ka patiesībā viņam apkārt ir brīnumaini cilvēki, kas gatavi dot, atbalstīt, pārsteigt. es mēdzu teikt, ka, satiekot tādus cilvēkus, es gribot negribot kļūstu labāka. es nekoķetēju, es patiesi izjūtu cieņu pret šiem cilvēkiem. un dažiem esmu par to jau pateikusies.
spējot saredzēt, ka man palīdz, ka notiek it kā brīnumi, cilvēki pārņem šo lielisko pieredzi un nebaidās arī citiem dot kaut ko no sevis. enerģija ir vitāli svarīga, vai ne? un enerģija nevar stāvēt uz vietas. tai jākustās. un šādi tas arī notiek - apmaiņas procesā.
tā kā Japānas zinātnieki jau pierādījuši, ka ūdens molekulas sastāvs mainās, sakot tam labus vārdus vai negatīvu informāciju. cilvēka organismā ir bagātīgs klāsts ūdens. tāpēc izdariet secinājumus, kādu informāciju tas saņem, dzirdot un sakot - paldies, jauki, brīnišķīgi, es tevi mīlu. un kādu informāciju tas saņem, dzirdot - nevaru, riebjas, stulbenis, pretīgi...
Mana ilūzija jau kādu laiku ir zudusi, ka es varu izmainīt cilvēku domāšanu. to var izdarīt tikai katrs pats. un tas ir ilgstošs process, bet tas ir iespējams.
Taču es noteikti varu dalīties ar to, kas man šķiet būtiski. Varbūt kāds uz mirkli aizdomāsies, iedomāsies, sajutīs, pastāstīs tālāk. vislabāk jau - ar savu piemēru, jo teorija bez praktiskās daļas ir tikai skaisti uzdrukāts burtu savirknējums uz baltas lapas.
Tāpēc vajag dalīties un vajag dot, vajag saskatīt, ka arī tev tiek dots. Lai interesantāk, paskaiti, cik reižu ar tevi tā notiek!


Zinu, ka šodien visi ceļi ved uz Salacgrīvu.
Lai izdodas atpūsties.
un, jā, es par tiem brīnumiem. (smaidu)

Evita

atrast baudas avotu.

Reizēm ir tā, ka prāts skrien un skrien. Cilvēks jau ir noguris, bet grūti ir to apstādināt. cilvēkus arvien biežāk pārņem iekšējs nemiers, reizēm pat tam nav viena konkrēta iemesla. daži cilvēki nespēj ilgstoši aizmigt pat pēc 500ās aitas, parādās dažādi simptomi, kas sāk atkārtoties un ko šobrīd apvieno zem vārda veģetatīvie nervu sistēmas traucējumi.
Pozitīvajā psiholoģijā ir vairāki veidi, kā spēt atslābināties. Tādā veidā apturot lēkājošo prātu.
Viens no uzdevumiem ir sameklēt baudas avotu un ar to saplūst. Izjust, ka it kā esi daļa no tā. Piemēram, vējā šūpojošs koks, jūras skaņa, mūzika, vēja zvanu skaņa. Būtiski ir pievērsties arī savam elpošanas ritmam, tam jābūt lēnam, mierīgam, relaksētam. Tieši alfas ritms nodrošina nemieru, bet betas - nomierināšanos un pusnomoda stāvokli. Aizverot tikai acis, cilvēku trauksmes līmenis mazinās jau par 3 iedaļām, ja tā var teikt. Es zinu, cik ļoti cilvēki reizēm pretojas tādām lietām, jo uzskata, ka tas ir vājums un vispār to dara tikai kaut kādi sektanti un jocīgie. It sevišķi vīrieši, kuri audzināti 'vīrieši neraud' garā, tā domā. Katram jau ir iespēja izvēlēties, vai naktīs slapjam lēkt augšā no miega (ja ir izdevies aizmigt) un saprast, ka sirdij tā ir milzīga pārslodze, vai tomēr veltīt katru vakaru 15 minūtes sev, lai gluži vienkārši palīdzētu savai miesai un garam.

Taču, ja esi ļoti par kaut ko satraucies (kaut vai publiska uzstāšanās), dari pretēji - vairākas reizes ātri izelpo. Tāda veidā palīdzēsi atgūt domāšanas ritmu, un domas nelēkās kā nepaklausīgs zaķis. Un tad vari pielietot iepriekš minēto tehniku, ja tas nepieciešams.

Šodienas jautājums - kā jums šķiet, kāpēc cilvēkiem tik ļoti neizturams ir klusums?

Kā saka gudrie- laimīgs cilvēks ir mierīgs cilvēks.

Lai izdodas!
Šodien klausos.
Evita

p.s. tikko no semināra. izrādās, pavisam nemierīgajiem pozitīvās psiholoģijas intervence neder. tiem jāsāk ar stresa menedžmentu. bet svārstīgajiem gan der, kuriem reizēm labi, reizēm slikti.

Eksperimentālā daļa.

Kā jau iepriekš rakstīju, tā sākās ar saulrietu un sajūtu, ka tas vēl turpināsies.
Pirms kāda laika saviem draugiem biju izsūtījusi ziņu par to, ka labprāt viņus redzēšu pie jūras, kur manam vīram ir vectēva mājas. gribēju viņus satikt, parunāties pie ugunskura un pa dienu kaut ko radošu paķibināt.
Nebiju pārsteigta, jo pazīstu arī sevi, ka nedaru to, ko īsti negribu. No visiem, kurus aicināju, atbrauca viena ģimene uz abām dienām (paldies Līga&co) un svētdien pievienojās vēl pāris (paldies Dita&co un Kristīne&co)aicināto. Tas nav pārmetums draugiem, bet man pašai lieliska atziņa - tas, ka es gribu un domāju, ka būtu ļoti jauki, nenozīmē, ka citi to grib un viņiem arī tā šķiet. Tik vienkārši. Ja gribi,tad vienkārši rosies pats un priecājies, ja kāds atsaucas. galvenais ir pašam darīt to, ko vēlies un to svinēt ar vieglumu. priecīgi un vienkārši. man šķiet, ka man izdevās un draugiem arī.

Par laimi man nebija vilšanās sajūtas, iespējams, pirms dažiem gadiem tā tomēr būtu, jo gaidītu no citiem to, ko savā iztēlē būtu uzbūrusi. šobrīd varu izbaudīt mirkli tādu, kāds tas ir.

Galu galā man bija lieliskas brīvdienas. Paldies atbraucējiem. Paldies odiem un kaijām par īpašajiem rituāliem, ko bijām spiesti ievērot. Un bērni tik labi jutās. apbrīnojami ātri izveidojot savu štābiņu jeb kā Līva to dēvēja - slepeno zemi Akmens.
Īsi pirms prombraukšanas sapratām, ka mūsu radošie eksperimenti tika veikti tikai uz grila. Tāpēc Līga man ierādīja vienu darbiņu, par ko ilgi, ilgi biju prātojusi. Mēs apvilkām senu krēslu ar skaistu, rūtotu audumu. Rezultāts pacēla spārnos, un dienas nogurums pagaisa, jo acīs iezagās degsme. Un tai vēl klāt ticība, ka tu pats vari daudz. nav jāgaida meistaru meistars, nav jābeidz amatniecības vidusskola, lai savam priekam kaut ko radītu. Šķiet, viss sākas ar pamēģināšanu, paeksperimentēšanu.

Ar sveicieniem pirmdienā.
Lai izdodas radīt svētkus sev!

Evita

māja.

p.s. un jā. nevaru nepieminēt. pateicoties Kni viesa statusam, man ir par vienu skaistu komentāru vairāk. paldies.

mērķtiecība

Vakar noskatījos saulrietu. kā saule ieiet jūrā. tik tuva, apaļa, sarkana. un līdz tai veda tikpat sarkans celiņš. mana meita pajautāja, vai tagad var saulei pieskarties. nevar gan, es atbildēju. un atcerējos par dullo dauku, par vēlmi redzēt, kas lācītim vēderā, par cilvēku vēlmi izzināt. vakardienas vakars bija silts, jūra - mierīga, un es patiešām tai brīdī ļoti vēlējos, lai vasara pie mums ir par dažiem mēnešiem garāka.

savukārt sarunu temats vakar bija par mērķtiecību jeb mērķtiecīgumu. satiekot draugus un redzot, cik ļoti viņi visu paspēj, es absolūti apjuku. tad es aizdomājos, varbūt tas tāpēc, ka man bērnībā nebija sevišķie uzdevumi. man nebija - ja izravēsi dobi, tiksi uz treniņu. man nebija - tavs uzdevums ir katru vakaru sanest katrai krāsnij pa klēpim malkas. man nebija jāpieskata mazākie, jo tādu vienkārši nebija. vienīgi par istabas kārtību bija jārūpējas, kas arī bija nosacīta. nu tā kārtība. varbūt tā ir atslēga. es neesmu pieradusi caur grūtu darbu tikt pie kārotā. esmu pieradusi, ka viss nāk viegli (bet reizēm nenāk nekā un nekas). ja nenāk, tātad man to nevajag, es parasti nospriežu. es ticu, ka ir atbalstītāji vienai teorijai un ir atbalstītāji otrai. ir skaidrs, ka katram ir sava pieredze un līdz ar to tā sakne veidojusi pārliecību par kaut ko. taču esmu pilnīgi pārliecināta par to, ka, mērķtiecīgi strādājot, ir rezultāti. esmu redzējusi, kā cilvēks bez ritma izjūtas, dejo labā deju kolektīvā, esmu redzējusi, kā cilvēks, kurš gandrīz neprot skriet, sasniedz ļoti labus rezultātus sportā. šiem cilvēkiem nav vārds 'grūti' vai 'nevaru'. es pat gribētu teikt, ka viņi par to neprāto. tas ir viņu dzīves modelis, viņi jūtas tā labi un komfortā. tāpat kā ikviens ir pieradis no rīta un vakarā izpucēt zobus vai uzvilkt apģērbu. tā arī viņi - no rīta mostas un vienkārši dara.

Es viņus apbrīnoju ne tikai par to, ka viņi profesionāli daudz sasnieguši un veido labu karjeru, bet arī par to, ka viņi paspēj atrast laiku savu bērnu interesēm un atrod laiku ar viņiem parunāties, paspēj iestādīt puķes pie mājas un paspēj gan izlasīt grāmatas, gan sevi sakopt. Es ļoti viņus cienu. Taču arī esmu reāla un saprotu, ka es, tādā ritmā dzīvojot, ātri pagurtu.

Tomēr, to visu redzot un saliekot pa attiecīgajiem failiem, es klusi pie sevis nosolījos, ka turpmāk centīgāk piestrādāšu pie savas mērķtiecības.


Lai skaista nedēļas nogale! dāvanā, manuprāt, skaista bilde.



esmu sapratusi, ka es labprāt iemācītos fotografēt. pašas priekam.

Evita

bilde atrasta te.

par ko satraucamies

šodien, atverot savu epasta kasti, izlasīju atnākušo ziņu no savas kolēģes. ziņa mani apstulbināja. un kārtējo reizi pavērās citi plašumi. kolēģes mazajai meitiņai ir atklāts ļaundabīgs audzējs.
no rīta savukārt man kāds puisis pasniedza šokolādes tāfelīti par to, ka nonesu un atdevu viņam divas somas. proti, par neko. cik ļoti dažādas situācijas īsā laika sprīdī. es vēl pie sevis nosmaidīju - re, kaut kas dzīvē notiek.

kad biju pusaudzes gados, man kāds bija pastāstījis, ka katru minūti pasaulē nomirst un piedzimst kaut kāds skaitlis cilvēku. tad es gāju pa ielu un domāju, tikko kāds atvadījās no dzīves, un tikko kāds ieraudzīja šo pasauli. tas man šķita neaptverami un intriģējoši.

jebkurā gadījumā šādi notikumi liek pajautāt par vērtībām. cik būtiski šķiet raudāt par to, ka neesi gadu iepircies, vai to, ka netiec uz kādu vasaras festivālu, vai nevari braukt ar auto, vai ... nospļauties par to visu. domāju, ka mammai, kura dara visu, lai palīdzētu savam bērnam, ir pilnīgi vienalga, kas viņai mugurā un ko citi par viņu domā.
vakar, kad ciemojāmies pie draugiem, runājām par to, kādas katram ir prioritātes. māte, kurai tūliņ dzims ceturtais bērns, saka, ka ir šokēta, kad jaunās kolēģes, kurām nav ne bērnu, ne ģimenes, pāris nedēļās pēc algas paziņo, ka nezina, kā iztiks līdz nākamajai. un vēl pajautā, kā viņa vispār var (tev taču tas bars ar bērniem)? un tad mēs nonācām pie prioritāšu saraksta.

bet ne jau stāsts par to, lai kāds justos vainīgs vai pazemots, vai abižots. Stāsts par to, ka katram pienāk brīdis, kad viņš skaidri zina savas vērtības un ir spējīgs sakārtot un pārkārtot savas dzīves prioritātes.


Veiksmīgu dienu,
Evita

tikai sajūta, ka kaut kas īpašs notiek.

šodien no rīta es pie sevis nodomāju, jāuzraksta. kaut kas iekšā ir, nez', kā tas izskatīsies uz lapas! Te nu tas kaut kas top. Man galvā nav tēmas, bet ir sajūtas.
Vakarnakt es pieņēmu lēmumu, no kura kādu laiku izvairījos. Taču naktī viss sakārtojās skaidrā vienādojumā. Man saprotamā un man pieņemamā. Arī teiciens par to, ka dzīvojam taču vienreiz, pie manis pēdējā laikā ir 'atnācis' vairākkārt. to man saka draudzene, kas atrodas otrā pasaules malā, un jūtas laimīga. laimīga par to, ka neviens nepajautā viņai trīs reizes nedēļa, kāpēc viņai vēl nav bērns. par to, ka var justies tik brīvi, cik iekšēji pati tam ļaujas. iespējams, tu teiksi, ka tā iespējams arī te. bet es tomēr teikšu, ka daudz grūtāk, bet ne neiespējami. lai cik ļoti man pašai gribētos domāt, ka esmu brīva no pieņēmumiem un no tā, kā jābūt, es reizēm manu sevī, ka daru kaut ko tāpēc, ka to no manis sagaida, ka tā ir vēlams. man ir ļoti tuvs cilvēks, kurš ir pieņēmis visgrūtāko lēmumu savā dzīvē, dzirdējis par to atsauksmes. jo katram taču ir viedoklis. un katram šķiet, ka tas ir pats būtiskākais. bet es esmu laimīga par to, ka šis cilvēks ir patiess pret sevi. un patiesībā tuvāks arī citiem, jo ar uzvedību pauž to, ka ir neatkarīgs, spējīgs pieņemt lēmumus, lai arī tie neskaitās standarta. taču pēc lēmuma un pēc pretestību piedzīvošanas, iestājas iekšējs miers un iekšēja pārliecība - jā, dzīve ir skaista, jo es pats izvēlos, kā dzīvot un kam ticēt.
Es šodien gaidu pēcpusdienu, kad braukšu uz laukiem. vasara bez laukiem man vienmēr šķitusi nepiepildīta. es jau vairākkārt esmu teikusi, ka jūtos tiiik labi, kad apsēžos agrā un siltā rītā uz sliekšņa un dzeru savu rīta kafiju ar pienu. Arī tikšanos ar savu meitu es ļoti gaidu. tā ar tām mammām ir, reizēm šķiet - kāds varētu pieskatīt un iedot brīvu, bet, kad ir brīvs, tad jau ilgojas pēc saviem bērniem. es noteikti.

Lai arī jums skaistas satikšanās! vai varu piedāvāt tev konču? :)


Evita

šodien es klausījos martin confused. neteikšu, ka esmu daudz iepriekš viņu klausījusies. bet šodien man patika. un tagad vēl lietus. Lūk.