sestdiena, 2010. gada 28. augusts

pirmsizjūta.



Attālajā kaimiņmājā jau klusums. Bērni ir devušies prom, lai sāktu savu skrējienu studijas – mīlestība - mājas. Es izstaigāju savu ierasto līkumu ar suni. Migla. Dzestrums. Dīvains klusums. Tikai suņi un automašīnas rada kādu skaņu ik pa laikam. Es eju un domāju, ka man būs asteres uz 1.septembri. tieši tad būs uzziedējušas, kaut citiem jau sen tās manīju ziedam. Vienmēr man ir bijusi citāda sajūta par 1. septembri. par šo laiku, kad tas tuvojas. īpaša. Es atceros, ka vadītājs reiz darba vietā par mani mazliet smējās, kad es pirmajā birojā ierados īpaši nostalģiski smaidīga, bet tā jau ir vairāk sajūta pēc. Laukos dzīve rit mierīgi. Pavisam. Reizēm es domāju, ka te jābūt ļoti labam kultorgam, kurš ik pa laikam savējos sapurina un sabaro ar smieklu, humora, sirsnības, līdzjūtības, enerģijas devu. Mana vecmamma ir sākusi man zvanīt biežāk. Jo rudens. Un rīti ir vēsi. Vakari tumši. Un ir vienkārši skumji. Kā mans bērns šodien saka: „Es skumstu pēc tēta.” Tā reizēm ir, ka paliek skumji. Kad gribas ielaisties siltā vannā, ieliet tajā paša uzmeistarotu veselības un skaistuma dziru, aizvērt acis un ieklausīties sevī. Nedomāt. Nesanāk jau tā ar pirmo uzreiz. Nedomāt.

evita
www.geoform.net parūpējās par bildi, lai ir, kur 'aci piesiet'..)

1 komentārs:

  1. Nu ja, katram savas sajūtas par pirmo septembri :) Man skolas laikā tas vienmēr nāca pārāk ilgi, jo sen jau gribējās uz skolu. Traka, vai ne? :)

    AtbildētDzēst

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...