mana ziņa Tev.

Tuk turuk. Kā jūties?
Tikko esmu atgriezusies (patiesībā jau laikam pirms pāris stundām vismaz..) no kalniņšļūkšanas. Jā, ir lieliski cilvēki, kas parūpējušies par aktīvu un priecīgu nodarbi, proti, Mežaparka estrādē var gan paslidot, paslēpot un laisties no kalna ar kamerām. Ko tādu mēģināju arī pagājušajā gadā Igaunijā. Man patīk mazas dullības. Un nospriedu, ka nākamnedēļ noteikti aizdošos tur atkal paslēpot.

Tātad, draugi, klāt 31.ais. un rītdien jau rakstām to citu skaitli un mēģinām pierast pie tā. Vai nav burvīgi un reizē dīvaini? Bet nē, nē, es šodien patiešām gribu un gribu būt priecīga. Un pa saujai sava prieka dāvāt jums. Man šis gads ir bijis ļoti dažāds. Esmu mēģinājusi atrast savu vietu zem saules. Mēģinājusi realizēt savas ieceres un pamatus jau esmu nostiprinājusi. Šobrīd patiešām ir sajūta (tāpat kā mana mandala to jau vēstīja), ka es virzos uz savu neatkarību un stabilitāti, un uz kaut ko man dikti nozīmīgu.

Es jums novēlu noticēt sev, saprast, ko jūsu sirdis patiešām vēlas un tad speriet to pirmo soli, jo tas, kas notiks tālāk, nudien ir atkarīgs no augstākiem spēkiem, bet jūs vismaz būsiet mēģinājusi. Es darīšu tāpat.
Esiet uzmanīgi, saprotoši un iecietīgi.
Prieku un spēju priecāties!

Ar smaidu,
Evita

viens

Jā, apjautu, ka jau gads ir putnu lapai. Un kūka tač svētkos jāēd.
Tādu tipisku kopsavilkumu laikam nerakstīšu. Kam gan tas! Nojaušu, ka te ik pa laikam ieskatās daži mani draugi, daži paziņas, tad kāds, kuram patīk anonimitāte un kuru nodarbina rūpes par manu veselību, vēl kāds, kuram interesē man tuvu cilvēku dzīve, kāds, kuram vienkārši patīk tas, ko un kā es rakstu un vēl kāds nejaušs viesis, meklējot, piemēram, Imanta Ziedoņa dzeju.
Es vairākkārt esmu domājusi, vai vajag to darīt. Esmu pavisam gandrīz jau dzēsusi visas rindas ārā un putniem ļāvusi aizlidot. Bet tad tomēr pēc mazas analīzes un sarunas ar cilvēkiem, sapratu, ka šī lapa man pašai ir nozīmīga visupirms, jo rakstot es reizēm pati varu sakārtot savas dzīves prioritātes un vērtības. Un ja vēl kādu kaut kas no uzrakstītā iedvesmo vai pat dara priecīgu, vai citu reizi domīgu, vai vienkārši sajūtas saticies ar mani, tad tas noteikti silda arī manu sirdi.

Priekā!

Evita

Bērns.

Bērns. Tver pasauli ar katru maņu. Burtiski ēd to, gardi un droši. Bērns priecājas par visu jauno – o, kādi sniega kalni! Apskaties, cik skaisti! Arī tad, ja bērnam vēl nav attīstījusies valoda, viņš ir emocionāls ik mirkli, kopš piedzimšanas brīža. Bērnam patīk iekrist peļķē un uzkāpt augstākajā kalnā. Bērns ar interesi vēro cilvēku sejas, iespējams, lai saprastu kaut ko sev, kaut ko jaunu. Mazliet vēlāk visu novēroto bērns pārvērš jautājumā – kāpēc tante ir dusmīga? Kāpēc tramvajs brauc pa turieni? Kāpēc tev jāstrādā, mam? Kāpēc..? tā bērni iepazīst pasauli, mēģina kaut ko saprast un veidojas viņa uzskati.

Kāpēc es par bērniem? Tāpēc, ka ikdienas steigā un raizēs, mēs reti atceramies, ka arī reiz esam bijuši bērni, kas spējuši priecāties par it kā nenozīmīgiem sīkumiem. Un, protams, arī saskumt- acumirklī un acīm redzami, un nepārprotami. Tā – pa īstam, nemēģinot ielikt sevi rāmī.
Piemēram, kad iziet ārā un snieg pūkainas pārslas. Kad, dzerot saldējuma kokteili, atskan skaņa, kas liecina, ka tas beidzies (nu jūs saprotiet, sūcot ar salmiņu, tā skaņa, kas bērniem dikti tīk..) Kad satiekam sev nozīmīgus cilvēkus. Kad jāatvadās no kāda. Kad gaida dzimšanas dienas balli. Kad nejauši ierauga kaut ko uz ielas. Kad lēkā pa batutu. Kad kādu samīļo vai nosūta gaisa buču.

Šobrīd ne velti tik aktuāla kļūst pozitīvā psiholoģija. Cilvēki, kas zaudējuši prieku un spēju saskatīt lietās un notikumos labās lietas, to vienkārši sāk apgūt no jauna. Tehniski no jauna. Jā, pretī ailītei – nozagta mašīna - viņi mēģina saprast, kāds no tā ir ieguvums (iespēja nopirkt citu; svaigs gaiss; labāka fiziskā formā; nav jāpērk ziemas riepas; nav kaimiņš katru rītu jāved uz darbu..). Protams, ka to darīt nemaz nav viegli. Tāpat kā grūtāk ir iemācīties valodu, kad esi jau briedumā. Tāpat kā grūtāk ir sākt slēpot, kad visi iekšējie procesi brēc, lai ne par ko nelaidies no tā kalna lejā. Tāpat kā iemācīties vadīt automašīnu ir daudz, daudz grūtāk, jo pieredze saka, ka tu to nevari, un cilvēks tam tic. Bet to visu var izdarīt. Mērķtiecīgi tiecoties uz to. Apzinoties, ko es vēlos. Ko man tas nozīmē. Un ko man tas dos. Arī priecāties var iemācīties. Citi teiktu, ka tās sliktās domas ir jāravē kā nezāles no puķudobes. Un pamazām jau tas jādara arī, kā sajūti to savu tipiski slikto domu un burkšķēšanu, vienkārši sāc smieties. Es tā daru. Reizēm man arī patīk paburkšķēt. Un pēc vairākiem – kāpēc tas nav izdarīts un kāpēc tas tur stāv? – es sāku par sevi smieties, jo saprotu jau, ka ar darbiem tam nav daudz sakara, bet ar manu iekšējo emocionālo stāvokli gan.

Tāpēc skatieties burvīgas filmas, kas ļauj smaidīt un baudīt patīkamas emocijas, ejiet uz koncertiem, kas piepilda jūsu sirdis. Gatavojiet gardas maltītes un servējiet skaisti galdus. Esiet kopā ar saviem bērniem un mācieties priecāties kopā ar viņiem. Tiecieties ar cilvēkiem, kuri domā līdzīgi! Tas, ka vienmēr būs kāda tante, kurai nepatiks jūsu patiesie smiekli, ir pavisam skaidrs, bet smejieties tā, lai tai tantei arī acīs sāk parādīties prieka dzirksts!

p.s. es vakar nopirku jaunu pierakstu kalendāru. Šogad tas man mazāks kā ierasts. Man šī piezīmju klade vienmēr ir kalpojusi kā tāda maza dienasgrāmata, kur ne tikai atzīmēju notikumus, kas gaidāmi, bet arī reizēm ierakstu kādu sev nozīmīgu rindiņu, atziņu vai vēlējumu! Pēc katra gada man tās krājas atvilktnē. Lai pēc kāda laika nejauši atkal atvērtu un saprastu – dzīve nudien ir burvīga, ja es tajā dzīvoju pa īstam, nevis tikai eksistēju!

Vislabākie vēlējumi,
Evita

lietas, kas nemaz NAV lietas.

Labs rīts atkal jaunā nedēļā!

Kādi Tavi svētki un sajūta par tiem?

Man ir dažas lietas (kas nemaz nav lietas), ko pastāstīt.

- Par laimi lidmašīna izlidoja un ielidoja paredzētajā laikā. Un Kate mani sagaidīja Berlīnes lidostā. Jāatzīst, ka es tajā mazajā telpā, kur cilvēki sagaida savus čemokoferus, pat mazliet apmaldījos. Tālumā redzēju EXIT uzrakstu, bet veikli tam pagāju garām pāris reižu. Nu nekas, satikšanās beidzot varēja notikt un notika. Ne tikai ar manu draudzeni, bet arī ar viņas mēnesi jauno meitiņu, kura čučēja auto sēdeklītī. Berlīne pati mani ar neko tādu nepārsteidza, valoda man ne pārāk saprotama, pa ielām jābrien tāpat, kā šorīt bridu pa Pērnavas ielu. Taču sajūta, kas pārsteidz un reizē nepārsteidz, bija tāda, ka es esmu īstajā vietā un īstajā laikā, ar īsto cilvēku. Ir interesanti sajust to, ka nav pat svarīgi visu izrunāt, pārrunāt, bet būtiski ir vienkārši satikties. Tāda aizmugures sajūta, tāda mājas sienu sajūta, tāda miera izjūta. Jā, es sen nebiju tā gulšņājusi un tik ilgi brokastojusi. Ar kaķu pabarošanu, kas bija mans vienīgais rīta pienākums, es veikli tiku galā un tīģeri mani daudz netraucēja. Jāatzīst, ka prom braukšanas diena pienāca ātri. Taču, esot lidmašīnā, es smaidīju, jo biju tik daudz laba ieguvusi šajās nepilnajā četrās dienās. Vēl pirms izlidosanas izmantoju iespēju iesmaržoties ar smaržām Laura, jo man šķita, ka tās smaržo un raksturo Kati un šīs dienas, ko pavadījām kopā. Vēl rokas mājiens un gaisa buča draudzenes dēlam un viņas vīram, kuri atlidoja ar lidmašīnu, kas pēc mirkļa jau mani attālināja no Berlīnes.

- Svētki. Ziemas saulgrieži, kad jāraksta labas domas uz lapas un sliktās jādedzina. Kad visbiežāk cilvēki domā labas domas. Kad kāds traucas ntos kilometrus pa piesnigušiem ceļiem, lai tikai būtu kopā. Kad kāds ietinas segā un bauda tos vienatnē. Kad kāds skumst pēc saviem bērniem vai ģimenes. Kad satiekas draugi ar jaunajām atvasēm. Kad tiek dziedātas dziesmas un spēlētas spēles. Kad mazākie sagaida Ziemassvētku vecīti un skaita pašsacerētus dzejolīšus. Kad visi rosās un pārsvarā ir smaidošā noskaņojumā, jo ir svētki un svētki nenozīmē ikdienu, kad jāraizējas par kaut kādām darba lietām. Es kārtējo reizi sapratu, ka būšanai kopā ir liels spēks. Varbūt tā ir pilnīgā otra pieņemšana, kas to spēku vairo. Varbūt tās ir vecāku mīlestības pilnās acis. Varbūt kaut kas vēl. Bet dāvanas nespēj šo sajūtu aizstāt. Un divas dienas to izbaudīt ir labi un pietiekami. Es pirmo reizi šos svētkus nesvinēju savā vecāku ģimenē. Bet man izdevās viņus satikt. Paldies tētim par gardajām pankūkām. Man tādas uzcept nav izdevies ne reizi.

- Bradāšana pa mēslaini. Vajag vai nē? kā tas nākas, ka tev patīk pamācīt otram dzīvot un radīt iespaidu, ka esi tik kolorīta personība, proti apspriest šito un to, vēl paķert klāt kādu praktisku padomu, bet pats no saviem sū.. izkāpt nevari, bradā un bradā pa tiem… Bet galvenais jau laikam šajā stāstā ir tas, lai pašam cilvēkam, kurš to pieprot, ir labi. Kaut kas jauns/cits var notikt, kad esi tam gatavs, kad esi atbrīvojis tam vietu. Ja pārcilā vecus notikumus, tiem uzlejot džemu, medu vai kļavu sīrupu, vieta ir aizpildīta. Neko padarīt. mums katram ir lietas, par kurām domājot, gribas piesarkt. Katram ir jāpabradājas pa mēslaini, kā es to nosaucu, lai saprastu, kas ir viņa vērtības un ērtības. Citiem novērotājiem savukārt tā ir laba skola. Ir iespēja saprast, ka varbūt esi jau sasniedzis next level. Vēl skaisti ir otru cienīt (to gan var tādas nobriedušas personības) – ka ilgi gadi pavadīti kopā un tajos bijis noteikti kas vērtīgs, ka šajā laikā dzimuši burvīgi bērni, ka šis cilvēks mani iedvesmojis kaut kam skaistam… mums katram ir brīva izvēle, kā un ar ko, pavadīt savu dzīvi. Ne vienmēr pats briesmīgākais ir kādam lūgt palīdzību.

Lai dikti laba nedēļa. Un pavisam drīz atkal vajadzēs šķirt jaunu lapu gadam, kalendāram, pierakstu bloknotam.

Evita.

foto: http://www.metafares.com

dakter spēlītes.

Labs vakars, skaistie un skaistās!

Esmu atgriezusies. Biju ziemeļos. Un man tur patika. Notika arī maza ķibele. Un tad nu mazliet padomāju, ko tajā brīdī es pati domāju, kad mistiskā veidā notika kkas ļoti griezīgs un rezultātā robs zobā. Jāatzīst, ka tas man nudien šķiet briesmīgi, šausmīgi, nejauki, un kāpēc ar mani. Bet, ko lai es saku, tas ir noticis un neko padarīt. Es iedomājos par cilvēkiem, kuri saprot, ka pēc elkoņa atsitiena pret viņu muti, zobs ir pavisam kaut kur pazudis. Tā sajūta varētu būt pavisam nelāga. Brrr, es noskurinos un zinu, ka rīt no rīta zvanīšu savai zobārstei, lai mani iepriecina.

Ja sāku par ārstiem, tad nedēļas nogalē man bija interesanta pieredze ar vienu no austrumu ārstiem. Man bija iespēja aiziet līdzi uz vizīti pie viena no tādiem. Droši vien jau esat dzirdējuši, ka pēc acu krāsas (aknu darbība), mēles (gremošanas sistēma) un pulsa (asinsrite) šo to šis cilvēks var noteikt. Jāatzīst, ka es biju tik ļoti šokēta, ka visu vakaru kaut kā nebiju savā ādā. Man tīk jeb interesē netradicionālā medicīna un visādas mistiskās lietas, kas patiesībā nemaz nav mistika, bet gan ķīmija un fizika, un vēl kkāda zinātne. Taču šoreiz es aizdomājos. Iespējams, tieši tāpēc, ka šis ārsts patiešām pateica šim cilvēkam kaut ko nopietnu. Rietumu medicīnā to sauktu par diagnozi, bet ķīniešu medicīnā tas vienkārši ir kaut kāds labdabīgs veidojums. ha, kas ir tas, no ka cilvēki baidās? Protams, ka nomirt. Un tieši tāpēc cilvēki patiešām izdod lielu naudu, lai uzlabotu vai saglabātu savu veselību. Tas ir tikai normāli. Bet šajā reizē man tomēr bija iekšēja sajūta, ka tas, ko viņš pateica, principā varētu būt katram otrajam cilvēkam. Protams, ka zarnas ir jātīra, protams, ka tas ietekmē citu orgānu darbību. Bet vai tiešām ir jādzer tik dārga tēja? Lūk, es nezinu. Man tomēr palika tā sajūta (un tajās es ieklausos), ka šī bija vārdu spēle, un tika izmantota frāze - „veidojums, kas pagaidām ir labdabīgs”, kas neatstāj un nespēj atstāt cilvēku vienaldzīgu. Protams, ka cilvēks nojauš un saprot,ja saka pagaidām, tad nākotnē tas var skanēt - progresē, ir, neizskatās labs. un cilvēka prātam cauri izskrien daudz un dažādas domas. Es ticu, ka tēja ir laba. Un es ticu, ka tā palīdz, it sevišķi, ja tam tici un dari to visu ar pārliecību.
Bet tad es par šo frāzi sāku domāt, to izvērst, pārveidot, salidzināt un analizēt. Kāpēc, piemēram, psihologs, nedrīkst teikt savam klientam, ka viņš ir depresīvs, un tas viņu kaut kad (agrāk vai vēlāk) var novest līdz pašnāvnieciskām domām?!(jo tad būtu lielāka iespējamība, ka cilvēks domātu, ka ar viņu laikam tomēr kaut kas nav pavisam labi, bet tas psihologam/speciālistam nodrošinātu kaut kādu noturīgu ienākumu.) Psihologs par to tiktu izslēgts no visām asociācijām un tiktu saukts ētikas komisijas priekšā. Un es esmu tikai par to, ka tā nekad nedrīkstētu vispār cilvēkam teikt, jo tā jau ir manipulēšana un neprecīzas informācijas atspoguļošana, kā arī iespaidošana un ietekmēšana.
Bet tāpēc jau mums ir iespēja pamēģināt vienu, otru, trešo speciālistu un saprast, kurš no visiem un kāpēc der tieši man. Kāds mums tik ļoti šķiet ‘savējais’, bet cits atkal mēģina un mēģina tikt mums klāt, bet mēs ieturam lielu distanci, neļaujot tam tuvoties.

Es sapratu, ka tieši šis cilvēks un viņa izveidotais palīdzības centrs, man neder. Arī viņa tulks mani absolūti nešķita empātisks, jo neļāva pat cilvēkam tikt galā ar to informāciju, ko viņa tik vienaldzīgā balsī pateica sava centra klientam. Tāpēc es vēlreiz sev secinu, ka man ir nozīmīgi, kā to dara (kā iekārtota vieta, kā sagaida, kā skatās, kā komunicē, kā…), tātad tā ir attieksme, kas man būtiska.

Lai jums lieliska nākamā nedēļa! Es ceru, ka rītdien sniegs patiešām būs notīrīts no lidmašīnas skrejceļa. Un ticu, ka Ziemassvētku pantiņu te arī ierakstīšu!

Tātad tiekamies pavisam drīz,

Jūsu Evita.

p.s. Instrumenti mani sajūsmināja. Mani vienmēr spēj sajūsmināt talantīgi cilvēki. Šoreiz es pavisam klusi uz to visu noskatījos, tikai reizēm galva sagriezās un sašūpojās no spožajām gaismām, bet varbūt no pavisam lieliskās mūzikas.

bilde no http://www.squatorange.com

apkopojums plus prātuļojums.

Vairākas reizes veru šo lapu vaļā un ciet. Esmu sākusi pat rakstīt stāstu par nedēļas nogales notikumiem, bet tad to noglabāju citā mapītē. Ir tik daudz ko teikt, bet ir arī tik daudz no tā visa saudzējama, jo tas ir kkas ļoti personīgs, ļoti mans, ka negribu dalīties. Tas ir līdzīgi, kā nestāstu sev uzticētos stāstus tālāk. Tāpat kā neaprunāju savus draugus un nestāstu par viņu ikdienu, jo tā ir viņu dzīve un viņu izvēles.
Vienu brīdi es biju iestrēgusi tādā kā aplī, no kura netiku ārā. Taču beidzot ir sajūta, ka esmu no tā izlauzusies. Tev nav tā bijis, ka pēkšņi saproti, ka tas nav stāsts par tevi, ko kāds stāsta, ka par tevi ir pavisam cits stāsts?
Es reizēm esmu baidījusies no tā, kā cilvēki nodod tālāk manis sniegto informāciju. Kā pastāsta to, ko esi teicis. Reizēm laurus plūcot pats. Lūk, tāpēc vienmēr vajag ieklausīties, kā sis cilvēks runā par citiem – vienalga, kas tie arī būtu. Es reiz kādā sieviešu žurnālā, šķiet, lasīju, ka vajag paklausīties, ko vīrietis runā par savām iepriekšējām attiecībām, ko saka par sievietēm. ļoti iespējams, ka vēlāk viņš to pašu teiks par tevi. Es domāju līdzīgi. Tāpēc es jo īpaši augstu vērtēju cilvēkus, kuri neklaigā pa pasauli to, ko viņi zina, vai to, kas viņiem uzticēts un ir bijusi iespēja redzēt. Taču vēlreiz saku, ka tas ir tikai stāsts par mani. Un tās ir manas robežas, lai netieku izmantota kaut kāda mērķa vārdā, lai netiek mana informācija nodota tālāk kā negatīva vai pavisam citā noskaņā.

Lai vai kā, šīs nedēļas prieki man bija (un tie bija nudien lieli:):

- Protams, koncerts un satikšanās. Paldies… par to visu. Tvēru un baudīju, un sniedzu, un sajutu. Laimības izjūta. Un vēl, un vēl… pasmaidu..

- Veikala lakstos apmeklējums. Tas ir ziedu veikals, kur ir cita pasaule. Iesaku apmeklēt, ja esat brīvības/pērnavas ielas krustojuma tuvumā. Tur nav tikai ziedi, bet gan dažādi rotājumi, sveces,LV rozes, burvīgas dāvanu kaste un pat balti putni koku zaros.

- Satikšanās ar draudzenēm, svinot draudzenes puika četrus gadus. Gribējām uzņemt bildi kā pirms vairākiem gadiem (kādiem 14 laikam), kad nesen bijām iepazinušās. Jāsaka, ka sanāca tikpat nenopietna.



- Vakara pastaiga ar suni, kad pārslas izveido savdabīgu cepuri jau uz esošās. Un vari elpot, elpot, elpot. Man ļoti patīk tādās reizēs silti saģērbties un izstaigāties. Un domās pārcilāt notikumus, kas man nozīmīgi.

Lai īstais apģērbs degungalam un lai labas sajūtas!

Evita

p.s. un jā, man ir biļete!!! Pirmdien es lidoju uz Berlīni! Priecīga.

Halo, halloo!!

[www.typokunst.de/en]

‘Halo!.. halloo, es klausos!’
‘ Sveika!’
‘Labdien!’
‘Es laikam esmu nepareizi piezvanījusi..’
‘Jā, varbūt..’
‘Es atvainojos..’
‘Nekas, visu labu..’
‘uz redzēšanos!’

Apmēram šādi šodien skanēja mana saruna pa telefonu. Zvanīja man. Kāda sieviete. Pēc tās es sāku domāt par to, kas bija šī meitene un kuram viņa, nez’, zvanīja? Kāpēc viņai sanāca tā, ka kaut ko uzspieda nepareizi un piezvanīja svešam cilvēkam. Un ja es būtu turpinājusi sarunu, vai mums būtu, kas kopīgs? Varbūt mūsu paziņas vai tas, ko mēs mīlam visvairāk darīt, vai esam kādreiz pat dzīvojušas kaimiņos? es reizēm manu uz ielas cilvēku sejas, kas man kaut ko atgādina. Tad es domāju, kur, kur es esmu redzējusi šo cilvēku, kad esam tikušies un ko tad darīju es. Sejas es atceros ļoti labi, vārdus ne tik labi. Freids gan savai meitai reiz atzina, ka banāns tomēr reizēm esot arī banāns.. varbūt arī šoreiz tā bija meitene, kas vienkārši sajauca numuru, un viņas uzdevums bija mani 'piepacelt' no dīvāna, uz kā es lasīju grāmatu – piedzimt bez vardarbības (ja nu saņemšos otru dzemdēt vai arī tīri profesionāli varēšu padalīties ar nomierinošu un pat iedvesmojošu informāciju par šo procesu ar kādu meiteni, kas gaida savu pirmdzimto, vai kādu sievieti, kas gaida otru mazuli, bet baidās no dzemdībām, jo pieredze ar pirmo bijusi ļoti nepatīkama)..

Lai vai kā, man šķiet, ka vienmēr ir interesanti paprātot par to, kāpēc mēs satiekamies ar tiem cilvēkiem, ar kuriem mēs satiekamies, kāpēc mēs uzsākam sarunu ar cilvēku, kas ir svešs, bet ar laiku jau ir kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem cilvēkiem, kāpēc cilvēks, kuram esi uzticējies, uzvelk gumijas zābakus un izbradā visu tavu iekšējo pasauli, kāpēc, kad negaidām ko sevišķu, notiek kaut kas nu ļooti sevišķs, kāpēc apprecies ar tieši šo cilvēku, kaut iepriekš ne pavisam par to nebiji domājis, kāpēc tava labākā draudzene vienā dienā paņem čemodānu un ir prom, kāpēc epizodiski tavā dzīvē parādās viens vai divi konkrētie cilvēki, kā tas nākas, ka skrienam uz punktu A , bet nonākam punktā B, kāpēc cilvēkus, kas kļuvuši svarīgi, tu pats pēkšņi sāc atgrūst, kāpēc tev ir tieši šie kaimiņi...

Lai labs vakars un sargieties no sniegputeņa, ko sola ceturtdien un no vētras, kas plosīšoties gan piektdienas, gan sestdienas vakarā!°

Mīļi sveicieni,
Evita

vienkārši kaut ko jauku, lūdzu!

Ziniet, mani ir raksturojuši dažādi – romantiska, skaista, ātra, asa, izturīga, maiga, atturīga, mīļa…

Droši vien kaut kas no ikviena raksturojuma manī ir. Ir situācijas, kurās esmu bijusi mīļa un kurās esmu bijusi ļoti nejauka vai izturīga. Bet visbiežāk es sevi raksturotu kā romantisku un melanholisku mazuliet. Tāpēc šodien man arī ļoti gribējās vienkārši kaut ko jauku. Ja man būtu spalva un tinte, es labprāt tagad rakstītu vēstules skaistā rokrakstā (es ļoti censtos..). Garas un ne tik. Pavisam drīz jau pasta nodaļas sāks šķirot krāsainās, lielās, apzīmētās aploksnes. Un kāds būs priecīgs vai pārsteigts, tās saņemot. Es ticu, ka ne visi saņems, un ne visi sūtīs, jo reizēm dzīve ir dzīve, kā es šodien jau rakstīju savai labai draudzenei. Ne viss notiek, kā tu pats vēlies. Bet vēlēties gan vajag, jo tad var sajust to kņudinošo sajūtu, kad kaut ko gaidi, kad tūliņ, tūliņ kaut kas notiks. Piemēram, sāks skanēt pirmā koncerta dziesma un, stāvot pūlim vidū, pēkšņi sadzirdēsi atpazīstamus vārdus :

„katru nakti
kad dodamies ceļā
krītošas zvaigznes mums rāda uz kurieni iet

…”

Jā, es arī gaidu atkalredzēšanos ar viņiem, ar manu (kaut neviens nevienam nepiederēja..dauzos..) Prāta vētru (mēs ar Ditu viendien spriedām pēc LTV raidījuma, ka zinām tos bosikus tiik sen, ka mums teju vajadzētu iedāvāt VIP biļetes līdz mūža galam..).

Bet tagad tas, ko pavisam nejauši izlasīju. Man šķita, ka šis iederas zem nosaukuma kaut kas patiešām jauks.

Falling in love.

Laughing so hard your face hurts.

A hot shower.


Getting mail.

Taking a drive on a pretty road.

Hearing your favorite song on the radio.

Lying in bed listening to the rain outside.

Hot towels out of the dryer.


~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~


Chocolate milkshake.

A long distance phone call.

A bubble bath.

Giggling.

A good conversation.

The beach.

Laughing at yourself.

Midnight phone calls that last for hours.

Running through sprinklers.


~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~


Laughing for absolutely no reason at all.


Having someone tell you that you're beautiful.

Laughing at an inside joke.

Hearing someone say something nice about you.

Waking up and realizing you still have a
few hours left to sleep.

Your first kiss.

Making new friends or spending time with old ones.

Playing with a new puppy.

Having someone play with your hair.


~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~


Sweet dreams.

Hot chocolate.

Road trips with friends.

Swinging.

                   Song lyrics printed inside your new CD so you can

sing along without feeling stupid.

Going to a really good concert.

Making eye contact with a cute stranger.


Making chocolate chip cookies.


~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~


Having your friends send you homemade cookies.

Spending time with close friends.

Seeing smiles and hearing laughter from your friends.

Holding hands with someone you care about.

Running into an old friend and realizing things never change.

Riding the best roller coasters over and over.

Watching the expression on someone's face as they
open a much desired present from you.

Watching the sunrise.

Knowing someone trusts you enough to cry in front of you.

Getting out of bed every morning and thanking
God for another beautiful day.

Avots: http://www.pianoladynancy.com


Lai baudpilna diena!

evita

Plāns nevis plāns.

(bilde no: http://rachelleannemiller.com/its-snowing/)

Vakardienas sniegpārslu deja mani patiešām apbūra un vēderu sakutināja. Biju ārā un sāka snigt lielas pārslas. Laidās uz kokiem, skropstām un ķērās matos. Uz mirkli viss nudien aizmirsās. Laiks tādos mirklos skrien. Tas ir laikam līdzīgs stāsts par vienu minūti uz karstas krāsns un vienu minūti gara skūpsta. Tā atšķirīgā laika izpratne. Iedomājos, ka tā varētu būt laba terpija depresīvajiem, kuru nav mazums - atrasties starp dejojošām sniegpārslām. Taču drīz jau ziemas saulgrieži un tad atkal dabā viss mainās, sāksies gaišais laiks, kad nevis tērēsim, bet uzkrāsim. Tāpēc jādarbojas tā, lai no tā vismaz ir kaut kāda jēga un labums.

Lai nedēļas nogale būtu izdevusies, izdomāju, ka vajag plāniņu iedvesmai, ko darīt un pie kā pieturēties. Varbūt kāda ideja noder arī Tev:

1. Apciemot vecākus un savu māsu. Varbūt arī savu vecomammu izdosies apciemot, ja jau esmu tai pusē. Tas nozīmē, ka man ir jāatrod auto, ar ko, es un mana pavadošā svīta, varam šos 100 ar astīti pievārēt. Un es zinu, ka nav daudzi, kas teiktu – lūdzu, lūdzu, brauc ar manu auto, tāpēc jo īpaši man jāizdomā, kā es patiešām to varu realizēt.

2. Uztaisīt putnu barotavu. Ik pa laikam pie maniem logiem pieklauvē pa putniņam. Šodien savukārt parkā čaklu dzeni manīju. Būs prieks gan pašiem, gan citiem.

3. Nopirkt krāsainu dziju un sākt adīt šalli. Adīšana un tamborēšana pagājušajā gadā bija topa augšgalā veikalā-radošajā darbnīcā Baba, kur man bija tas gods Sindai palīdzēt puķītes uztamborēt viņas uzadītajiem ‘maucīšiem’.

4. Salikt pa mapītēm savus papīrus, lai beidzot zinu un pārredzu vajadzīgos materiālus.

5. Ar savu meitu Betiju uztaisīt sniegā eņģeļus. Cik jauki, ka bērni ļauj atgriezties savos bērnības sapņos un izpriecās.

(bilde te: http://vanderveenphotographers.com)

6. Pagatavot gardu pīrāgu un uzsildīt karstvīnu. dalīties priekā ar ģimeni.

Es nezinu, kā plāns pildīsies, bet man vismaz ir skaidrs, ko es gribētu darīt.

Pa pikai Tev,
evita