3km no lielceļa, meža ielokā.

„Evuci, nāc te dzīvo!”, saka mana vecāmamma. Un es zinu, ka viņa to domā nopietni. Es gribētu varēt teikt, jā, ka nākšu un dzīvošu. Bet es saku - nē, vecomamm, es nevaru. Vēl pagaidām ne, varbūt kādreiz vasarās. Tad seko mani pretargumenti un vairāku ērtību piesaukšana. Un es redzu, ka viņai mazliet skumji. Viņa tur ir viena un Reksis. Divi saimnieko lauku viensētā, kur apkārt ir meži no trim pusēm un vēl lauku pļavas, divas mazas upītes. Vasara ir labākais laiks laukos. Un viņi to saprot. jā, ir garlaicīgi laiku pa laikam, jo viesi jau tik bieži nav. Ja nu kāds ar džipu iemaldās mērķtiecīgi apčakarēt veco tanti, ka zemi meita jau viņiem ir pārdevusi un viņai tik jāparaksta papīrs. Vai kāds mednieks. Reksis nelaiž viņai klāt nevienu. Un ja pakrīt, no šķūņa aiz rokas izvelk. Un es saprotu, ka viņa negrib citur, jo Reksi nevienam nevar tā vienkārši atdāvināt. Viņa raksturs ir neprognozējams. Un ziemu viņa tomēr varēšot pārlaist, ja jau šogad to viena ir izdarījusi tādos sniegos. Es domāju, kā vispār sevi var motivēt dzīvot tur ziemā, kad tumsa tik agri un patiesībā tu patiešām esi viens? Nu jā, ir televizors un seriāli, šoreiz – lai slava tiem.

Bet es tikai sapņaini skatos uz tiem plašumiem, aizaugušajiem laukiem, kurus vajadzētu nopļaut, savest kārtībā, lai tā smuki. Es zinu, ko es tur izdarītu, zinu, ka visapkārt būtu zaļa, līdzena zālīte. Es iesietu vairākus šūpuļtīklus kokos. Un izveidotu dīķi ar ūdensrozēm. Māju es arī uzpostu, jo tā ir pietiekoši cietusi no saules, sala, lietus un ir pelnījusi skaistu atpūtu savā pensijas vecumā. Mjā, iespējams, kādreiz to visu arī izdarīšu, jo vecāmamma saka, ka māju nepārdos. Vēl dzīvošot tur 100 gadus. Un tas jau nebūtu slikti. Es klusi jūsmoju, kad viņa tā joko.
Bet patiesībā es arī mazliet skumstu par to, ka katrai mājai ir savs stāsts, un tas beidzas, kad tajā vairs nav cilvēka...


ar sveicieniem jau piektdienā,
Evita


bild no www.atputasbazes.lv

garša, kas PĒC.

Re, lielais notikums ir garām. Tik labi, ka reizēm emociju karstumā neizdarām to, ko būtu gatavi darīt. Šodien, līdz ar vēsākām gaisa masām, arī es esmu atgriezusies ierastajā ritmā un jūtos gandrīz tikpat labi, cik iepriekš.

Par lielo notikumu, protams, dēvēju Positivus festivālu 2010. Šoreiz es tajā strādāju, ne tikai baudīju. Tā noteikti bija pieredze, ko negribētu atkārtot, jo bija diezgan nogurdinoši un grūti. Sākotnēji šķita, ka palīdzēšu draugiem, jo man arī tuva ir eko filozofija un attieksme. Ja jau minēju – sākotnēji – protams, bija arī turpinājums. Man vienmēr ir paticis komunicēt ar cilvēkiem. Arī šoreiz tas bija labākais no tā visa procesa (protams, ēdieni bija ekselenti). Bet pēcgarša tomēr man lika padomāt par to, kāpēc tur biju un kādas vērtības ir mana reitinga augšgalā. Un, ziniet, man šķiet, esmu visu sapratusi un salikusi pa plauktiņiem. Tāpēc paldies par to pieredzi, kas man tika dota piedzīvot.

Plus vēl es nudien apbrīnoju 24 gadus vecu jaunieti, kurš tik labi gatavo un jau ir šefpavārs, kurš spēja iziet no situācijām, kad, piemēram, beidzās kāda būtiska ēdiena sastāvdaļa vai kāda karstuma dēļ aizgāja pa pieskari. Un galvenais – cilvēkiem garšoja, patika, šķita interesanti. Jā, protams, vēl aizvien ir cilvēki, kuri labprātāk ēd frī un uzkož desu, bet galvenais, ka ļoti daudz cilvēku jau bija gatavi nogaršot grūbu salātus ar valriekstiem un pesto mērci. Mājas saldējums ar Riharda īpašo meža ogu pīrāgu tika ātri notiesāts un prasīja vēl. Un kur nu vēl pašgatavotā ingvera vai fenheļa limonāde (cilvēks, kas to paša rokām pagatavojis, ir mierīgākais un korektākais, kādu esmu teju līdz šim satikusi. Ar tādu cilvēki patiešām ir prieks un bauda kopā strādāt, jo var paļauties.), kas tik labi tonizēja sagurušo organismu.

Tas, ko vēl šajās divās dienās sapratu, ka es noteikti nevēlos būt skaļa, uzbāzīga un aprunāšana aiz muguras vispār šķiet baisa. Tā noteikti ir lieta, pie kā piedomāšu turpmāk, jo tam ļauties ir ļoti vienkārši. Es zinu.

Vēl man izdevās redzēt interesantus cilvēkus. Meitenes mums patiešām ir glītas, ar savu gaumi, stilu un pasniegšanas veidu. Ir, ir arī lecīgās, bet, kur tad bez tām, kokteilim vajag krāsu un garšu. Puiši arī interesanti. Un mūzika. Jā, lai arī biju sagurusi strādājot, sev iepriekš apsolīju, ka brīvajā brīdī nevis gulēšu, bet iešu paausīties un paskatīties, kas notiek apkārt. Man patika – gan LADY DAISEY ar savu interesanto balss tembru, gan Alise Joste ar mulsumu un mieru, gan, protams, uzvelkošie Scissor Sisters un MUSE ar lielisko lāzeršovu…

Lūk, kāda man notikumiem bagāta nedēļas nogale! Tagad vēl vairāk es saprotu, cik būtiski ir saprast, kur un kad atrasties un galvenais zināt - kāpēc.
Positivus savu latiņu ceļ un ceļ. Nākamgad es noteikti arī ieplānošu tur būt, bet nu jau tikai kā baudītājs.

Vasara, draugi, turpinās! Vēl šajā nedēļas nogalē droši vien daudzi dosies uz Liepāju. Es gan to pavadīšu mierīgāk.

Izbaudiet peldes, bumbošanās, mūziku, vēsāku laiku, mājas saldējumu, bērnu smieklus…

Evita

bild no: http://www.diena.lv

bija tie šampanieša burbulīši.

Brīvdienas pagājušas. Čempioni noskaidroti. Atzinības saņemtas. Arī pārsteigumi piedzīvoti. Šī bija viena no lieliskākajām nedēļas izskaņām, kāda man ir bijusi. Jeb arī kādu es spēju atcerēties. Un galvenais, ka tajā nudien bija negaidīti pārsteigumi. Sākot ar patiešām daudz labiem vārdiem, ko dzirdēju par savu darbu, par izpildījumu, ideju, profesionalitāti… tas bija hmm.. mulsinoši, teikšu atklāti. Redz, atkal tā teorija par to, ka sasprindzinājums traucē sasniegt vēlamo, ir precīza…

Bija priecīgi mirkļi dziesmu svētku ģenerālmēģinājumā. Lai arī brīžiem varēja samanīt kādas dziesmas ne tik precīzu izpildījumu, tam šoreiz nebija nozīme. Vismaz man. Es biju devusies ar pavisam citu sajūtu uz šo notikumu. Un ieguvu. Daudz. Jutu to enerģiju, kas virmo. Jutu, to nepacietību, mulsumu, smaidu. Jutu diriģentu katras nots izjušanu (kā man patīk tādi profesionāļi). Jutu.
Ar citu evitu runājām, ka šādi notikumi, šķiet, dara tevi pašu labāku. Tāpēc nospriedām, ka laikam teoriju esam sākušas pielietot praksē, un esam sasniegušas garīguma viduslīmeni. Jo mūsos nebija ne kripatiņas sliktas sajūtas vai vilšanās par to, ko pašas esam iecerējušas un nesasniegušas. Vēl vairāk – bija sajūta, ka viss notiek tieši tā, kā vajag. Mēs spējām to pieņemt un vēl priecāties. Tik reti tā notiek. Un es vēl skaidrāk apjautu, cik muļķīgi ir kaut ko darīt, sasprindzinot visas maņas, lai gūtu panākumus. Ir taču tā, ka ne vienmēr to, ko mēs gribam, mums vajag. Vai ne? Tāpēc dikti interesanti ir reizēm paļauties uz iekšējam sajūtām, tad tevī ir neparasts miers. Ja saka, ka saulgrieži ir visenerģētiski piesātinātākā diena, tad man bija sajūta, ka tā bija piektdiena.

Es saku paldies visiem personāžiem, kas man ļāva to apjaust. Paldies par šādu pieredzi un mācību stundu.
Lai arī bija vēl labu un neparastu lietu/notikumu, šīs man šķita būtiskākās.
Un jā, karstuma mīļi var gavilēt. Lai izdodas to izbaudīt. Kā? Padomājam kopā… :)

Evita

p.s. par tiem burbulīšiem, kas virsrakstā. Es zini, ka ir cilvēki, kuri to saprot uzreiz, bet citiem paskaidrošu. Tas nozīmē, ka viss ir noticis pa īstam (šis pat nav tas precīzākais vārds), tā mums reiz teica mūsu režisors Z.Ķesteris.

bild no: http://upload.wikimedia.org/

par to, kas IEKŠā dzīvo.

Šorīt bija negaidīta sarakste, kas iepriecināja. Arī nedaudz uzrakstītu rindu, var likt gavilēt. Sarakstē tika minēts, ka es maz rakstot. Nē, reti rakstot. Vajagot biežāk. Un tad es mazliet apdomāju pēc pateiktā, ka labošos.

Reizēm man ļoti patīk klusums. Tāds, kāds ir tieši šobrīd. Lielie darbi ir izdarīti. Atbildīgākais brīdis jeb 20 minūšu stress vēl rīt priekšā. Bet tagad ir labi. Es varu iziet dārzā. Varu aizsniegties pēc ķiršiem, apsēsties šūpuļkrēslā un lasīt. Kaut ko vasarīgu un vieglu. Kaut ko uzrunājošu, bet tomēr, lai nav daudz līdzi jādomā. Vakar no māsas aizņēmos žurnālu kaudzīti. Vietējos. Un es sapratu, ka kkas man tajos neuzrunā. Sāc lasīt par grāmatām, kas labas esot. Tad pāršķir lapu un apskaties tos aktuālos peldkostīmus. Paldies, skaisti, es, protams, palikšu pie sava pirms trim gadiem pirktā. Sāc lasīt intervijas ar cilvēkiem. Un nevaru palasīt. Es nezinu, kāpēc. Vai tāpēc, ka galvā tāpat ir tik daudz informācijas par cilvēkiem, viņu grūtībām, viedokļiem, viņu priekiem, mulsumu un vēl, un vēl. Vai tāpēc, ka katram otrajam rakstam autors ir viens un tas pats cilvēks. Vai tāpēc, ka man gribas klusumu, bet pati no tā izvairos, jo nav tā pierasts, ka ir klusums, miers. Es sāku domāt, ka, nodarbinot sevi ar rakstīšanu, lasīšanu, braukšanu, ēst gatavošanu, patiesībā izvairos no tā miera. Kā visiem zināms, tas miers/nemiers/trauksme/mīlestība/laimība/uztraukums/bailes dzīvo mūsos, mūsu galvā, jo tajā var atrast visu, pat īsti nerakājoties un pat reizēm gribot par to aizmirst.

Un lūk, ko es jau redzu, ka stūķējos iekš saviem vecajiem džinsiem, lai dotos uz... kāda gan nozīme, kur, vai ne? Še, tev, miers un klusums.


Evita

re zu mē

paldies mammai, ka aizdeva shodien man savu žiperiigo autiņu.
paldies lmt, ka tas atslēdzis man izejoshos. kārtiibai jābūt.saprotu.
kāpēc pieminu tieshi shiis divas lietas?
braucot uz riigu, sāku domāt par to, kā mēs kādreiz ar zhiguliiti tikām vizināti. un kā mums nebija karsti. vismaz es neko tādu neatminos. shodien mana vieniiga veldze mashiinaa bez kondicioniera bija nopirktaa veesaa uudens pudele pie/starp kaajaam. lai nesanaak dikten erotiski, izveelies savu variantu. es izveeleejos otro.

es zinu, ka rakstiijaam kaadreiz veestules ar roku, skaisti un mieriigi. man dazhas patieshaam veel atvilknee staav. dazhas iipashaas. bet shodien es pat veestuli nevareeju uzrakstiit, jo nezinaaju, kuraa pasta kastee jaamet. luuk, apjukusi un mazliet smiekliiga es shodien staaveeju, kad sapratu, ka nevaru sazinaaties ar cilveekiem, ar kuriem biju plaanojusi to izdariit. sajuuta nudien diivaina. vieniigi vari cereet, ka domas tachu materializeejas. zvani, zvani, zvani man. un viss.

shodiena lielpilsētā nebija taada, kaadu biju ieplaanojusi. aciimredzot shodien zvaigznees vai kur citur bija ierakstiits - beegt, izvairiities, nedot viņai to, ko viņa grib. tas par mani, protams. toties plaanotais vakars ar zhurnālu rokās bija izdevies. paldies baņutai rubesai par tieshumu. tas mani vienmēr ir uzrunājis, jo tas ir arii kkas par mani.

nu lūk, sanāca gandriiz kā rezumē pirms gulēt ieshanas.

p.s. beidzot es arii apjautu, kur atrast kaunteri. jā, varbūt man tomēr vairāk piestāv lapa ar pildspalvu.

lai interesanti tie sapņi, ko redzat.
evita

Laba sajūta.

Vienkārši laba sajūta. LABA.

Es sākotnēji domāju, ka varētu stāstīt par to, kā es sevi motivēju braukt ar velosipēdu pa pļavām un smilšainiem mežu ceļiem ļoti karstajā dienā. Kā es sev piespiedu kustināt kājas, kad ritenis bija jāstumj pa birstošām smiltīm pēc 22 km brauciena. Cik labi ir dzirdēt, ka atlikuši vēl tikai 4 km pa asfaltu līdz brauciena beigām. It kā tīrais nieks, tu nodomā pie sevis, pārslēdz ātrumu un gribi traukties, bet… neiet tik ātri. Pamani atzīmi, ka līdz finišam nu ja 2km un mazuliet vilies, jo gribas, lai tur ir rakstīts finišs. Ar acs kaktiņu pamani, ka cilvēki salacā jau peldas. Viņiem viss garām, bet man atlicis pēdējais kilometrs. Ceļš ved mazā kalnā, un tu pamani, ka kājas klusi lūdzas pēc atpūtas. Bet varbūt tas bija prāts? Klusi nomurmini, ka tu vari, tu vari, vari un mēģini darīt. Un varu, kā palēninātā kadrā tu redzi kā pats pagriez stūri, lai iegrieztos parkā, kur taciņa ved uz upi. Un tad pēdējiem spēkiem piespied sevi uzstumt savu ceļabiedru krastā, pārbrauc pār tiltiņu un… finišē. IR laba sajūta, ka esi to izdarījis. Sāp viss – spranda, kājas, rokas, mugura. Neatsverama pieredze un labs veids, kā pārbaudīt sevi un savas spēka rezerves. Būtībā vienmēr mums ir rezerves maisiņš ar tām. Tad vēl grūtākajos brīžos atcerējos, ka smadzenes taču izdala endorfīnus pie maksimālā spēku izsīkuma. Bet kur tā laimes izjūta kavējas? tātad es vēl varu. arī ceļa biedrs neļauj atslābt, kalpo kā motivators, jo brīžiem šķiet – kā vārdā vispār es sev to lieku darīt. Jā, draugi, varam mēs vairāk kā mums šķiet un kā vispār spējam iedomāties. Es to nesaku tikai tāpat, lai atšaudītos ar kādu gudru prātulu, bet tagad es to ZINU.



LABA sajūta vēl ir arī tad, kad zini, brauksi uz lielpilsētu. Bērnībā es nakti negulēju, gaidīju to brīdi, kad ienāks tētis un teiks – meitenes, jāceļas! Tagad es zinu, ka laiku un dienu varu noteikt pati. Un tā būs šodiena. Jā, ir karsts, bet, iespējams, es satikšu sen nesatiktus draugus vai paziņas. Iespējams, paspēšu ieskriet Baznīcas ielas Babā, lai sasveicinātos ar burvīgajām meitenēm. Un svinīgi atdošu savu pēdējo prakses darbu – urrā! Tā nudien atkal ir LABA sajūta.




Tiekamies ielās, sajūtās, bildēs, festivālos!

evita

c.aurums.

Ja godīgi jāsaka, tad es šo mazo pelēko kasti ilgi negribu redzēt, jo pēdējās dienās esmu rakstījusi vairāk kā gribas un ir spēks.
hmm.. bet vai tas tomēr ir godīgi, ja jau atkal klabinu pa taustiņiem, lai komunicētu ar kādu. un ko es patiesībā gribu? parunāt ar sevi? padalīties izjūtās? sarunāties? uzklausīt? pamanīt? droši vien no katra mazliet.
Taču
mani pēdējā laikā ir pārņēmusi vēlme no kaut kā tikt vaļā. es nezinu, vai mani ir iedvesmojis stāsts par to, ka arī mantām, lietām ir sava enerģija. tās interesanta veidā mums pasakot, kad enerģijas vairs viņās nav. tad senajā vāzē (krūzē, bļodā, cukurtraukā) var saredzēt plaisu. svārku šķēlums saplīstot un tur nekas vairs nav labojams. krekla padusē arī caurums tā neko.
BET visbiežāk jau cilvēki pogas piešuj, caurumus aizlāpa, traukus vēl glabā līdz to pilnīgai sabrukšanai. tas savukārt nozīmē, ka mēs dzīvojam kapsētā, kur enerģijas nav, kur mantas ir mirušas. kā vispār var justies, dzīvojot tādā vietā?
lūk, tad nu es arī esmu palūkojusies savā skapī. jā, līķīšu daudz. nu jau tie ir sadeguši, tikai mana mīļā melnā kleita vēl atrodas uz pakaramā. mīļa bez gala. visu jau arī nevar tā uzreiz kā ar nazi. bet es zinu, ka gan jau arī no tās atvadīšos.
mana vaļā tikšanas kāre ar to nebija galā. izmazgāju un saliku maisos drēbes, kuras reti esmu vilkusi un kuras īsti kaut kā vairs neuzrunā. atdevu. un es redzu, ka cilvēkiem tās noder vairāk kā man. tas savukārt mani aizkustina, iepriecina un iedvesmo. tāda sajūta, ka labs darbiņš padarīts.
kas tevi pēdējā laikā iedvesmo?

tiekamies braucienā apkārt Burtniekam!

evita

bild no http://www.flaircreativegraphics.com