Scenārijs. Gandrīz filmas.

Labrīt!

'Man ir tikai viena pati sirds, bet jums taču arī ir sirdis...', skan fonā dziesma no Imantdienām...' tad noplēsiet visus pīlādžus, un tie visu ziemu jūs dzirdīs' ...
Vēl fonā Miķelis ar savu balsi ik pa laikam pieprasa šo un to, es cenšos tomēr neatrauties no mērķa - uzrakstīt dažas rindiņas.
Kādu laiku es nepērku glancētos žurnālus, jo ļoti daudz man tajos šķiet tāda blefošana ar mērķi kaut ko pārdot - tad sveci, tad pakalpojumu, tad skaistas drēbes un, protams, kosmētiku, kas mūsu novecošanās procesu aizkavēs. Jā, novecošanās, varētu būt vārds, kas tuvākajā laikā nekur nepazudīs. Galvenais, meklēt tās vērtības, kas spēcīgākas par pašu neizbēgamo procesu. Bet man vajag vairāk par sveci un krēmu, man gribas kaut ko īstu, nozīmīgu, emocijām piepildītu, to var dot un saņemt tikai mijiedarbībā ar citiem, redzot un dzirdot citu cilvēku pieredzi. Skaists taču ir arī krunkains, ja no iekšpuses nāk dzīves gudrība un pieredze. Jā, man vajag tieši to. Taču reizēm žurnāli iedod to dzirksteli, lai idejas sāktu augt kā garā pupa.

Labdien!

Nu jau ir cita diena un pat nedēļa. Tieši tā man arī šobrīd šķiet - kaut ko iesāku un tomēr līdz galam neizdodas novest. Ir vairāk gribēšana kā varēšana. Bet varbūt, kā teiktu mana laba draudzene - domas jākoncentrē tikai uz to, ko patiešām gribi. Un nebūs daudz melots, ka tā arī pēdējā laikā cenšos darīt. Manuprāt, ļoti bieži cilvēkus aicinu izkāpt no ierastā, droši pieņemt dzīves izaicinājumus un drosmīgi doties uz priekšu. Un es jūtu, ka šoreiz ir mana kārta būt drosmīgai un pieņemt neordinārus lēmumus. Ko tas no manis prasīs, ceru pastāstīt drīz. Nesen savai paziņai rakstīju, ka, manuprāt, mēs tik ļoti ļaujam savai nedrošībai noteikt, ko mums gribēt, ko mīlēt, kā izturēties un ar ko tikties. Taču mēs reizēm varam paeksperimentēt. Nu, kā tad būs, ja darīšu citādāk, atšķirīgāk!? Kaut vai sevi mazliet pamuļķot - es te tikai mazliet pafantazēšu, tikai mazliet padziedāšu, tikai mazliet publiski uzstāšos, tikai mazliet pamācīšos peldēt. Tikai mazliet visbiežāk pārvēršas jaunos hobijos, interesēs, sirdslietās.
F Ar ko Tu sāktu, ja Tu pamostos no rīta un saprastu, ka viss ir jāsāk no nulles? Tev ir Tavs esošais vecums, pieredze, no šodienas tavs esošais darbs neeksistē, taču ir sajūta, ka jāiet citā virzienā. Kā tādā jautrā filmā!

Pamodelēsim? Pamodelēsim!

- Daži vingrinājumi mundrumam un drosmei;
- Smaids pa visu seju;
- Smūtijs jaunai dzīvei par godu;
- Pateikt 'stop' un 'bye bye' cilvēkiem, kuri bradā pa Tavu personīgo teritoriju ar sū... zābakiem;
- Uzrakstīt visas senās un nesenās idejas par to, kas Tevi piepilda, patīk, ko gribas uzzināt;
- Pieteikties darbā restorānā, sporta centrā par administratori un pateikt draugiem, ka esi 'brīvais aģents', jo nauda noteikti būs nepieciešama arī jaunajā dzīvē;
- Izveidot blogu, kur apraksti savas veiksmes un citus novērojumus jaunajā ampluā;
- Izskatīt kursu, skolu programmu piedāvājumus un apjaust savas prasmes un intereses;
- Sazināties ar cilvēkiem, kuri Tevi iedvesmo, apbur, interesē, ar kuriem ir patīkami sarunāties;
- Uzrakstīt tos dažus pieturas punktus, kas ved uz lielo mērķi...

Bilde putnumeitene.blogspot.com

Vienmēr ar kaut ko ir jāsāk, vai ne? Jāsameklē sevī drosme un jāsāk. Un ne tikai filmās ir brīži, kad ir sajūta, ka jāsāk viss no jauna. Nereti mūsu sajūtās labu laiku ir ierakstītas nulles un mīnusi, taču mēs velkam arvien smagāk paliekošo vezumiņu, attaisnojot savu rīcību -  ierasta taciņu, droša profesija un zināmi gājieni. Nekad jau nevar zināt, varbūt pēc laika tieši Tu būsi tas, kurš saņems vēstuli no kāda cilvēka, kuru būsi iedvesmojis ļauties dzīves pārmaiņām.
Padomā, ar ko Tu sāktu savu jauno scenāriju!? Ko esi vēlējies jau sen realizēt, bet kaut kā vienmēr pietrūcis? Aiziet, aiziet! Aiziet!
Atvasarai jau piestāv smaržīgas puķes, lapa un zīmulis, vilnas jaka, skaista mūzika un skanīgas sarunas ar sevi, ar draugiem, kaimiņiem, svešiniekiem un ģimeni.


Prieku jums, drosmi, mīlestību un skaistas domas, draugi!

'Man ir tikai viena pati sirds, bet jums taču arī ir sirdis, tad noplēsiet visus pīlādžus, un tie visu ziemu jūs dzirdīs' .


Evita

No nepabeigtās grāmatas

Ja es aizvērtu aizkarus, es varētu gulēt vēl dažas stundas. Viņa domāja, galvu mazliet pacēlusi no spilvena. Saule šodien bija īpaši spilgta, bet varbūt viņai tikai tā šķita. Reizēm ar viņu tā notika, ka viss šķita par daudz, par spilgtu, par krāsainu, reizēm atkal viss šķita pārāk vienmuļš. Sasodīti pelēks, visi dziedāja vienas dziesmas, skatījās visus melot labāk, havai un beztabu pēc kārtas. Garlaicīgi.
Pilsēta bija kļuvusi par copy paste pasauli, kur visi fano par viena veida pastalām, t krekliem, mūziku klausās tikai to, kuru citi ir pateikuši, ka forša, grāmatas stāv ar putekļu kārtu, bet inteliģence runā, ka tām mājās ir jābūt. Kāpēc? Vai kāds vēl šodien jautā - kāpēc man to vajag? Tieši man. Ko es no tā iegūstu vai neiegūstu? Taču, ja tā padomā, lai viņi klausās, lasa un runā. Lai liek savos sociālajos tīklos kādus grozus un pārsteigumus viņiem atsūtījuši mārketinga daļa, kamēr kādsvēlas nopirkt gluži vienkārši garšīgu, īstu rupjmaizi. Uz kurieni pasaule ved cilvēkus? Nē - kurp cilvēki dodas?
Tā viņa bija domājusi, guļot savā centra dzīvoklī pirms nedēļas, kurā bija matracis un spogulis. Bija sākusi rakstu kādam portālam un tad sajutusi to  falšo garšu. Par laimi, vasara tā arī tikai solījās sākties vai turpināties. Par laimi? Protams, nē. Bet tas netraucēja satīties mammas dāvinātajā aitas vilnas segā (nav reklāma) un baudīt lietus lāses, rakstīt savus memuārus, jo tā viņa nopelnīja sev iztiku. Pietika. Viņai nebija pat kaķa, par kuru būtu vēl jārūpējas, viņa varēja atļauties gana egoistiskas izvēles.  Taču pats svarīgākais - tas, ko viņa darīja, viņai sniedza gandarījumu. Izurbties grāmatu kalniem, ko savākusi jaunajā bibliotēkā un citās mazajās, tad rakstīt un fantazēt par dažādām vides problēmām vai cilvēku attiecībām. Tas bija viņas devītais vilnis. Cilvēki ir tik ļoti ietekmējami indivīdi. Katru dienu viņam kaut ko saki un pēc laika skaties - jau noticējis. Viņa arī ticēja. Ticēja kaut kam lielam, patiesam, ticēja, ka tam, ko viņa dara vai nedara, ir jēga.
Guļot un skatoties uz aizkaram līdzīgo lupatu, viņa prātoja, kāpēc reizēm ir tik gļēva. Kāpēc viņai vajag šo mazo būdeli, kur no visiem paslēpties? Kas bija tas dzīvniekveidīgais viņā, kas lika vienā brīdī aizlaisties. Viņa vienmēr bija gana pašapzinīga un arī naiva nebija. Taču satiekoties ar savām ilgām, viņas pašapzinīgums satilpa mazās somiņas mazajā kabatā. Tieši tad arī viņa savā ceļasomā sameta visu savu dzīvi un kādu mantu, devās uz savu veco fiat (arī nav reklāma) un brauca uz lauku būdeli upes krastā, ko vecmamma bija paglabājusi tieši viņai. Ak, kaut viņa biežāk pēdējā laikā būtu viņu apciemojusi, samīļojusi ilgāk, paturējusi roku un smaidījusi, kad viņa vērīgi raudzījās viņas sejā. Izlikšanās. Tik daudz vietu aizņem izlikšanās. Izliekamies, ka priecājamies satikt, kaut domās jau sen esi okeāna otrā pusē, izliecies, ka pasniegtais ēdiens ir gards, nu , labi - interesants, izliekamies, ka neilgojamies, izliekamies laimīgi, izliekamies slimi, izliekamies turīgi, izliekamies, ka protam izlikties. Ha, reizēm viņai arī izdodas izlikties. Tikai ne toreiz, kad ēstuvē satikās ar savām ilgām. Minstinājās un vārdus teikumā jauca. Ai, cik forši, ka reizēm kāds neļauj tev izlikties! Viņa sen par to nekautrējās. Pieņēma savu ātri pukstošo sirdi, pieņēma mulsumu un tam pat uzsmaidīja. Taču pēc mirkļa viņa jau lika to savu dzīvi ceļasomā un devās uz būdu. Pakrūtē nesa līdzi kaisli, baudu, skūpstus, nepabeigto stāstu, savas šaubas, prieku un milzu apņēmību. Būdelē viņa turpināja rakstīt savu grāmatu. Par to, kā dzīvi redz viņa. Kaili, dzīvi un viņai jau pašai šķita, ka gana izklaidējoši. 
Satiksimies! No iepriekšējās reizes istabā uz grīdas mētājās aprakstīta lapa. Viņas lapa, taču rakstītā atbilde lika sarosīties. Rokraksts atpazīstams. Tomēr neticami. Tas pat viņai šķita kā no kāda romāna.
Pilsēta viņai atkal šķita labirints, kur cilvēkiem vieglāk paslēpties. Pāriet ielai, kad redzi kādu labāk ejam prom, uzlikt mūzikas austiņas un noslēpties aiz saulesbrillēm. Bet te, būdelē, tevi kāds aicina satikties.

Lai jums drosme satikties!

Evita

Mammu un meitu lietas

Kādu vakaru, liekot gulēt mazāko, es sajutu, cik ļoti viens paliek mans vecākais bērns. Paliek aiz durvīm ar Tv, dienā piedzīvoto un vēl gana sarežģīto vecumposmu, kad viss nepatīk un krīt uz nerviem, mamma nesaprot līdz galam. Tas ir tik neparasti, vai ne? Vairākus gadus tev ir bijuši vecāki uz visiem 100, bet tad vienā dienā ienāk mazs, jauks brālis, kuru tu it kā arī vēlies, jo tas liek sajust, ka tev ir vēl kāds īpašs cilvēks uz šīs zemes, un ikdiena mainās.
Jā, varētu teikt - tev taču tik daudz jau bijusi uzmanība, ko tad vēl vēlies! Muļķīgi jau izklausās, pasakot vien. To jau zinām, ka uzmanība, glāsts, saruna, acu skatiens, palīdzība ir vajadzīga jebkurā vecumā.
Tāpēc es šodien aktualizēju tēmu, ko kopā var darīt ar savu meitu, kas teju, teju jau ir pusaudzis (pazīmes liecina, ka jau agrīns pusaudzis noteikti ir - 10gadi).

Vispirms varētu izveidot kopīgu kolāžu ar saviem mērķiem, ko kopā gribat izdarīt. Tas jau varētu parādīt gan bērna gaidas, gan mammas gaidas, gan reālo situāciju, cik es varu vai nevaru, gribu vai negribu tajā piedalīties.

Dažas aktivitātes varētu būt šādas:

- reizi mēnesī kopīgs baseina/pirts apmeklējums;
- sen esam vēlējušās skriet krosiņu kopā, tāpēc to noteikti mēs varētu realizēt pavisam drīz;
- filmu skatīšanās un pēc tam pārrunāt nozīmīgāko vai arī nē;
- kopīga vakariņu pagatavošana BEZ tv fonā (jā, diemžēl šis ir tas, ko arī esmu pamanījusi, ka meitu šobrīd vairāk izklaidē tv, jo vecāki tik aizņemti. Tajā pat laikā gribu piebilst, ka visam savs laiks un ir arī skaidrs, ka pavisam drīz lielāka nozīme būs vecāku pleca sajūtai, jo gribēsies vairāk izzināt pasauli, pārbaudīt sevi pašai, ne tik daudz būt fiziski kopā...)
- dienas joks, dienas neveiksme, dienas kaprīze, dienas pārpratums (tādi taču mums ir ik dienu, vai ne?);
- reizi mēnesī meita izplāno brīvdienas aktivitātes;
- masāža - es zinu, ka bērniem ļoti patīk, ka viņiem pieskaras, labu laiku mēs mājās veicām masāžas rituālu pirms miega. Jāatzīst, tagad tikai ik pa laikam, kad sevi ļoti pierunāju, saņemos pamasēt meitai pēdas. Redzu, cik ļoti daudz tas viņai nozīmē. Diena uzreiz skaista, vakars kolosāls un rītdiena vēl skaistāka.
- braukt kopā uz tirgu, izvēlēties ziedus, augļus, dārzeņus (meitenēm savas darīšanas, puikām savas);
- un, jā, kopā skaistuma procedūras;
- pārgājiens, riteņošana, skrituļošana, pasaules apceļošana reāla vai virtuāla:)


Bet pats svarīgākais ir balss tembrs kādā tu IKDIENĀ sarunājies, kā klausies, kad bērns tev ko stāsta, kā paskaties. Ir tik viegli pazaudēt savu mierpilno attieksmi dēļ sīkuma, dēļ banāna mizas, kas nolikta smuki uz dīvāna:), tajā pat laikā izbrīna, cik pieņemošs tu esi ar mazāko, tik prasīgs kļūsti pret lielāko. Ne jau aiz ļauna prāta kāds kādu mazāk ievēro, ir asāks, bet gluži vienkārši nepietiek jaudas vai prasmju, vai traucē citas rūpes. Tāpēc laikam vispirms arī jābūt godīgai pret sevi un jāsaprot, kas ir tie laika kavēkļi, bez kuriem varētu iztikt vai kādas darbības var apvienot, lai būtu sajūta, ka esam kopā un 'pa lielam' mums tas izdodas. Es pati papildus'vēl palasu vecumposmu aprakstu (kaut šķiet, kas tur ko nezināt:), mēģinu arī pārorientēt savu domāšanu, ka mana meita pieaug, un viņai ir citas vajadzības, kā arī reakcijas uz ierasto ir kļuvušas atšķirīgas. Un tas ir pavisam normāli. Arī spurainums ir gluži vienkārši emocionālās saites raušana, attālināšanās. A ko es? Es tak tik viegli negribu padoties! Ha! Bet tad ik pa laikam nāk apskaidrība - man jābūt meitai blakus - viegli un dzīvesgudri, lai ļautu pašai uzziedēt un justies par sevi priecīgai!

pinterest.com

Esmu jau šur tur ieminējusies, ka veidoju (palēnām) nodarbību programmu meitenēm par viņu pašizjūtu un savu emociju iepazīšanu. Uz pirmo nodarbību es aicinātu meitenes kopā ar savām mammām. Labprāt saņemtu uz epastu evittalo@gmail.com jūsu domas, ko jūs šādā nodarbībā vēlētos iegūt, un īsu iepazīšanās vēstulīti - kādas jūs abas esat.Vecums meitenēm 10-12gadi. Paldies!

Lai priecīgs solis!

Evita

nav ko vilkt mugurā. tiešām?

Labdien un esiet sveicināti!

'Mammu, man nav ko vilkt mugurā', teica mana meita noteiktā balsī ar asarām acīs.

Tātad uz šo teikumu var paraudzīties dažādi - izaugusi no apģērba, kas pirms laika derēja vai arī - gribas kaut ko citu - morāli novecojušas tās lupatiņas. Vēlas laiku ar mammu. Uzmanības pievēršana.

Pinterest.com

Šādus teikumus es reizēm mēdzu pateikt pati. Jāatzīst, mana garderobe ietilpst mums visiem domātajā skapī. Un reizēm man šķiet, ka vajag vairāk svārku, vairāk kleitu (ļoti daudz, ko nevelku jau man ir), un tomēr visvairāk man vajag kaut ko, nezinu ko.
Tad nu vienā pārbraucienā ar auto, es dzirdēju kolosālu raidījumu par to, ko mēs patērējam, kā dzīvojam, ko mums patiesībā vajag un ko izliekamies, ka vajag (mana interpretācija). Un tad es apjautu, cik labi, ka mums ir cilvēki, kuri domā plašāk, daudz plašāk un spēj kritiski izvērtēt prioritātes. Domāju pirms gadiem desmit vides saudzētājus uzskatīja par gana lieliem dīvaiņiem, kuri grib izglābt pasauli (muļķi tādi, ne?). Taču šobrīd arvien vairāk cilvēku pievienojas šiem 'dīvaiņiem', kuri domā par klimata pārmaiņām, par mūsu ietekmi uz vidi, kā, apmierinot savas neizsmeļamās vajadzības, mēs izsmeļam dabas resursus. Šī noteikti ir gana plaša tēma. Un man noteikti vajadzētu vairāk iedziļināties tajā, lai izteiktu precīzākus secinājums. Taču, manuprāt, viens ir skaidrs, ka mums ir tik daudz iespēju kaut ko mainīt. Un tas pat neko nemaksā. Kaut vai mainīt dažus savus ieradumus. Ticu, ka tas nav viegli. Nu mums vismaz gribas domāt un attaisnot nedarīšanu ar to, ka tas taču tiiiik grūti. Mainīt ikdienas ieradumus vai uzvedību parasti sākam tad, kad kaut kas mums sāk traucēt, kļūst neērti vai ir kāda akūta nepieciešamība pēc tā.
Taču mēs gandrīz katrs varam divas dienas nedēļā iet ar kājām uz darbu vai braukt ar velosipēdu, kad tas ir iespējams. Vai vienmēr mums vajag veļas žāvējamo aparātu darbināt? Mēs varam atbalstīt recycling ideju, iegādājoties/atdodot apģērbu. Tas nebūt nenozīmē - tagad visi staigāsim bēdīgi lupatlasīši un nekad neko nepārstrādātu neiegādāsimies. Bet mēs varam tam sākt pievērst uzmanību. Visa esence noteikti ir mūsu attieksmē.
Esmu par to, lai skolās par to runā bērnu vecumposmam atbilstošā valodā, lai, noklausoties stāstu, bērni atnāktu pie vecākiem un teiktu - mums jāsāk šķirot atkritumus. Lai bērnam tiek dotas skaidras instrukcijas, ko un kā var izdarīt. Tad svarīgi būtu sadzirdēt, un pārņemt bērna entuziasmu. Atvērt datoru un palasīt par šo tēmu vairāk. Gan bērns jutīsies nozīmīgs, sadzirdēts un spējīgs ietekmēt situāciju, gan mēs paši būsim gandarīti par rezultātu.
Eh, reizēm mana pašas attieksme ir tik paredzama, tik neiecietīga, tik ietekmējama, it sevišķi, ja notiek kaut kas ne tā, kā iecerēts - gribi labu un tad sākas - sasit kāju, nolauz puķi, bērns izgāž bioeko zemi, suns slims utt. Bet tā vienkārši mēdz notikt. Jāturpina rakt. Zinu, ja nomainām to ierasto reakciju, mainās visas vibrācijas ap tevi - kaķis nebēg, suns nāk klāt un pieglaužas, cilvēki negriež galvu prom, tevi ieraugot (un ja tā dara, tad tas tomēr stāsts vairāk par viņu pašu) un svarīgākais - tu iekšēji smaidi. Un jūs jau atkal zināt, kāds aplis sākas jeb turpinās, ja esi uz 'viļņa'!?
Man šķiet, ideja par vides saudzēšanu ir daudz plašāk interpretējama. Bet nekur tālu jau netiksim, ja gaidīsim, kad kāds izdarīs to mūsu vietā. Tāpēc.. 1,2,3..sākam.

Noslēdzot ierakstu, gribu teikt, ka 'nav, ko vilkt mugurā', nozīmēja - man pietrūkst tava mīlestība. Tālāk mēs izveidojām sarakstu, kā meita sajutīs, ka es viņu mīlu. Viss vienkārši un mazliet arī sarežģīti. Bet šoreiz pamanīts un izrunāts. Ja šādu teikumu pasaku es pati, tad man laiks pievērsties prieka uzburšanai.

Prieks manī zied un plaukst, kad:
- tu tiec negaidīti aizvesta uz kolosālu mākslas kafejnīcu, un laiks paskrien nemanot. paldies, Kristīn.
- izstāsti ceļu svešiniekam un pavadi kādu gabaliņu;
- ir klusums prātā;
- esi izgulējies (tas nozīmē vismaz četras stundas netraucēta miega)'
- draudzene pagatavo visgardākās pusdienas;
- saule pakutina vaigus;
- tu paļaujies;
- esi patiess;
- dzirdi skaistu dziesmu un dungo piedziedājumu līdzi;
- iedomājies, ka viss ir viegli;
- smaržo pēc tīrības un kārtības visās izpausmēs un arī attiecībās;
- esi noderīgs;
- vari pateikt un saņemt paldies;
- uzzini ko jaunu;
- radi vai skaties skaistas bildes;
- bērni smejas;
- atļauj sev sajust vairāk;
- nedzenies pēc tā, kas citiem ir un ko patiesībā tev nemaz nevajag...

Katram mums sava prieka un ikdienas recepte. Droši vien ne jau katru dienu var noķert to svētku sajūtu. Bet... bet kāpēc gan ne? Arī nopirktās zāles sunim, tomēr man liek cerēt, ka viņam kļūs labāk. Turam īkšķus.



Starp citu, ko Tu tagad redzi aiz loga? Es redzu, skaisti sniegam milzu sniegpārslas. Redzu februāri. Bet dzirdu pavasari. :)


Tiekamies,
Evita

Bāc un cieņa. Cieņa un bāc.

Labrīt,

skatoties pa logu, redzu, ka zeme sasalusi. Taču rīta ziņās Kristaps ziņoja, ka tuvākajās dienās būs silts gaiss. Vakardien, ejot uz vingrošanu ar savu mazo puiku, es iedomājos, cik tas būs kolosāli - pavasarī izmantot dienu pastaigām, saulīte sildīs, putniņi čivinās un tu pati trallināsi.
Šķiet, ka tas jau mums ierasts - mazliet domās skriet tagadnei pa priekšu. Iet pa ceļu, kas ved uz tiltu, bet jau domās būs pār to un vēl tālāk.

Paldies, Sandra par bildi un kompāniju.

Janvāris man ir tāds klusais mēnesis. Nē, ne tā, ka es nerunāju, vai nevienā neklausos,  bet es daru minimumu. Kas ir minimums? Droši vien tā arī varētu būt kaut kāda spēju līmeņa norma šajā noteiktajā situācijā un apstākļos. Es esmu ar mazu bērnu mājās. To arī daru. Viendien es sāku domāt, kāpēc tas šķiet maz? Godīgi, vai jums tā nešķiet? Noteikti tā šķiet visām tām mammām, kuras ir uzsākušas, paralēli bērna auklēšanai, tamborēt, šūt, apgleznot, vienvārdsakot - izpausties.
No vienas puses ir skaidrs, ka jāmeklē nodarbe, kur tu aizmirsties, ļaujies, jo kāds no tevis ņem, ņem, ņem un vajag arī uzpildīties. No otras - es tiešām varu apbrīnot, ja ar vienu roku var šūpulī bērnu ieaijāt, ar otru ēst, un ar pārējām:) - darīt to sirdslietu. Es zinu, ka citām nudien tas sanāk. Iespējams, to nosaka iekšējais spēks, gēni un resursi. Es sākotnēji arī centos šo to darīt, jāatzīst, ka arī pa druskai šo to daru arī tagad, bet vienā brīdī es sapratu - ka es no sevis prasu par daudz. Un tieši es pati prasu, ne jau citi. Tas ir tas pats vecais stāsts par to, ka cilvēks, ja plāno, tad uzreiz plāno ideālu. Proti, neņemot vērā realitāti, savas spējas, ieradumus, laikapstākļus, stundu skaitu diennaktī.
Un tad attapties palīdz lielais nogurums, kad pie sevis saki:
a) bāc,
b) bāc, bāc, bāc,
c) pii, pii, piiiii...

Lūk, kad tas ir izskanējis, tad iestājas klusais periods. Kad Tu no sevis neko nesagaidi, neprasi, bet vienkārši esi. Ja ir mirklis brīvs un ir sajūta, ka vari, tad palasi, uzraksti kādu stāstu, piezvani draudzenei, nomazgā traukus, apskati spogulī savu seju un uzzied kādu krēmu, aplej puķes, izvāri putru. Ko Tu tad dari?
Vienu pēcpusdienu, braucot mājās pēc lieliskas pastaigas pa mežu un ciemošanās pie draudzenes, es klausījos bbc ziņas (jo man tak jāuzlabo tā angļu valoda, man arī ne pārāk patīk, kad cilvēki piesaka sevi soc.tīklos nepareizā svešvalodā, kaut no otras puses - malači un man droši vien vienkārši skauž, ka es pati neizsakos:). Klausījos, kā divas sievietes no Amerikas atgriezušās mājās - Kenijā un Afganistānā, atvērušas tur skolu meitenēm. Lai arī vairākkārt vīrieši nākuši un brīdinājuši, lai to nedara, jo meitenēm nevajag iet skolā. Viņas par to runāja ar tādu prieku, par savām audzēknēm, par to, cik burvīgi ir redzēt, kā meitenes progresē. Reiz atnākusi 14 gadīga meitene, kura gaidījusi bērniņu, baidoties, vai viņu uzņems skolā. Ne tikai uzņēma, bet sievietes bija laimīgas, ka cilvēki vēlas izglītoties, ka ir iespēja kaut ko izmainīt savā valstī. Šo skolu atvēršana ir izaicinājums un realitāte ir tāda, ka šajās valstīs ir augsts nedrošības līmenis, tāpēc katru dienu ir jāpārbauda teritoriju, ūdeni, ko dzer, meiteņu somas, jo vienmēr var kaut kas notikt, kāds var kaitēt... Un tas, ko viņas novēl savām meitenēm, beidzot skolu  - 'to be kind, dream big and follow your dreams..'
Vēl gribu teikt, ka atbraucot mājās, izslēdzu mašīnai motoru un turpināju klausīties, jo šo abu sieviešu balsīs bija kaut kas mierinošs, kaut kas liels, patīkams. Tas, ko es sadzirdēju, bija CIEŅA. Viņu cieņa pret savām skolniecēm un to, ko viņas dara.  

Man šķiet, mums šī cieņa ir kaut kur pazudusi. Ne visiem, ne visur, protams. Bet tomēr sabiedrībai kopumā 'cieņa' ir aizmirsusies. Pāru attiecībās, komunikācijā ar otru (tas ir subjektīvi, bet man šķiet, ka komunicējam tā, it kā otrs būtu zemāks, dumjāks, ja nav, tad vismaz tā viņam ir jājūtas), izglītības sistēmā, varas spēlēs, audzinot bērnus, braucot ar sabiedrisko transportu...
Mums ir citi vārdi un jaunas vērtības:
taisnība;
neiecietība;
mana taisnība;
cīņa;
vajag dot pretī, lai nedomā, ka tu esi kaut kāds memļaks;
stulbs;
ko tad tas saprot utt.

Pēdējā laikā, palasot cilvēku izteikumus par dažādiem notikumiem, es samulstu. Cilvēkiem ir TĀDAS domas. Ir tādi viedokļi, sarežģītu vārdu izmantošana, pretargumenti, it kā viņi tik labi orientētos situācijā, it kā viņi būtu veiksminieki un paraugs (diemžēl tā jau nemaz ar' nav). Šajos izteikumos reti, kad ir sadzirdama cieņa, vēl jo vairāk - mums jau tomēr šķiet, ka zinām labāk, ja nezinām, tad vismaz varam skaļi - rakstiski padusmoties.

Labs i'. Es pasludinu Cieņu par šī gada karalieni!


Sirsnīgi,
Evita

Braukt ar ragaviņām pa piparkūku kalniņu.

Labrīt!

Kamēr viens mazs čuč, viens liels velta laiku sev. Kā nu kuro reizi - tīra māju, raksta rakstus, lasa grāmatu, paijā suni, uzliek anti-stress sejas masku, sildās siltā dušā vai arī čuč blakus.

Skatos, tik sen neesmu rakstījusi. Kaut, jāatzīstas, ka novembrī esmu iesākusi rakstu, taču to neesmu pabeigusi. Taču ik pa laikam man ir nepieciešamība rakstīt un to jau esmu teikusi vairākkārt.
Decembris šogad ir pienācis ātri. Paldies novembrim par tām dažām sniegotajām dienām, kas padarīja to izturamāku, priekpilnāku un smaidpilnāku.
Decembris parasti formāli uzliek kaut kādus pienākumus - iepriecināt citus ar dāvanām, likt lietā enerģiju un izdomu, piemēram, kā rūķi iekļūst kurpju kastē vai zeķē, vecāki kļūst par rokdarbniekiem, šujot lellēm jakas un lāčiem ausis. Atzīšos, es reizēm no tā visa gribu izkāpt. Ja gribu, nereti to arī izdaru. Jautājums - kur un kā svinēsiet jauno gadu - man reizēm šķiet tik nebūtisks. Arī šogad. Mana sajūta, ka vajag piedzīvot foršu dienu. Tieši tik priecīgi un sajūtīgi, kā mēs to varam, jo reizēm jau nemaz nevaram. Veltot kādu mirkli sev, apkārtējiem, dabai, klusumam. Manis rakstītais teikums par decembra ātro pienākšanu vien liecina, ka laiks griežas pa savam un mums tad ir jātrenē tā līdzsvara prasme - neiekrist grūtsirdībā pārāk ilgi vai eiforijā, bēdās, priekā, aizvainojumā, nulles punktā.
Un, lūk, nulles punkts ir sajūta, kas šobrīd manī gurkst. Tieši šobrīd man šķiet, ka mans prāts ir apklusis, kaut kas būs, kaut kas mainīsies, kaut kas taps, bet man nav ne jausmas, kas un kā. Man arvien muļķīgākas šķiet sistēmu pieņemtās varas un sodi, 'norakstītie' cilvēki vai uz pjedestāla paceltie. Arvien vairāk pievelk cilvēki, kuri ir drosmīgi ierastajam pateikt nē.
Man ir bijis prieks satikt burvīgus cilvēkus, kuri pratuši būt līdzās gana klusu, bet tajā pat laikā devuši iespēju ieraudzīt skaisto vai uz to tiekties. Šādi cilvēki prot pavilkt kādu gabaliņu līdzi. Tālāk jau pašam jāuzņem agriezieni. Un tad tikai - uz priekšu.
Man pēdējā laikā ir bijusi neapšaubāmi sajūta, ka es daudz no sevis dodu, un mans resursu spainītis paliek arvien tukšāks. Patīk vērot, kā tu - cilvēks parastais - meklē mazās iespējas, kā to piepildīt.
Man emocionāli interesants mirklis bija rakstīt pastkartes cilvēkiem, kuri atsaucās manam impulsīvajam aicinājumam tās saņemt. Reizēm roka pati rakstīja vārdus, reizēm šķita, ka tai vajadzīga īpaša iedvesma. Un tad man bija jāpieslēdzas kaut kādam pasaules lielajam mīlestības kanālam. Ir, ir tāds, ja tu šaubies!
 Un tad ir nudien viegli, jo tu mīli cilvēkus, tu neatdali, neiedali, bet raksti no sirds. Es to iesaku, un, ja vajag iemeslu, atrodiet to.

Ko darīt šodien, rītdien, parītdien, svētkos un ikdienā, ko darīt tagad un tūlīt. Ko Jūs esat iecerējuši/darāt?
Es:
- ceļu sniegavīru, braucu ar ragaviņām pa piparkūku kalniņu;
- es saku labo uzreiz;
- veidoju eglītei rotājumus;
- ar bērniem dodos uz mežu izgreznot ar burkāniem egli un ievelku caur nāsīm skuju smaržu;
- pakalpoju savam mazākajam, mēģinu viņu sasmīdināt, guļu uz grīdas, aplaudēju par viņa jaunajiem sasniegumiem;
- lasu, jūtu, prātoju, esmu;
- pinu bizi, samīļoju;
- nopērku beidzot vienu riktīgi smuku lūpu krāsu un iedodu vīram riktīgi smuku buču;
- braucu ciemos,
- ietinos lindrakos, satuntulējos un eju pastaigā, esmu atklājusi, ka tas ir veids, kā vistiešāk varu būt ar sevi, kā atjaunojos;
- dungoju pie sevi kādu dziesmu, smejos skaļi, atceroties kādu sev jancīgu mirkli;
- uzsmaidu pretimnācējām (jūs tā mēdzat darīt?), darīt labu - citiem un sev;
- es aiznesu saldumu kasti visīgnākajai tantītei pasaulē;
- daru to, kas man patīk...

Pinterest.com

Cilvēki mēdzot plānus veidot uzreiz ideālus, neņemot vērā savu slinkumu un citus bremzējošos faktorus. Es zinu, ka tāpat sarakstā būtu jāliek, ka dusmošos, reizēm cietīšu no 'es gribu un ko es varu' starpības.
Taču pamēģiniet rakstīt sarakstu tagadnē, nevis darīšu, bet daru.

Pavisam noteikti es katru dienu turpināšu klausīties, kā es elpoju. Tas man kļuvis kā labs ieradums.Nav noslēpums, ka straujais ritms un pieaugošās prasības mums pašiem pret sevi, liek mums sekli un ātri elpot, tādējādi radot apmaldīšanās sajūtu un uztraukumu par neatbilstību kaut kam. Lai arī tas izklausās 'viņa gan ir mazliet dīvaina', tieši tas man ļauj saglabāt ticību sev, augstākajam, lielākajam, draugu esamības sajūtai, došanas-saņemšanas enerģijas apmaiņai...

Mīļie draugi, TU vari darīt pavisam konkrētu lietu. Šobrīd Tev ir iespēja ziedot, pasūtot dziesmu dodpieci.lv akcijā #dzīvošodien #dodpieci Kādam Tu ļoti tā vari palīdzēt.

Lai veiksmīga diena! Kāds vairs sen nečuč, bet ložņā pa grīdu.

Buča uz vaiga,

Evita

p.s. Paldies jums par mirkļiem kopā. un paldies, ka atrodat laiku izlasīt.

Braukt vai palikt. Rudens.

Esi sveiks!

Kaut kā tā mēs skolā sasveicinājāmies ar fiziskās stundas skolotāju. Stundas man parasti patika, jo padevās. Man šķiet, ka viss man sanāca - gan pa virvi kāpt, gan bumbiņu mest, gan skriet dažāda attāluma distances. Ne velti es pieminu fizisko kultūru. Šodien, ejot pa līdzenajām lielpilsētas ielām, patiesībā es biju iemaldījusies kaut kādā pagalmā, pamežģīju potīti. Šodien laikam es nevarētu teikt, ka varu uzrāpties pa virvi un sprintiņā tevi apdzīt, jo nevaru.

Pinterest.com

Taču šodien es pavisam noteikti sajutu gaisā to, ko sauc par aukstu rudens gaisu. Un ir pilnīgi skaidrs, ka vasara tik drīz neatgriezīsies. Jocīgs tas cilvēks, viņš cer uz kaut ko neiespējamu pat tad, kad skaidri zina, ka tas nenotiks. Es nezinu, vai es ceru uz vasaru, bet laikam tas drīzāk ir protests pret to, kas notiek, ko tu patiesībā nevari izmainīt. Un tādā veidā es varbūt vēl labāk izprotu, kāpēc reizēm protestē bērni - neēdot, krītot zemē, kliedzot, dusmojoties, jo viņi zina, ka maz var ietekmēt.
Rudens ir laiks, kad es visbiežāk iedomājos, kā tas būtu, ja mēs uz laiku aizceļotu. Es pieņemu, ka tas ir gandrīz tas pats, kas - gribu pie mammas vai gribu zem segas, vai - lieciet mani mierā. Interesantākais ir tas, ka mani neviens neatbalsta. Protams, kādam taču jābūt vainīgam, ka es atlieku savu sapni - ceļot, piedzīvot, sauļoties. Bet, ja nopietni, tad vislielākais protestants ir mana meita. Interesanti, ka tieši viņa. Protams, ka negribas zaudēt draugus. Tad - skola, mūzikas skola, kas ar treniņiem. Es saku - gan atradīsim, mācīsies mājmācībā, tālmācībā. Ieguvumi būs daudz vairāk. 'Nē, nē', viņa nosaka un aiziet. Patiesībā, cik ļoti pieķeramies lietām, vietām, nodarbēm, rutīnai... Cik grūti ir būt nepiesaistītam! Kas rada šo sajūtu, kas velk pie zemes? Droši vien katram to kreļļu virteni veido dažādas un līdzīgas bumbiņas. Un patiesībā, ne jau spēks ir aizbraukt, bet būtiskais, manuprāt, ir spēja mainīties, pielāgoties, izkāpt no sev tik ļoti ierastā, ērtā.
Ir jau laba tā fundamentālā sajūta, ka savējie ir tepat, tepat - piezvani sestdienas rītā draugiem un piesakies uz rīta kafiju. Izej ārā un jau zini, kuru no trim ierastajiem maršrutiem veiksi. Zini, ka viss ir iespējams arī tepat. Vajag tik rakt. Un arī nekur nebraucot, varam dot iespēju sev izkāpt no komforta, piemēram, sākot mācīties darīt ko jaunu. Tā ir mana šī rudens apņemšanās. Mācīties darīt kaut ko praktisku. Taču ceļošana - tas ļauj izjust pasaules elpu, tā ir iedvesma, pakāpiens.

Nu tad - sildām viens otru ar burvīgiem satikšanās mirkļiem, gardiem ēdieniem, laba rīta vēlējumiem un skaistām grāmatām!


Evita