Servju konkursa dalībniece.

Ātri. Pavisam ātri un īsi izstāstīšu savu stāstu. Man nozīmīgu, jo tas sastāv ne tikai no faktiem, bet tajā ir daudz emociju, izjūtu, nejaušu notikumu.
Es tomēr esmu no tiem cilvēkiem, kuri visbiežāk dara to, kas viņiem labi sanāk. It sevišķi, ja tas saistīts ar skatītājiem. Es neeju skatītāju priekšā žonglēt vai nepiesakos šķēpa mešanas sacensībām, jo es to neprotu. Bet es skrienu orientēšanos, es varētu pieteikties maratona skrējienam, jo ar skriešanu tomēr esmu uz tu, es varētu un esmu piedalījusies daiļrunāšanas konkursos, varētu uz skatuves kādu lomu nospēlēt arī, jo es to visu tīri labi pieprotu. man par to ir tikai neliels uztraukums.
Taču sestdien es izdarīju kko citu. Pašai nemanot, es jau stāvēju rindā uz servju konkursu. Nu ne gluži konkursu, bet tu ej publikas priekšā un mēģini pārservēt bumbu pāri tīklam un ja vēl trāpi laukumā noliktajai mantai, tad grāb ciet un esi laimīgs par to, ka nav jāpiedzīvo sakautrēšanās par neveiksmi. Jāatzīst, ka par volejbolu un tā noteikumiem esmu tīri labi informēta. Daži speciālisti saka, ka augšējā piespēle man sanākot patiešām laba. Bet tā serve, nu kaut kā man neejot. Un neiet jau arī. Jeb drīzāk iet šķībi greizi. Bet jūs jau nojaušat, ja jau stāvēju rindā, tad jau tiku arī līdz tai bumbai. Stāvot pagarajā rindā, kur pārsvarā bija vīrieši un pusaudžu puikas, es pie sevis prātoju, kā lai tiek uzreiz pie otrā mēģinājuma, jo ir skaidrs, ka ar pirmo jau nedabūšu pāri. Tuvojoties manai kārtai, jūtu, ka satraukums ir lielāks kā,piemēram, stājoties bargas auditorijas priekšā ar runu. Paceļu roku, un tā viegli dreb. Viss, puika ir savu servi nobeidzis (absolūti neatceros, vai viņš pārsita, vai nepārsita), un tagad bumba tiek pamesta man. Dzirdu, ka publikas kurinātājs citā mēlē kaut ko saka, kas varēja nozīmēt, ka beidzot kāda meitene servēs. Dzirdu, ka es spiedzu līdzi. Pametu bumbu, situ, un tā nokrīt kādus trīs metrus tālāk. Tāda sajūta, ka rokā nav spēka. Smieklīgi. Bet es eju pēc bumbas pakaļ un saku – one more time. Bet igauņu vīrs, izrādās, tieshi to pashu arī bija teicis. Kāda veiksme, varu mēģināt vēlreiz. Nē, šis stāsts nebeidzas ar to, ka otrais sitiens bija spēcīgs un precīzs. Tas bija labāks, un skāra pat trosi, bet… bet tā bija cita uzvara. uzvara pār sevi. Es biju mēģinājusi darīt kaut ko, kas nebija mans ampluā. Un tas bija tā vērts. Laikam igauņu šovmens sajuta to un kā balvu man vienīgajai pasniedza ielūgumu uz pludmales volejbola turniira afterpārtiju.
Ar šo stāstu es gribu pateikt, ka ir vērts izbaudīt procesu kā tādu. Ir vērts pārvarēt bailes no novērtējuma (ak, shis teicamnieču sindroms). Jā, nenoliegšu, ka man vienu brīdi patiešām šķita, ka tikai es un mana serve ir uzmanības centrā (ak, šis sasodītais egoisms).. Taču, ja tā padomāju, es nekad nesmejos par kāda neveiksmi. Es parasti priecājos, ka viņam ir drosme iziet priekšā un mēģināt. Tieši tā var kaut ko iegūt – mēģinot. Arī savam bērnam saku, ka ar pirmo reizi ne vienmēr viss tik labi izdodas, ir jāmēģina vairākkārt. un shoreiz es priecājos par savu drosmi.
Lai jums arī izdodas sasniegt vairāk!

evita

foto no: http://media.naplesnews.com/

pēcsvētki.

re, svētki pagājuši.
vieni no maniem mīļākajiem. nezinu, kāpēc. varbūt tāpēc, ka visbiežāk jau tie pavadīti dejojot un dziedot. šogad dejas bija mazāk, bet divatā būt pie ugunskura, tas arī nemaz nav peļami.
tagad sākoties tumšais laiks. līdz šim bijis gaišais laiks. ko tajā esam sējuši, tādu ražu ievāksim. tumšais laiks turpinās līdz Ziemassvētkiem.
iekšienē jau kāds dikti grib protestēt. vēl nav vasara sākusies, bet jau tumšais laiks. vēl nav pa pliko ezerā lekts. un tā tālāk... bet tad es tā padomāju. vairākkārt no vecākiem cilvēkiem esmu dzirdējusi, ka pēc Saulgriežiem tie uzskata, ka rudens jau klāt, ka vasara beigusies, ka siens savākts un miers mājās. :)
līdz rudenim patiesībā vēl labs laiciņš. un tam atkal ir savs burvīgums. bet līdz tam visu ko vēl paspēsim izdarīt. apbraukt apkārt Burtniekam, ķert viļņus vietējā jūrmalā, paspēlēt bumbu smiltīs, iesauļot zeltaino toni...
domājot par to visu, esmu sapratusi, ka gribu iemācīties priecāties par to, kas ir, nevis vaimanāt, ka nav, nav un atkal nav tas un tas, un tas vēl...
jā, gribas sauli. bet vai tad tāpēc neiešu no mājas ārā, ka apmācies? nu, nē, tak.

p.s. nopērciet biļeti uz kādu mūzikas festivālu vai vienkārši jauniešu dziesmusvētku koncertu. varētu būt dikti, dikti priecīgi..:)

Evita

mērķi, mērķi, galamērķi...

Šodien manai māsas meitai paliek gads. Apkārtējo reakcijas ir dažādas. Par apkārtējiem dēvēju pašus tuvākos radus. Arī man šis „Odrijai paliek gadiņš!” iebliež kā āmurs pa pieri. Laiks. Kur tas palicis? Kas tad ir noticis pa šiem 12 mēnešiem, kamēr viens mazs bērnelis mācījās smaidīt, saskatīt krāsas, sejas, izmēģināja arvien jaunas un jaunas kustības, sagaidījas sešus zobus... Bet ko es esmu izdarījusi pa šo laiku? Nemaz nevaru pateikt, šķiet jau, ka neko. Bet tas atkal nebūtu pavisam godīgi.
Lai nerastos turpmāk šādas morālās, esmu nolēmusi sev kādā blociņā iešvīkāt savus tuvākos mērķus, ko gribu sasniegt. Lai redzu, cik daudz no tā esmu sasniegusi un vai vispār to, ko esmu sasniegusi, esmu gribējusi. Brīžiem man ir vairāk kā skaidrs, kas būtu jādara manai meitai, kas vīram, kas maniem vecākiem, māsai vai maniem draugiem. Tikai pati savas darbības aizmirstu pavērot caur to savu maģisko lupu. Tagad tā vairs nebūs. Ko tad es varu ieteikt citiem, ja pati rīkojos savādāk, dodu sev atlaides un piedodu neizdarības. Nē, es, protams, nekoncentrēšos uz sodiem, bet uz mērķiem.
Šīsdienas mērķis ir uztaisīt uzņēmuma komunikācijas anketu, ar kā palīdzību varēšu apjaust, kas notiek konkrētajā uzņēmumā. Varēšu arī saprast, ko vispār par komunikāciju uzņēmumā raksta speciālisti un zinātāji, un ko es ar saviem iegūtajiem datiem varu izsecināt un kādus risinājumus varu piedāvāt pasūtītājam. tā neko mērķis:)
Kāds ir tavs šīsdienas mērķis?

P.S. šodien atkal spīd saule. Un mana meita ir apjautusi, ka dzīvē ir arī nepatīkamas lietas, kuras ir jāizdara. Es ar viņu lepojos, jo viņa izturēja un kopīgi ar zobārstu padzina mazo zobgrauzi. :)

evita

P.p.s. bildē kalns jau aiz muguras. kad biju kalna galā, ne pavisam nebija viegli lauties tam aparātam, lai nes lejā. bet izdevās. :)

mazliet par mīlestību.

Es sāku apjaust, ka manas brīvā laika rezerves ir teju izsmeltas, par ko arī liecina retie ieraksti putnos. Mēdzu to vienkārši nosēdēt, noauklēt, nodomāt, nosist laikam būtu ne pārāk smuks vārds. Vēl es mēdzu ļauties pēkšņām iegribām – aizlaist līdz veikalam, uzmeistarot kādu našķi, kas šobrīd, skaisti izkārtots uz šķīvja, nolikts ledusskapja vidējā plauktā.
Bet stāsts, ko šodien gribu pastāstīt, ir mazliet par mīlestību. Par to pirmo, kad meitenes mēdz iemīlēties vecākos puišos/skolotājos/draudzeņu lielajos brāļos, pa kluso uzkrāsojot mammas lūpu krāsu. Kad,satiekot VIŅU, gribas nodurt acis un neklausīties sirdī. Tas parasti notiek ap gadiem 10 līdz 12. Kad vēl par sevi liek manīt hormonu svārstības un ķermeņa izmaiņas, kad mamma šķiet tik nesaprotoša un pārāk barga, jo uzskata, ka esmu vēl bērns.
Es arī atceros sevi, kad gāju vēl pirmajās klasēs (hmm, varbūt, tas patiesībā notiek vēl agrāk? Paliksim labāk pie tā, ka tas notiek ik pa laikam jeb visu dzīves laiku..), man laba draudzene bija skaista vācu valodas skolotāja. Tāpēc es varēju pie viņas pabūt stundu laikā. Un skatīties pa logu, kā VIŅŠ spēlē bumbu. Un tas man šķita tik, tik… laikam jau absolūti jauki un jautri.
Un tagad es vēroju citas meitenes (puišus nē, jo laikam jau es neasociēju viņus ar sevi). Kā viņas skatās uz vecākiem puišiem, kā mēģina pieskarties un mazliet kopēt viņu darbības. Un tas patiešām nekas, ka viens no tiem pielūgsmes objektiem ir mans pašas vīrs. Un tieši šis novērojums man ļāva atcerēties sevi TAJĀ vecumā.
Pēc vairākiem gadiem, domas, izjūtas un emocijas ir mainījušās līdz nepazīšanai. Tu nesaproti, kas TAD šķita tik burvīgs, kas TAD tev lika izvēlēties ziemas laikā iet garajās pastaigās, lai tikai satiktu viņu.
Bet tieši tāpēc ir jābauda tad, kad IR pa īstam. Un nav ko sevi šaustīt par tiem laikiem (pasmaidīt gan driikst. Tā mēs šonedēļ izdarījām ar manu bērnības draudzeni). Katram vecumam ir sava burvība un savas priekšrocības. Tagad jau nespēlēsi kariņos (protams, var jau var..) tikai tāpēc, ka tā ir iespējams pieskarties. Toties tagad, kad esi jau nobriedis kā personība, vari atzīties savās simpātijās un baudīt galvu reibinošos skūpstus.

Lai skaisti stāsti šonedēļ!
Evita