šodienas trakums.

O, jā, aukstums un leduspuķes. Ir, ir. Ir arī vairākas segu kārtas un vilnas zeķes. Ir mazie vīrusi, kas arī Betijai liek padzīvoties pa māju un nevis skriet pie draugiem uz bērnudārzu. Bet vīrusu viņa uzveica. Un tas bija interesanti. Zāles jau sagatavotas, ko dot vajadzības gadījumā, temperatūra kāpj, kāpj, tad sasniedz 38,3°t un apstājas. Redzu, ka bērna sārtie vaigi paliek arvien gaišāki un apetīte atgriežas. Viss. Uzveikts vīruss, slavēju savu meitu un beidzu medmāsas pienākumu veikšanu.

Šodien, ejot ārā izvest suni, ne tikai man deguns sala, bet kaimiņam arī auto bija aizsalis un protestēja pret ikdienas pienākuma veikšanu. Tā nu viņš savu lielo laineri iestūma mūsu mazajā pagalmā. Prasu, vai varētu kā palīdzēt, pati īsti nemaz nesapratu – kā, ja atbilde būtu apstiprinoša. Varbūt mēģinātu pastumt, prātoju tagad. Nē, kaimiņš saka, ja vien man ir, cik tur tie volti, kas vajadzīgi, lai motors rūktu. Kratu galvu un skatos uz citu lielu mašīnu, norādu kaimiņam, ka cerēsim, ka šis cilvēks, kuram tas pieder, būs palīgs. Stāsta labākā daļa, ka patiešām šis auto bija palīgs. Kad nācām mājās no pastaigas, kaimiņa vecais mersis rūktin rūca, un kaimiņš panāca priecīgs pretī. Jā, es viņam teicu, zinu, ka man kaut kas no pareģes spējām piemīt...

Bet kā jau saka, ka par sevi visgrūtāk ko spriest vai paredzēt. Atslēdzot mājas durvis, centos tās atvērt, bet tālāk par mazu spraugu netiku. Rauju un rauju, neesmu es ne diži liela, ne diži stipra. Es pat izmēģināju pozu, kad kāja pret sienu, tā cerot, ka varēšu tās beidzot atvērt. Nea. Nekā. Lūk, nu man pašai vajag palīdzību. Bērnam acīs jau asaras, ka mājā netiek, suns klusē, bet es kliņķī iegūlusies smejos. Nu vai nav feina dienas pirmā puse? Ja tikšu iekšā, tas nozīmē, ka riskēt un iet ārā vēlreiz, nebūtu prāta darbs, prātoju tai mirklī. Labi, ka tomēr ir meistars Sergejs, kas pēc kādām 20 minūtēm bija klāt un paziņoja, ka ko tādu redz pirmo reizi. Māja acīmredzami ‘sēžoties’. Uzpūta aerosolu, un prom bija. Forši, ka tā! (:

Lai jums arī izdevusies diena. Un ja viss neiet, kā paredzēts, ļaut sev par to pasmaidīt! Jo vienmēr jau kaut kā nebūt tas viss atrisinās.

Cienājot ar siltu zāļu tēju,
evita

bilde: http://www.naturewallpapers.in

Viņa.

Viņa ietinas segā un pievelk kājas tuvāk krūtīm. Viņa dzird, kā viņas sirds dauzās. Viņa dzird, ka samtainā balss fonā viņas acīs liek parādīties asarām. Kontrasts. Tik liels kontrasts, šis sapnis, ne balss, sniegoti sasalušais gaiss aiz loga un viņa pati. Trausla. Un pēkšņi tik nepasargāta. Viņa vienmēr ir augsti vērtējusi godīgumu. Bet te pēkšņi viņas pašas godīgums tiek apšaubīts. Viņa jūtas apvemta. Apjukusi. Un nevar saprast, vai īstais adresāts patiešām ir viņa. Ziniet, kad pa retam gadās, ka kāds pārpratuma pēc uzdāvina tev kaut ko, ko neesi gaidījis, sajūtas ir labas, arī lietu atdodot īstajam. Bet, kad pārpratuma pēc uzvemj, tad... Ir jāiet dušā. Jā, duša. Patiešām, kā tas viņai ātrāk neienāca prātā! Kāpēc cilvēks pirms vemj, otru nepabrīdina? Kāpēc cilvēkiem patīk otru apvemt un vēl pasam justies, kā upurim. Ak, es nabadziņš, man dara pāri, jo es pats nevienam neko nevaru pateikt, tāpēc vismaz pa kluso varbūt varun kādam radīt nepatīkamas sajūtas. hmmm... meitene šai vietā pārtrauc par to domāt… jo negrib darīt to pašu, jo nevajag jau ari...

Samtainā balss viņu nomierina. Viņa saprot, ka vērtības nav mainījušās. Godīgumu viņa vēl joprojām vērtē augstu. Viņa domās apmīļo tos, ar kuriem nav kopā. Iespējams, tā gūstot sava veida atbalstu. Viņa domās pasakās par pieredzi, kas liek pārlapot notikumus, kā tādu senu, plauktā noliktu, atmiņu kladi. Un tajā ir tik daudz skaistā, satiktā. tā aizved viņu laikā, kad Valmieru viņu sauca par savējo. Kad viss padevās tik viegli un pašsaprotami. Kad tika satikti tik nozīmīgi dzīves cilvēki, kuri pat neesot klāt, spējuši iedrošināt uz vairāku vēstuļu rakstīšanu, uz sarunām un likuši saprast, ko patiesībā meitene jūt. Un to, ka ne viss ir tā, kā tas izskatās. Paldies Tev, paldies, paldies, ka vēl joprojām mani iedvesmo, kaut neesam tik sen tikušies, viņa smaidīdama pasakās, skatoties ārā pa logu. Viņa nespēj iedomāties, kā tas būtu atkal satikties. Viņa nezina, kā tas būtu atkal pieskarties. Viņa nezina, kā tas būtu tagad.

Samtaina balss tikai dzied un dzied. Un meitene šķir lapu pēc lapas. Arvien ātrāk un ātrāk. Viņa jau sen ir sapratusi, kas viņa ir. Viņa jau sen zina, ka neprot izdabāt, izlikties un neprot dzīvot, neizmantojot iespēju gūt prieku no tā. Viņa neprot spēlēt paslēpes, viņai nav pacietības sēdēt ilgi pagultē.

Viņa ievelk elpu dziļi, dziļi. To kādu laiku aiztur un tad ar visu spēku palaiž to brīvībā! Un pieņem lēmumu.

Gaismas kaimiņmājas logos ir izdzisušas. Viņa to nav pat pamanījusi. Ir pagājušas vairākas stundas jūtu, atmiņu, notikumu, dziesmu ceļojumā.

Viņa noglauda suni, kas ieritinājies viņai blakus.
Un nosūta jums arī savu arlabunakti.

bilde no http://rlv.zcache.com/

Tirgus.un politika. un..

Šī nedēļa ir tāda, ka es visu laiku kaut ko gaidu. Gaidu, kad es izlasīšu. Gaidu, kad pienāks trešdiena un man jādodas uz vecāku sapulci bērnu dārzā. Gaidu, kad pienāks ceturtdiena, un es došos pie savas supervizores un lieliskajām dāmām, kas kopā ar mani apgūst Marte meo terapiju. Vēl man ceturtdien jāpaspēj tikt līdz Dubultiem. Gaidu piektdienu un sestdienu, kad man atkal ir jābūt skolā un otrajā dienā man pat ir eksāmens, bet es gaidu, kad KĀDS (aūū) izdarīs darbiņu mana vietā. Man šodien ar to bija cītīgi jānodarbojas, bet es atlieku. Uz vēlāku. Atveru un atkal aizveru vajadzīgo dokumentu.
Lai vai ka ar mani nebūtu, šodien aizbraucu uz tirgu pēc dārzeņiem, atbraucu atpakaļ ar mandarīniem un kanēļmaizītēm. Tā teikt – viss notiek pēc plāna. He.
Tas mans mazais ievads. Novēršanās no tēmas. Ziniet, šodien man palika skumji. Pirmo reizi man palika tā jocīgi par ministra pieņemtajiem lēmumiem, par atkal mistisko naudas taupības režīmu. No vienas puses jau šķiet, ka labi, ka kāds vispār ko saprot no tā, bet no otras – ir sajūta, ka tomēr nesaprot līdz galam, bet dara. Man sāk šķist, ka cilvēki, kurus esam paši, protams, ievēlējuši, ir tālu no ētikas un morāles. Es nezinu, laikam jau nav vērts pat par to rakstīt, kā es to izprotu. Un vai politika vispār var būt saistīta ar ētiku. Man ļoti gribētos, lai ir redzama tā cieņa vienam pret otru, kā mēs izjūtam cieņu pret pedagogu, kas mums ir iemācījis lasīt, pret mammu vai tēti, ka mēs izjūtam cieņu pret vectētiņu, kurš atgriezies no Sibīrijas un tomēr ir pratis saglabāt sirds siltumu.
Nu jā, laikam tikai gribēju teikt, ka man pirmo reizi tāda dīvaina sajūta pārņēma, skatoties šīrīta ziņu pārraidi. Kādreiz cilvēks bija laimīgs par pensijas vecumu. Pirka končiņas un cienāja citus, tantiņas paklačojās turpat pie bodes, vīri (ja nu bija sagaidījuši to pensijas vecumu) uzpīpoja. Tagad katrs nopērk savu maizi vai desu un iet mājās mazliet uzēst, jo visu jau nevar tā ēst uzreiz. Tante saka, ka viņai zābaks caurs esot, es uzreiz nodomāju, ka jaunus tak vajag, bet viņa saka, ka vajagot pie meistara nest. Ah. Es zinu, ka šī tēma nav aprakstāma un izstāstāma. Ir daudz cilvēku un katram savs stāsts. Bet es aizvien labāk saprotu, kāpēc cilvēki meklē sevi un mieru baznīcā, jogā, austrumu gudrībā, astroloģijā. Un vai nav laba tauta? Tāpat spēs atrast sirdsmieru kkur, lai vai kādi lēmumi tiks pieņemti. To jau laikam arī sauc par cilvēcisku aizsardzību, resursu meklēšanu, lai izdzīvotu. Ne visiem, protams, iet finansiāli slikti. Bet psiholoģiski nospiestu, stresainu un depresīvu cilvēku paliek arvien vairāk. Stress pamazām cilvēka organismu novājina. Bet, atcerieties, iztēle palīdz to dziedināt. Tāpēc ir labi meditēt, iztēloties, atslābināt savu ķermeni un nomierināt savu zināt gribošo prātu.
Un agresivitāte. Uh, kādus es vārdus šodien dzirdēju tirgū! No sievietes un vīrieša. Dažus patiešām nebiju līdz šim dzirdējusi. Es tikai nesaprotu, kāpēc tā jālamājas? Dusmas esot patiešām ļoti negatīva enerģija. It sevišķi bērnus dusmas spēj viegli ievainot, jo bērns taču ir atvērts visam, visam, visam. Un ar ezotēriku tam nav nekāda sakara.
Pie ezotēriskas, psiholoģijas, austrumu gudrības es vēl atgriezīšos! Šodien vēl iegāju grāmatnīcā, ieraudzīju mandalu grāmatu! Ja nu kādam vēlme man ko uzdāvināt, labprāt šīs mandalas izkrāsošu! :)

Lai labi!

Zālīšu mīļotājiem..

Šodien saņēmu informāciju par gana interesantu semināru. Man pašai arī vairāk tīk dzīvās zālītes, pašiedvesma un dabīgās lietas nevis antibiotikas, ilgviļņi un pulveris, ar ko var berzt gan grīdas, gan podus, gan zobakmeni noņemt.
Tā kā, ja jums ir laiks un interese, piebiedrojaties līdzīgi domājošajiem. Līdz šim Berģu bodē vienmēr ir bijusi laba noskaņa un neuzbāzīga attieksme.
Kopš es uzzināju, ka mēs VARAM nodzīvot līdz pat 150, tad bez tējām, īpašiem rituāliem, kuru laikā mēs iegūstam spēku un veselību, kā arī bez smieklu un humora devas mums neiztikt. Tas man nelielais ievads un iedrošinājums. Lūk, pats ziņojums no Berģu bodes:
"Sveiki .
26.nov. plkst. 18.00 Rīgā Berģu Bodē seminārs "Zāļu sievas padomi", Ziemassvētku saulgrieži!
Semināru vadīs Līga Reitere (sk.att.), kurai līdzi būs 100 augu paraugi, un ap 400 „špikeri” – kartiņas par augiem, kurus derētu iepazīt.
Lūk, ko Līga Reitere pati par sevi :” Esmu dzimusi un uzaugusi netālu no Ventspils, kur Ventiņu valoda un tradīcijas vēl dzīvas. Cenšos savu senču kultūras mantojumu saglabāt un nodot tālāk. Man ir paveicies ar dzīvi. Tā man iemācīja izprast vērtības un radīt savu darbu. Esmu ventiņu stāstniece un zāļu sieva, jeb kā citi saka - dzīvs muzeja eksponāts. Īstums nosaka vērtību. Tāpēc cenšos neizlikties labāka nekā patiesībā esmu."

Būs dažādu tēju dzeršana, interesanti un noderīgi padomi Ziemassvētkiem un citiem svarīgiem dzīves brīžiem.
Viss notiks ventiņu mēlē ar jestrām receptēm un stāstiem iz dzīves, kā ārstēt kremīzer, nābs tarkšķ un citas vainas.
Maksa par semināru simboliska – 4ls.
Lūgums pieteikties līdz 24.11.2010 sūtot apstiprinošu e pastu vai zvanīt pa tel. 27848686 bodniecei Lindai.

Uz tikšanos,


Smukuma bode
www.bergubode.lv
tel.27848686"

mani svētki.

Brīvdienas. Urrā, brīvdienas! KO darīsim, kur iesim, ko ēdīsim, ko sagaidīsim, kur būsim… tādi jautājumi ik pa laikam viens otru nomainīja. Tā kā es cītīgi vēl apgūstu maģistrantūras kursu, tad tieši, kā par spīti, lekcijas man BIJA gan piektdien, gan sestdien. Bet kopumā man šajās dienās bija daudz prieku. Un ne tikai man. Manai trīsgadniecei, kurai jau nākot četri, arī. Tad nu nedaudz par man būtiskākajiem notikumiem un mazliet to analīze arī.

1. Svētki bērnu dārzā. Meitenēm jāpin bizes un jāliek košas atlasa lentas, jāvelk balta blūzīte un zeķītes tādā pašā krāsā. Tā kā Betijai vēl vārda diena bija gaidāma nedēļas nogalē, tad vēl cienasts jānes. Un vēl baseins. Biju tā neko nokrāvusies. Bet, braucot mājās, mans bērns trolejbusā sāka dziedāt dziesmu – mana mīļā zemīte ir Latvija.. un es jutu, ka man iztaisnojās mugura, un es smaidīju. Jā, cik bažīga es pirms kāda laika biju par valsts pirmsskolām, tik šobrīd es esmu gandarīta. Bērniem tiek dots ļoti daudz, viņi tiek mācīti svinēt svētkus, tiek mācīti sakārtot telpu un veidot dažādas lietas.

2. Mana draudzene zvanīja nopietnā un klusā balsī, lai pateiktu, ka pirms pusstundas viņai ir piedzimusi meitiņa. Piedzimšana man vienmēr šķiet mistika. Tās sāpes, kas sajaucas ar laimes sajūtu. Tas brīdis, kad dzirdi mazo kliedzienu. Tā izjūta, kad sajūti savu tikko dzimušo bērnu sev uz krūtīm. Tās acis, kas tevī veras, lai teiktu, paldies, mīļā, ka tu to izdarīji! Tā atbildības, kas tevī ieplūst līdz ar katra bērna ienākšanu šajā pasaulē. Lai Martai laba apetīte, salds miegs un mīloši vecāki un brālis!

3. Mamma beidzot atbrauca ciemos, lai pabūtu kopā ar manu meitu, kamēr es pa skolu. Izdevās arī parunāt par mums būtiskām lietām. Par to, cik būtisks ir otra atbalsts un tas, ka otrs tevi saprot. kaut ikdienā tu nevari būt kopā, bet, kad esi, tad viss notiek pa īstam. Tev ir sajūta, ka tevi saprot. Es savai mammai teicu, ka nevarētu būt kopā ar cilvēku, kas mani nesaprot vai ar tādu, kuram man būtu jāpierāda un jāpaskaidro, kāpēc man būtiski ir visu laiku kko apgūt, mācīties, kāpēc es nedzemdēju trīs bērnus un 12 gadus nedzīvoju mājās, to audzinot.

4. Manas draudzenes un māsas reizē Liene un Dita mani un Betiju pārsteidza. Patiešām ļoooti pārsteidza. Un liels paldies jums abām par to, ka Betijai bija vārda dienas ballīte. Ballīte bija enerģiska, nemaz nezināju, ka pa manu mazo mitekli var ar skritulenēm rullēt, slēpties kaktos, vannā un aiz dīvāna. Meitenēm bija interesanti, Jēkabs jau gan viņas līdz galam nesaprata, bet nepavisam nepukojās, iedzēra tik šampanieti!
Tas man atkal atgādina, cik draudzība ir nenovērtējama, un to, ka tai nav vajadzīgi lieki vārdi. Tas man pašai māca būt uzmanīgai un izpalīdzīgai. Paaldiess par kopā būsanu. un bučas jums.
P.s. Šodien Betija laimiga atrādija visas dāvanas savam tētim.

5. Ar Betiju bijām vakar aizgājušas uz Dominu. Tur, kā jau ierasts, kidding ietvaros bija dažādas aktivitātes bērniem un arī leļļu teātra izrāde. Betija pārtapa par kaķīti. Bija ļoti priecīga. Ievēroju, ka veikalā ir vairāki bērni bez vecākiem, kuri, šķiet, pa veikalu dzīvo stundām. Tādus bērnus iepriekš biju ievērojusi Elkor bērnu placī. Cauras zeķes, panetīri mati, bet ar mobilajiem tālruņiem un pa auskaram ausī. Šie bērni bija pieklājīgi, netipiski bērniem no bērnu namiem vai sociāli nelabvēlīgām ģimenēm, kurās aug vairāk par 5iem bērniem. Taču noteikti bija redzams, cik viņi ir nevaldāmi, grūti viņiem ievērot robežas. Grib sarunāt ilgāk un vairāk. Grib runāt un līdz ar to grib būt noderīgi ilgāk. Un tas jau tikai saprotams. Prieks, ka meitene, kas bija atbildīga par apgleznošanu un lēkāšanu pa batutu, tik labi ar viņiem sapratās.

6. Un šodien jau pirmdiena. Tā man parasti ir brīvdiena. Es pildu dažādus mājas darbus, lasu grāmatas un kaut ko parakstu.

Lai laba pēcsvētku nedēļa! Sola beidzot mīnusus, no skapjiem jāvelk ārā dūraiņi!

laimiigā meitene atrasta http://www.mollyknight.com

Maza bērna lielā pasaule.

Šodien palasīju dažus stāstiņus no Lindes fon Keizerlinkas grāmatas iedvesmai, citām sajūtām. Droši vien mammām jau šie viņas stāsti ir labi zināmi. Tiem visiem ir labas beigas, kā pasakām. Arī ikdienā mums taču ir vajadzīgs labais.
Šo stāstu lasot un pēc tam arī rakstot, es sapratu un sajutu, cik liela ir mazā bērna pasaule. Cik daudz notikumu viņam ir svarīgi, un tie visi krājas viņa mazajā sirsniņā kā tādas ledenes stikla traukā. Un cik labi, ka ir tik gudras mammas, kas pamana, ka ar bērnu notiek izmaiņas, ka viņš kļūst bēdīgs, ka viņš gribētu kaut ko pateikt, bet vēl tā neprot izstāstīt. Cik labi, ka ir mammas, kas pamana, ka viņu bērni priecājas un nosvin to kopā – ar skatienu, ar smaidu vai apskāvienu.
Lūk arī stāsts:

"Lillīte, Lēnīte un Lotīte dabūja jaunas kleitas, jo viņas kopā ar vecākiem bija ielūgtas uz lielām kāzām Hamburgā.
Kad viņas ieradās kāzu namā, noskaidrojās, ka mazajai Lolītei kopā ar kādu tikpat mazu brālēnu uzticēs kaisīt puķes, bet lielākajai Lillī ar kādu mazliet lielāku brālēnu būs jānes līgavas kleitas šlepe. Vairāk ko darīt diemžēl nebija. Lēnītei vajadzēja to saprast.
Pēc baznīcas visi devās uz restorānu "Pie vērša". galdus rotāja sveces, ziedi un galda kartes. diemžēl Lēnītei galda karti bija aizmirsuši nolikt. Bet tā jau var gadīties, it īpaši, ja ir tik daudz viesu.
Toties jo jautras bija rotaļas pēc mielasta. vienīgi žēl, ka Lēnītei neizdevās satvert nevienu no skaistajām, bērniem domātajām godalgām, kas bija sakārtas augstu nostieptā virvē. Par mierinājumu viņa dabūja vēl otru tortes gabaliņu, lai gan jutās paēdusi jau no tā viena.
arī tad, kad līgava pēc franču paraduma no sava plīvura katrai meitenei izsniedz pa gabaliņam, Lēnīte nedabūja neko, jo tieši tad bija aizgājusi uz tualeti. Un, kad piedevām vēl kāds uzlēja Lēnītes jaunajai kleitai glāzi sarkanvīna un viņai mugurā bija jāvelk parastā svētdienas kleita, mērs bija pilns. Lēnīte jutās kā pasakā, kur viss notiek otrādā secībā: skaista princese pārvēršas par pelnrušķīti, vardi vai varbūt par ļaunu pusmāsu, ko neviens nemīl un neievēro.
Lēnīte iesēdās māmiņai klēpī un paraudāja. Kādu brītiņu tikai, jo, par laimi, burvju mākslinieks sāka rādīt triku, un Lēnītei sanāca smiekli par trusīša ķepurošanos. Tieši tajā brīdī fotogrāfs knipsēja, un zibspuldzes gaisma nolija pār Lēnītes gaiši blondajiem matiem.
Kad visi atkal bija mājās un pa pastu pienāca kāzu fotogrāfijas, māmiņa no tām izveidoja skaistu kolāžu: salīmēja tās albumā gan šķībi, gan taisni, gan līdzās, gan vienu otrai pāri. Īsts svētku noskaņojums dvesa no šāda kopsalikuma. Smejošās Lēnītes foto māmiņa apgrieza apaļu un ielīmēja pašā vidū.
Kad kolāža bija gatava, visi, protams, gribēja to aplūkot. Tikai Lēnīte ne. Viņa nevēlējās, ka kāds vai kaut kas atgādinātu šos stulbos svētkus, kur viņa bija tāds nelaimes putns un neveiksminiece. Bet, kad nu tas albums atvērts tā tur uz galda palika guļam, viņa tomēr iemeta tajā skatienu. un ieraudzīja savu foto, ielīmētu pašā vidū! Tas bija gaišāks par pārējiem un līdz ar to patiešām īsts viduspunkts.
Lēnītes sirsniņā kaut kas mainījās. Viņa vairs nejutās kā nesvarīga, malā stāvoša blakusfigūra, bet gan kā pats vidus, kā vidējā, kas viņa patiesībā arī bija. Malās bija pārējie, tie bija augšā, apakšā, pa labi un pa kreisi, bet viņa vienmēr vidū. Kā šajā bildē... Lēnīte pasmaidīja un pacēla acis. Istabas stūrī sēdēja māmiņa un skatījās šurp uz Lēnīti. Arī māmiņa smaidīja - piemiedzot ar aci, kā mēdz darīt līdzzinātāji vai pirāti."

Labu vēlot,
evita

foto: http://www.michellemauk.com

par domām un to ganiem.

Šodienas vakars dikti domīgs izvērties. Jāatzīst, ka man brīžiem gribas šķobīties par to, cik esmu sentimentāla, melanholiska, romantiska, domīga, analītiska, sajūtīga, iejūtīga, saprotoša. Un še tev, atkal domīgums ir klāt. Bet priecē, ka ne tas gaudulīgais, drīzāk tāds sevi barošais. Es šodien savai mammai teicu, ka mēs (vairāk jau es domāju sevi) esam tādi nūģi. Kaut ko gribam, bet nedarām. Pēc kaut kā ilgojamies, bet pie tā arī paliekam – ilgas dzīves garumā. Ir ideja, bet atliekam, meklējam ieganstu, ka tā tak nav labi, ka tā nav pieklājīgi, un vispār, kā tas no malas izskatīsies, un ko kāds padomās. Un tad es šodien pierakstīju vienu rindiņu klāt savam profilam, ja tā var teikt – es mācos dzīvot tā, kā es to vēlos, nevis tā, kā kāds to sagaida. Visas eksistenciālās tēmas jau droši vien ir aprakstītas un izlasītas. Taču tieši tā fakta pēc, ka esam mirstīgi, es palieku pie tā, ka jādzīvo tā, kā patīk un ir labi. Lai arī tas liktos – oi, nu šitas gan ir viegli (par ko gan tā te runā:)! - tas vispār nemaz ar’ nav viegli. bērnam piedzimstot, no viņa vecāki jau kko sagaida, ir cerības un vīzijas. Tālāk laikam varu nerakstīt, tāpat ir skaidrs, cik grūti ir tikt līdz tam, ko tu pats gribi, vari un drīksti (jo bail jau arī no kļūdām, tās arī parasti nedrīkst pieļaut, tad saņemsi divinieku). Atbildība, cieņa pret…, pienākums, uzvara, bērni, spoža karjera, laulības… jā, jā, tas viss, ko no mums sagaida, vai ne?

Tā teikt, neko prātīgu šodien es nepateicu, bet tāda kopīgā sajūta par šovakaru un mani ir. Un - filmu ‘Griffin & Phoenix’ ir vērts noskatīties. Par tēmu tuvuma distance, kas arī šajā filmā fantastiski atainota, es varētu uzrakstīt kādu citu reizi. Ja vien vēlaties. :)

Saldus sapņus un jautras dejas (es gribētu arii),
evita

bilde no http://fineartamerica.com

krāsas.

Un nedēļas nogale pavadīta – skrienot pa bērnu rotaļlaukumu, gatavojot pusdienas, skatoties filmas un multfilmas, mazliet piekopjot māju un vienkārši pagulšņājot. Patīk, ka esam visi kopā. Paldies arī Tev, mam, ka beidzot atbrauci ciemos. Un daudz laimes vārda dienā! Lūdzu saudzē sevi!



Tā nu vakardien sākām runāt par to, kā un kur cilvēki dzīvo. Kādas ir viņu mājas. Es atzīšos, ka man patīk ielūkoties pa logu kādā no mitekļiem, kur ir redzama kāda detaļa no interjera. Man patīk redzēt, kā cilvēki jūt pasauli, kā kopj savu vidi un kā to izrāda. Mans maršruts ir paredzams un zināms, tikai reizēm to izmainu, atkarībā no tā, cik ļoti gribu staigāt. Vienvakar es atkal nodarbojos ar to – ka ielūkojos kādas mājas logā. Un es ieraudzīju kaut ko pavisam negaidītu. Dzīvokļa telpas bija patiešām katastrofālas, sienas notecējušas, noteikti tur bija vecā krāsniņa, bet man bija sajūta, ka tas varētu būt pagrabs vai kāda cita lauku mājas telpa, kas noteikti nav domāta dzīvošanai. Es apstulbu arī no tā, ka man tomēr ir dots daudz, daudz vairāk kā cilvēkam, kas dzīvoja šajās telpās (protams, var jau būt, ka tās briesmīgas šķita tikai man, bet cilvēkam patiesībā labi un ierasti). Reizēm man šķiet, ka man vajag vēl to un to (jā, vēl aizvien to pašu ledusskapi arī:), bet mans vīrs saka, mēs patiesībā dzīvojam smukās telpās, mēs klājam skaisti galdu un gatavojam gardu ēdienu. Jā, reizēm es nudien kožu sev lūpā un kniebju naudasmakā, kad nevaru šito skaisto kleitiņu nopirkt, tā vietā pērkot zeltītās deju čībiņas bērnam. Kad nav tik daudz naudas, lai varētu pirkt, ko patiešām vēlies un kas no sirds patīk vai arī gribas iepriecināt bērnu ar kaut ko oriģinālu un mīļu, tad ir vajadzīga ļooti liela iztēle, izdoma, vēlēšanās un spēja uzradīt no nekā kaut ko. Šodien, skatoties dažos blogos un mājas lapās, sapratu, ka tās burvīgās (un reizēm dievīgās) lietas, maksā patiešām reizēm par daudz. Par daudz man, bet ne māksliniekam, kas to lolojis, gatavojis, domājis un ielicis savu enerģiju. Taču katrs mēs izvēlamies, kā veidot savu vidi (un kā veidojam savu vidi, tas pasaka daudz par mums pašiem un to, ka iekšā dzīvo), kur tērēt savu naudu, kur ieguldīt savu enerģiju. un nauda jau arī ir tā pati enerģija, tāpēc, jo vairāk darbosies, jo vairāk gūsi enerģiju, iespējams, tevi kāds pēc laika pamanīs un novērtēs.
Vēl es šodien, aplūkojot savu nelielo dzīvojamo platību, kur nesen esmu izkravājusi dažas kastes savu mantu, nodomāju, ka turpmāk man gribas dzīvot koši. Es gribu košumu, krāsas, smaržas un pilnīgas garšas. Jā, skaisti ir arī melnbalts, bet krāsains ir vēl skaistāk. Man. Šobrīd. Kāpēc vajag tos bēšīgos dīvānus un bēšīgās sienas pie tā, un bēšīgo lampu, un … bēšīgo dzīvi? Man patiktu bēšīgs fons, uz kā izceltos koša glezna, puķu pods un krāsainais paklājs.

Tā lai arī tas paliek. Bet iedvesmai, atradu dažus foto (autori var pieteikties:), kas dara mani priecīgu.

kosie lēcieni:


gardās kūciņas:


interjers:




ņam:





Varbūt tieši tāpēc, ka nu ir klāt tas mūsu rudens. Nē, nē, ne jau slikts, bet tās krāsas gan vairs nav. Bet man vajag. Ceru, ka arī Tevi tās iedvesmoja kaut kam (dzemdībām, vīra sagaidīšanai mājās, mākslas darba uzradīšanai, karstvīnam, vingrošanai vai karstajai jogai, gardai kūkai, sarunai vai…)

Lai labi,
evita

asaras.un ne tikai.

Asaras. Ko Tev tas nozīmē? Raudāt. Ko Tev tas nozīmē – redzēt, ka raud? Asaras mani nekad tā īsti vienaldzīgu neatstāj. Esmu redzējusi asaras, kas skaisti ‘izspiestas’, kārojot kaut ko. Asaras, kas pašas plūst un nespēj rimties. Asaras, kas tikko pamanāmas. Asaras, kas liek raudāt līdzi. Asaras, kas ir no prieka, saviļņojuma, pārguruma vai uzvaras. Asaras saistās ar kaut kādām noteiktām emocijām. Kad strādāju, man asaras liek domāt, ka kaut kas ar klientu/cilvēku notiek, ka kaut kas viņam izraisa spēcīgas jūtas. Tad es prātoju, kas varētu būt ar to saistīts, bieži arī to jautāju, kas ar tevi tagad notiek? Ja man pašai ir jāskaita līdz desmit, jo gribas raudāt līdzi, es prasu sev, kas notiek ar mani pašu, ko tas man atgādina par manu dzīvi.

Jāatzīst, ka bija laiks, kad es nevarēju paraudāt. Un tas man šķita jocīgi. Reizēm speciāli skatījos tādas filmas, lai vienkārši izraudātu kaut kādu spriedzi, pieredzi, bet nē, nenāk, es gaidu, nupat, nupat, bet nē. es biju sevī kaut ko aizslēgusi. Pateikusi sev, ka uz šito kambarīti, kur tiek pie asarām, nevar diemžēl tikt, tas ir aizslēgts. Jāsaka, ka pirms tam tiku izjutusi, kā tas ir, ka tu pats nevari ietekmēt procesu - ne ar asarām, ne runāšanu. Man bija jāgaida, kas notiks, kas būs, kā viss turpināsies, vai turpināsies. Gaidīt vienmēr ir grūti. Vismaz man. Un tas bija mirklis, kad apkārt man raudāja, bet es nevarēju paraudāt, jo es gaidīju. Tad es kambarīti biju jau aizslēgusi. Citi vēlāk par mani teica, ka es stipra, ka es izturīga. Bet ne jau velti es kambarīti biju aizslēgusi, jo viegli jau nebija.

Taču šodien es jau paspēju paraudāt. Un vēl pie tam par filmu. Par sižetu, kas droši vien paredzams. Bet tas stāstīja gan par mīlestību, gan par cilvēcīgumu, gan par draudzību, gan par drošsirdību un piedošanu. Man šīs kvalitātes ir nozīmīgas. Es bieži sev esmu jautājusi, vai varētu izdarīt ko patiešām drosmīgi, lai glābtu kāda dzīvību, protams, arī saprotot, ka varu zaudēt ko nozīmīgu sev. Iespējams, tieši tāpēc tas man liek raudāt, ka kāds spēj. Pēc tādiem sižetiem ir sajūta, ka esmu laimīga par to, kas man ir. Par iespējām un arī par zaudējumiem, kas man daudz iemācījuši.
Un piedot, kad tu vari arī vispār nebūt uz šīs zemes, lai satiktos, mīlētu, dejotu, strādātu, dotu, redzētu savus bērnus un tuviniekus, pēkšņi šķiet tik vienkārši.

Tā teikt - mazliet sentimenta piektdienā, mani draugi, jo tas viss taču ir katra no mums.

Ar sveicieniem nedēļas nogalē,
evita

bildi atradu http://i67.photobucket.com

kad es augu, bija tā.

Šodien es iešu skatīties filmu. Parasti es to daru sava mazajā ekrāna, bet šodien tātad sanāks skatīties lielākā. Prieks gan par to, gan par to, ka mani uzaicināja. Tādās reizēs es izjūtu dziļu aizkustinājumu. Droši vien arī tāpēc, ka es pēdējā laikā reti kur kādu aicinu. Tad apskatījos, ko interneta vidē saka par šo filmu. Un, jā, domas dalās. Bet pārsteidz tas, ka cilvēki tik ļoti visu vērtē pēc savas patīk/nepatīk, labs/nelabs, vajag/nevajag vērtējuma sistēmas. Šī filma, cik sapratu, ataino pusaudžu grūtības un viņu būtiskās lietas. Kas noteikti saistās arī ar sevis pieņemšanu, spēju izturēt citu cilvēku psiholoģisko „spiedienu” par tev būtiskām lietām. Man šķiet, ka ne tikai pusaudži ar šādām lietām saskaras, bet arī jau krietni gados cilvēki. Cilvēki tik bieži taču saka, ko par mani padomās, ja es neuzkrāsošu acis/ nepasveicināšu/ ieradīšos iereibis/ nolamāšos/ atļaušos paust savas domas/ atzīšos jūtās. Es vēl nezinu, kāda būs filmas struktūra, kādi tuvplāni un dialogi, bet, manuprāt, ir forši, ka kāds uztaisa filmu par it kā „vieglo” tēmu jeb uztaisa 'vieglu' filmu par cilvēku sarežģīto, kā arī duālām sajūtām bagāto iekšējo pasauli un tās atspoguļojumu. Un to, kā vispār cilvēki mēdz reaģēt, ko teikt, neteikt, ko uzklausa, bet no kā izvairās.

Atceroties sevi apmēram 14 -16 gados, varu teikt, es biju par sevi dikti pārliecināta. Man bija savi draugi, kurus es laiku pa laikam arī pievīlu, jo meklēju kaut kādas tikai sev būtiskās atbildes. Man bija balināti mati:), vēl man bija katru dienu sporta treniņi, kaut kāds režīms, mīlestības jūtas, jau veidojās kaut kāds mans ģērbšanās stils, attieksme pret sevi un apkārtējiem. Taču galvenais laikam ir tas, ka šajā vecumā es jutos kā veiksminiece, un varbūt tāpēc man arī viss sanāca un ‘nāca’ tā viegli. Vēlāk, jāatzīst, bija daudz dažādu atskārsmju, ko es tomēr nebiju pamanījusi aiz tik svarīgā paštēla, aiz pašpietiekamības un arīdzan dēļ sava naivuma, ka cilvēki ir tikai labi, ka cilvēki nespēlē spēlītes – re, es parādīšu, kāda viņa patiesībā ir. Bet tas jau laikam arī ir viens no vecāku uzdevumiem, pateikt, ka ir grūtības, reizēm ir pavisam sāpīgi, bet tā notiek, tas jāizdzīvo, lai kaut ko atskārstu par sevi, par citiem, par iekšējiem un ārējiem procesiem.

Ja es tā padomāju, tad, jāatzīst, ka man šobrīd ir tieši tie paši draugi, kas tad. Ar Lieni iešu uz filmu, ar Ditu šorīt sazvanījos, ar Kati sarakstījos. Ir arī daži (laikam jau tikai puiši:)), kuri ir attālinājušies, izveidojuši attiecības un acīmredzot nezina (bet varbūt nemaz par to nedomā, jo, kā nesen teica viens puisis – nu džeki taču tā nedomā, viņi vienkārši ‘kruķījās’:), kā būtu labāk – tikties/sazināties vai nē (un es jau arī). bet es tomēr laikam saku – ir labi tā, kā ir. Gan jau arī ar tiem, kuriem vairāku gadus neesmu tikusies, satikšos (pavisam interesanti tas varētu būt ap gadiem 40, 50), un, iespējams, mēs nemaz nejutīsim, ka tā pagājis laiks un smiedamies teiksim – ē, prieks tevi beidzot satikt!

Ko lai piebilstu – viss turpināsun patiesībā tikai sākas!

Un, jā, novembris, ir klāt! Betija jau pāris mēnešus šo mēnesi gaida. Bet pagaidām man tas patīk, koki tikai tādi kaili kļuvusi un kamīnu gribas biežāk iekurt. Un uz pirti man ļooti gribas.

Labu vēlot,
evita

bilde http://images.essentialbaby.com