Tieši tāpēc es šodienu atstāju brīvu, lai domas pašas sakārtojas, burti atrod īstās vietas un prāts mazliet atpūšas. Sēžu un graužu riekstus. Fonā skan mūzika, un es saprotu, ka ir lietas, ko mums neizmainīt. Taču savu attieksmi vienmēr varam mainīt. Esmu sev apsolījusi, ka neteikšu, ka man jau nekā nav, ka neko nesaprotu un ka nu vispār jau es te pārpratuma pēc atrodos. Rītdien es visu zināšu, būšu ārēji mierīga, pārliecināta un galu galā, es zinu, ka tas man ir vajadzīgs, lai spētu turpināt iesākto, lai spētu būt kompetenta, lai var teikt, jā, viņa ir profesionāla un uz viņu var paļauties. Rītdiena man profesionāli ir nozīmīga, jo tieši tā tikšu vērtēta.
Es atceros, ka pamatskolas laikā bija meitenes (un jāatzīst, ka augstākajās skolās jau arī ir), kuras nekad neko nemācēja, stenēja un vaidēja, bet galu galā saņēma labākos novērtējumus. Arī es reizēm teicu, ka neskriešu krosā ātri, bet, kad atskanēja starta signāls, bliezu uz visātrāko. Šobrīd gan jūtos tā, ka negribu koķetēt, jo es jau to sev, ne citiem. Taču gribu pavisam godīgi pateikt, ka reizēm man sevi bija burtiski jāvelk aiz matiem, lai es izpildītu visu prasīto, reizēm atļāvos arī pavaimanāt un padusmoties uz sevi.
Un man ir sajūta, ka rītdien būšu pati sev nopelnījusi vienu varen dullu nakts izdejošanos. Kurš ar mani? Smaidu.
Turiet nu īkšķus, bet es jums - pieneņu pūkas.

Evita
pūkas no www.to-the-hippogriff.tumblr.com
ak, vēlējos jums pūkas sapūst, bet, izrādās, nepraša esmu šai lietā. bildīte statiska.
AtbildētDzēst