miers.

Vairākas dienas esmu uzsākusi kaut ko rakstīt šeit un sapratusi, nea, nav lidojuma. Savukārt šodien manī ir miers. Lai arī mieram būt nemaz nevajadzētu, jo ir ļooti, ļooti cītīgi jāpastrādā, lai viss sanāktu tā palabi. Taču, iespējams, tieši miers sajūta man palīdzēs to visu realizēt vienkāršāk.
Vakar man laipni tika iedots ielūgums uz fotoizstādi. Tur, labajā pusē, var redzēt Aigas pasaules izjūtu, kas man atgādina kaut ko maigu un ļoti juteklisku. Nopirku zariņus ar odziņām un abas ar Betiju devāmies uz satikšanos.
Pēdējā laikā pamanu (drīzāk piefiksēju) cilvēkus, kuri par mani iedomājas un kaut kādos noteiktos mirkļos atceras par to, kas mani varētu iepriecināt. Protams, ka esmu priecīga, ļoti priecīga. Un, protams, domāju, ka man ir uz ko tiekties.

Vakarā gaitā pie manis atnāca dažas domas:
- ja esi pietiekami pašpietiekams, tu vari viens izbaudīt mirkli. un noteiktā laikā doties prom, kad jūti, viss sajusts, viss pateikts, viss var turpināties bez manis.
- ir cilvēki, kuru dzīve ir krāšņa tikai bildēs un apģērbā.
- ja pats esi atvērts jaunai pieredzei, tā tevi atrod pati.
- ir skumji sekot kaut kādam tēlam, ko esi izveidojis ar preses palīdzību - piemēram, esmu bagāta un laimīga [tas nekas, ka ar savu ārējo tēlu vēlos apmānīt pati sevi un citus, un reizēm arī savu vecumu].
- dabas bērni, kuri pieņem sevi, citus, skatās acīs, kad runā, smejas, kad nāk smiekli, ir vienkārši skaisti. Es jūsmoju un klusībā spiedzu, tos nedaudzos redzot.
- būšana sabiedrībā, atmodina maņas, garšas un sajūtas.
- ir tik jauki atgriezties mājās!

Nobeigumā. Šorīt, ejot pastaigā pa parku, lapas čabēja, skanēja un tā skaņa aicināja uz nebēdnīgām lapu kaujām. Novēlu sajust un ļauties.


Lai izdodas!

Evita

foto, protams, no iedvesmojošā http://browndresswithwhitedots.tumblr.com

6.30

Tieši šādā laikā atvēru acis un sapratu, ka esmu izgulējusies. Apskatījos uz savu suni, kurš arī rāmi sēdēja gultas galā, un sapratu, ka šorīt mēs iesim pastaigā agrāk. Satuntuļojos, uzliku uz galvas kapuci, uzvilku cimdus, piemiedzu aci sunim un devāmies. jā, nācās nākt atpakaļ pēc lietussarga, jo šorīt lija.
šādi rīti ir ļoti svētīgi. Es domāju, jo īpaši pēc šādiem rītiem ilgojas ģimenes cilvēki, kuri ir visu laiku tādā mazā vāveres ritenī. Tie parasti mēdz būt agri rīti, kad bērni vēl guļ (ja nav pamodušies agrāk par jums pašiem) un vēlāki vakari, kad bērni jau guļ (ja ar grāmatu uz krūtīm neaizmiedziet pirmie vai kopā ar bērnu).
šorīt domāju par katra cilvēka ziņu, ko viņš sevī nes. kautuves darbinieks nes sevī vienu ziņu. skolotājs - citu. režisors savu pasaules uzskatu izstāsta izrādē. savukārt mūziķis to izdzied dziesmā. mākslinieks pauž savos darbos. un katram no viņiem ir savi domubiedri, katram ir pretinieki un atšķirīgie. taču, manuprāt, vienaldzība ir visiznīcinošākā.
Es arvien vairāk domāju, ka sabiedrība ir tik ļoti apmaldījusies un apjukusi, ka ir aizmirsusi par pamata vērtībām, kas vienmēr būs aktuālas un noderīgas.

Es sākšu ar sevi. un to es varētu ieteikt katram, nevis apspļaudīt pretimnācēju, bet palīdzēt viņam piecelties. tas, ka viņš pēc tam spļaus uz tevi (mazliet paredzami), nenozīmē, ka tas ir velti, ko esi izdarījis. iespējams, viņš vienkārši aizsargājās, jo tā ir pieradis. nākamreiz jau viņš apjautīs, ka vispār ir cilvēki, kuri otram mēdz arī palīdzēt. tāpat vien, jo 'palīdzēt' ir šī cilvēka vērtību vērtība. un visi taču jau zina, ka agresija izsauc agresiju. par to es šorīt mēģināju runāt arī ar savu meitu.

Nu ko, lai siltām sajūtām bagātas brīvdienas!
Iedvesmas mirkļiem:

- uztaisi gardu saldo ēdienu!
- sakārto vidi ap sevi!
- uzaicini draugus uz spēļu vakaru!
- uzliec filmu un izsmejies vai arī izraudies!
- uzkrāsojies un baudi savu fotosesiju!
- aizej uz bibliotēku!
- pārsteidz kādu!
- vēl var skriet, aizej paskrien pa rajonu!
- sāc rakstīt savu izjūtu dienasgrāmatu!
- uztaisi sev jaunus auskarus (šo es sev varētu teikt, jo esmu pazaudējusi gandrīz visu savu nelielo arsenālu)!
- samīļojies!
- iztiec bez 'kāpēc'!

Evita

bilde

pa gabaliem

Vakar viena no manām idejām tika sašķaidīta pa gabaliem. bez ierunām, bez kompromisiem tā tika uzskatīta par nekam nederīgu. taču pēc laika ieraudzīju, ka mana ideja, ietērpta tajos pašos vārdos un vēl sameklējot tiem atskaņas, ir uzrakstīta skaidriem burtiem uz baltas lapas. taču mana ideja nu jau skaitās cita ideja. un es sapratu, ka es nekad nespēšu ar šādu cilvēku turpināt sadarbību. Pēkšņi es sevī apjautu spēku, kāds man ir. Es, protams, arī mirkli sajutu vājumu un bezspēku. Taču ātri sapratu un sajutu, ka es varu iet savu ceļu. Idejas taču nav deficīts, tās rodas no jauna. un tas ir pats labākais.
Vakar es saskāros arī ar spēcīgu vārdisku agresiju. un sapratu, ka agresija ir tik ierasta darbība cilvēkiem, kuriem ir ļoti grūti kontrolēt savus impulsus un kuri jūtas vāji. taču es arī zinu, ka nekad negribu ko tādu ļaut paust pret sevi. Turpmāk klausīšos savās izjūtās un priekšnojautās vairāk un cītīgāk, uzticēšos savai sirdij un darīšu visu sev vēlamajā tempā.

situācijās, kas bijušas sarežģītas, es mēdzu parasti domāt, kas notika un kas man no tā jāsaprot? šodien esmu radusi atbildi, un laikam tur kādam augšā gribas, lai es pati visu izdaru un lai es pati uzņemos atbildību par savām idejām un to, ko gribu darīt. Patiesībā nevis spēks ir atdot, bet spēks ir līdz galam iznest un noturēt.

svētīga pieredze. it kā viena diena, bet tik daudz notikumu, daudz jaunu atziņu, apstiprinājumu. taču šodien man ir cita jauda, jo ir sajūta, ka es dodos uz priekšu bez smagiem akmeņiem kabatās.

Lai jums izdodas gribēt un dabūt! Lai izdodas vēlēt otram labu un uzticēties sev un savai sirdsbalsij!

Evita

un gadi neatstāj nekādas zīmes.

man šodiena.
tik bagātīga. daudz, daudz notikumu. lietus. un vējš tik ļoti stipri pūta, lietussargs pa gaisu lidoja un bikses slapjas kļuva. bet gribējās spiegt. kā bērnībā. aiz sajūsmas. par to, ka esmu daļa no visuma.
šodien es sajutu to, kā tas ir, kad tevi gaida sveši cilvēki. ļoti, ļoti gaida un priecājas, tevi redzot. patiesi. tā, ka atnes puķītes un saka, ka prieks atkal satikt.
laiku pa laikam pirms pāris gadiem es vadīju dažādus treniņus kundzēm gados. labākajos. tā ap 65-75. vienojošais viņām ir tas, ka viņas gandrīz visas dzīvo vienas. vīri ir miruši, bet viņās dzīvo tāds spēks. un reizēm iezogas mirdzums acīs. un tie gadi ir tikai tāds mūsu pasaules mērvienībā izteikts gadaskaitlis. viņas saprot, ka gribētu dejot vēl vairāk, jo mazliet jau uzdancā. viņas saprot, ka gribētu kādu sev mīļo blakus. un gribētu arī to seksu. kā arī viņas visas saprot, ka nedrīkst būt vienas mājās, jo mājas sienas un lietas glabā atmiņas, kuras, vienam esot, reizēm ir neizturamas.
es šodien uz viņām skatījos un sajutu visu, ko sajūt viņas - gan prieku, gan sāpes, gan sajūsmu, gan bailes un nedrošību, gan vēlmi pēc sabiedrības, vēlmi spēt optimistiski raudzīties uz dzīvi.
tā jau ir - šobrīd mums ir šis mirklis. un gadiem ejot, tu arvien vairāk to sajūti, ka ir tikai šis mirklis. tāpēc tas ir jādzīvo tā, ka sirds gavilē un asinis ar pilnu jaudu riņķo.


Lai jums ir, ko darīt un ir, kam noticēt.

Mīļi,
Evita

old lady te.

rīts. un vērojums.

vējains. ar silto jaku. steidzīgs. gards. neparasts. viltīgs. mīļš. skanīgs.

ir dienas, kad mosties un vēlies apmīļot pasauli. [hormoni:] ne tikai to, kurš tev blakus un to, kurš pavisam drīz būs tavā klēpī. bet noglaudīt vaigu pretimnācējam un uzsmaidīt šoferim. pateikt paldies, ka palaidis pāri pārejai, nenokaucot bremzēm. no sirds uzsmaidīt un pamāt negaidīti ieraudzītai draudzenei.

šis rīts man atgādināja, ka manā skapī ir siltāka jaka. un ja to uzvelk, tad nav jādrebinās. ir pavisam labi. un nevaru nepiekrist teicienam par laiku un atbilstošu apģērbu. vari tikai pie sevis nogavilēt - juhū, rīga, te nu es esmu.

šis rīts man parādīja, ka cilvēku mērķi un izklaides ir atšķirīgas līdz bezgalībai. divi jauni puiši manāmi iereibuši devās brokastot. nakti esot nodevuši baigi. un tad viens aparāts parādījis error. taču tricāru jau iepriekš viņam iedevis.
pametu skatu uz pasažieriem. daži pavisam nopietni uzlūko jaunos puišus. kāds vīrietis iepretim pat mazliet smaida, es teiktu - līdzjūtīgi smaida. ko nu par puišiem, viņi ir tālu no sava ceļa un mērķiem kaut ko dzīvē sasniegt, viņi ir slimības vārdā 'atkarība' varā. un viņiem viss vienalga. vismaz tik ilgi, kamēr reibums turas asinīs.

šis rīts man atgādināja, ka man priekšā ir darbīga nedēļa. taču mēs jau ar betiju, ejot uz bērnudārzu, plānojām brīvdienas.

lai garda rīta kafija, raiti veicas darbi un priecīgs prāts.


Evita

bilde.

te nu ir.

Tu stāvi un domā, uz kuru pusi iet. pietiekoši daudz esi staigājis pa plašumiem, izbridis purvus, kāpis kalnos un veldzējies strautiņos.
Tas viss tāpēc, ka mācies pazemību. Pazemību, kāda piemīt tiem lielajiem cilvēkiem, kuri pat no liela attāluma mūsos rada apbrīnu un cieņu.
stāvu un domāju, ja cilvēks saka, ka viņš var būt pelēkais kardināls, bet dara visu, lai sev spodrinātu spalvas, kāpēc viņš sev tik ļoti dara pāri un melo. tu dzīvo savu dzīvi. ir pilnīgi skaidrs, ka esi te ar savu uzdevumu, tad neizliecies un netērē laiku, tu vari izdarīt vairāk, darot, ko tev patiešām gribas darīt. un tici man, es darīšu tāpat, jo es gribu būt godīga pret sevi. cik nu es to izprotu, cik nu es vispār par sevi ko zinu.
arī tad, ja tev neveicas kādā sfērā, saproti, ka tas saistīts ar tavu uzdevumu, ieklausies vienkārši biežāk tajā, ko saka priekšā tava sirds, tava intuīcijas, sapņi vai zemapziņa. arī tad, ja tev kāds ir nodarījis ļoti, ļoti pāri, ir vieglāk to pieņemt, domājot par to, kā par katra individuālo uzdevumu un visu to, kas no tā izriet. nekā personīga. cik reizēm šie vārdi kretinē, bet reizēm tik ļoti saliek visu pa vietām. neviens patiešām mums nav neko parādā. un mēs tāpat. man pat šķiet, ka mums katram līdz ar dzimšanu ir iedotas formulas un visādi dīvaini zīmējumi un shēmas (vienā vārdā - mantojums), ko darbinām, veidojot attiecības un savu dzīvi.

rudens krāsās,
evita

taurenis kā brīnums.