Pamosties agrāk

Tā ir tāda laba sajūta, kad pamosties agrāk kā citi tavējie, kuri vēl miegā ķer kādu taureni vai peld straujā upē un miegā grimasē. Sapņi ir brīnumaina lieta. Reizēm tie atkārtojas. Ir arī tādi, kas pārsteidz, cik reāli tie šķiet, vēl pamostoties nevari saprast, kurā pusē atrodies.

Tad es klusi aizlavos uz virtuvi, pagatavoju sev brokastis, paskatos pa logu un mēģinu piefiksēt, kā es jūtos. Ziniet, reizēm tā ir, ka jūti ķermenī saspringumu, lai arī pamatu tam it kā neredzi. Un tie ir zelta vērti mirkļi, kad sazemējies ar tagadni. Redzi, jūti, dzirdi, satausti un sasmaržo... Savu dzīvi.

Izjūta, ka neviens tavā vietā nevar pieņemt lēmumus, liek sasparoties. Reizēm jau mums katram ir vēlēšanās, lai kāds mūs padara laimīgākus, turīgākus, skaistākus, vienkāršākus, tad mums patīk padusmoties, ja tā nenotiek. Jauki jau, ka nenotiek. Tas dod iespēju saredzēt savus iekšējos un vēl neiepazītos resursus, noteikt jaunus mērķus, jo tieši mērķi padara mūsu dzīvi dzīvu, padara to jēgpilnu. Tāpēc nebaidieties tos izvirzīt, un izgaršot ceļu, kad uz tiem virzāties.

Šodien ir mātes diena. Būt mammai. Un būt meitai. Esmu abās šajās lomās. Būt mammai, kura dod iespēju sajusties droši savam bērnam. Meitai, kura meklē patvērumu nedrošās situācijas.

Mana mamma man ir ļāvusi būt, būt pašai un piedzīvot stāstu par pašcieņu un brīvību. Mammas paļaušanās un ticība man devusi spēku noteikt mērķus, nebaidīties mīlēt un izzināt pasauli. Tādas īpašas attiecības. Mūža attiecības, kuras pamazām mainās, transformējas, bet sajūta, ka tevi kāds 'piesedz', paliek.

Lai skaists pavasara, plaukšanas, zaļošanas laiks. Lai izdodas izbaudīt. Ļaut sev piedzīvot piedzīvojamo. Atļaut sev būt tieši tādam, kāds esi. Meklēt iespējas redzēt tālāk un just plašāk.


Mīlestībā,
Evita

Dārgumu lādīte.

Šodien nofotografēju kastīti, kurā sakārtoju savas rotaslietas. Patiesībā to man nemaz nav daudz, drīzāk varētu teikt - izcilāju savus auskarus. Nofotografēju. Šī bilde man kaut ko atgādināja. Nevaru saprast, ko tieši, bet tā manī radīja sakārtotību, tagadnes klātesamību un mieru. Varbūt var vilkt paralēles ar to, ko vecmamma mācīja, ja sirds vai prāts trako, sakārto istabu.
Es sakārtoju pavisam mazu kastīti un priecājos, cik skaisti viss  kopā izskatās. Neviens necenšas būt pārāks, katram ir sava vieta un nozīme, katrs auskars ir atšķirīgs un tieši tāds, kādam tam jābūt. Lūk, šī fotogrāfija un miers mani pat pamudināja par to pastāstīt jums.

Mana sakārtotā lādīte.

Atļaujiet man atgādināt (jo jūs jau to zināt:),

lai kādi mēs esam, mēs esam tieši tādi.
Lai cik ļoti gribētu izpatikt otram, vienā brīdī apjautīsim, cik tālu no sevis esam aizceļojuši.
Katrai lietai, notikumam un satiktiem cilvēkiem ir sava vieta mūsu dārgumu lādītē, ir muļķīgi to slēpt, justies vainīgam vai pārāk ilgi uz to aizskatīties.
Cilvēki, kuri cenšas tavu nozīmību mazināt, ir jāmīl vēl vairāk, jo mīlestība ir viņu svešvārds.
Palīdzēt mēs varam vienmēr (un tas tevi pašu padara par vēl labāku cilvēku), taču reizēm otram ir jāļauj nokrist/aiziet, lai pats saviem spēkiem atrastu veidu, kā piecelties vai atrastu īsto taku taciņu.
Patīkami vārdi nevienam ļaunu nenodara, ne vienmēr tas nozīmē, ka teicējs kaut ko no tevis grib.
Pieņem to, ka tu vari.
Laimes formulas sastāvdaļas ik dienu, ik gadu mainās, tāpat kā smaržu un garšu nianses, ko ar laiku sāc ievērot, esi vērīgs, manīgs, atvērts.

Tāpēc es saku - Tu esi neatkārtojams, Tavi smiekli skan gardi un Tavs smaids mani apbur, Tava nopietnā sejas izteiksme man liek domāt līdzi, Tavu spēju klusēt es novērtēju.

Šodienai piestāv:
- es tevi mīlu;
- sakārtota dārgumu lādīte, viens stūrītis tevī pašā;
- pieklājība;
- tāda prieka, dulluma, laimības un mīlestības fotokartīte;
- kopības izjūta vai sen pelnīta vienatnes deva;
- gards, vitamīniem bagāts dzēriens un skaidras domas;
-  būt vienkāršākam;
- ziedi, protams, krāsaini vai balti (tādi ir tikuši man);
- viena gara ieelpa un apņēmības izelpa...



Priecīgi,

Evita

Vēstule Galvenajam.

Dārgais, Ego,

es nojaušu, ka tu vēlies, lai iepazīstu tevi vēl vairāk, ciešāk, skaudrāk. Lai skatos tev acīs un atzīstu, ka esi ņēmis virsroku pār manu skatienu, ķermeņa valodu, asaru kanāliem un gribu. Tu nepazīsti ne kauna izjūtu, ne sātu, ne robežas. Tev vajag tagad un tūliņ. Tiklīdz esmu paveikusi vienu Tavu vēlmju piepildījumu, Tu nekaunīgi atvēzējies un sper pa manu tikko nopirkto, koši sarkano ādas krēslu, lai tas skanēdams nokristu un es pat sarautos. Tu bezkaislīgi nogrozi galvu, kad vēlos, ko pavisam mazu, mazu, mazu, kaut ko pavisam vienkāršu. Kad es Tevi neklausu, Tu sadusmojies, tu tā auro, ka man jāliek spilvens uz galvas un jāsauc palīgā Tavi citi brāļi no citas mātes. Tu taču nenoliegsi, ka tā bija?

Taču pamazām viss mainījās, vai ne? Tavu aurošanu es uztvēru kā vienu satrakojušos sievišķi, kura grib, bet neiegūst (parasti to, ko nav iespējams iegūt). Kad Tu citu reizi taisīji  ierasto trādirīdi, un es arī līdzi sašūpojos savā gribā un vērtībās, es vairs neliku spilvenu uz galvas. Es pilnīgi noteikti ieraudzīju sevi. It kā nebūtu vēl vakar uz sevi skatījusies spogulī, mēģinot izpatikt Tavai gaumei.  

Dārgais, Ego, es gribu atvainoties, ka saucu Tevi tajos nesmukajos vārdos. Tu jau neesi tas nezvērs, ko mēģināju likt krātiņā - dusmodamās, šņākdama, rēkdama, skriedama, pavēlēdama. Tas nezvērs esmu pati, kad neiegūstu, ko gribu, kad neiegūstu uzreiz, kad neiegūstu vairāk, kad ļaujos tavam - tev vajag, man vajag...

Ego, tu parādīji, cik augstos kalnos varu kāpt, pati saviem spēkiem, cik sāpīgi ir kūleņot lejā, cik patīkami ir dzert aukstu avota ūdeni, klausoties dabas skaņās, samīļoties, cik skaudīga es varu būt, nenovīdīga, cik liela un plaša ir mana sirds, cik daudz tajā ir maiguma, siltuma un mīlestības...

Kad pamodos tajā maģiskajā rītā un biju pateicīga Tev par iespēju gribēt tik daudz, un pateicīga dzīvei, ka visu neieguvu. Pateicos par to žēlumu, ko tajā brīdī izjutu pret sevi, cik tas izskatījās smieklīgi, kad sēdi un raudi par tukšuma sajūtu, par to, ko šķietami gribi un vajag, par dusmām, kuras seko pēc zaudējuma... 

Jā, nudien, pienāk viena diena, un viss it kā saslēdzas, tu vari pasmaidīt par to, kā tas ir bijis un pieņemt, ka vēl visādi arī būs. Bet paldies par to absolūto fizisko nogurumu, kad gribēju būt supermamma un par tiem dažiem rītiem,  kad izvilku sevi no gultas aiz matiem, jo es gribēju būt varoša...

Lai arī tik ļoti daudz šķietami mums vajag, mēs esam laimīgi mazumiņā no tā visa, jo nav jāraud par lielo plašumu, kas šos punktus (kur esmu un kur gribu būt) šķir, bet vari priecāties (nu vismaz būt saviļņojošās gaidās), ka tas atkal būs viens liels piedzīvojums, kad virzīsies uz priekšu un iepazīsi sevi atkal no jauna. 

Piii, Ego, nevaru vien sagaidīt, kāds šoreiz būs ceļojums, kad vairs nevajag par katru cenu, perfekti un daudz.

Pinterest.com

Ego, es dzirdu Tavas domas, neesi nu tik uzbāzīgs. (smaidu)

Evita

Paspēlēsimies.

Labrīt, dārgie un dārgās, dārgās un ne tik lētie :)

Paspēlējos ar vārdiem. Zinu dažus meistarus, kuriem tas sanāk daudz pārliecinošāk. Bet ne par to. Nu ko, sen neesam runājušies, vai ne? Esmu iesēdusies savā dīvaniņā, savā sarkanajā, lielajā krūzē pagatavojusi kafiju un man ir dažas stundas laika, lai atgūtu savu rakstītprasmi, izvestu pastaigā suni un sapucētos. 

pinterest.com

Vakardien biju nodarbībā, kur spēlējām spēli. Jā, tik vienkārši, samaksāju naudu, lai paspēlētu spēli. Arī iemācījos to vadīt. Satiku gan redzētus, gan ne reizi vēl nesatiktus cilvēkus. Es parasti no šādām tikšanās reizēm aizeju priecīga, pozitīvi uzlādēta, jo cilvēki ir tik interesanti - kā viņi smaida, kā reaģē uz jautājumiem, kā prot pasmieties par sev, kā apmuslt, kā domā. Vēl tik interesanti ir redzēt, kā noslēgtie cilvēki atveras, kā āriņa un smaržu buķete, ko viņi ap sevi nēsā, kalpo kā žogs - drošībai. Es šādās reizēs visbiežāk esmu tā, kura jauc robežas un kura klauvē pie uzceltā žoga vārtiņiem. Reizēm gan es arī neklauvēju.
Spēle, ko spēlēju un ieguvu tiesības to spēlēt ar citiem, ir domāta, lai jaunieši (un ne tikai) ieraudzītu, cik katrs mēs esam dažāds. Apskatoties iepriekš rakstīto, kā jutos pēc spēles un kas mani tajā saistīja, varam secināt, ka spēle strādā. Es tiešām ieraudzīju, cik atšķirīgi mēs esam, un tas nav biedējoši, bet tieši otrādāk, domās pārcilāju, ko ar katru no viņiem varētu kopā sadarīt, par ko runāt. Un noteikti ar katru būtu kas tāds, par ko aizrunāties. Cik labi ir ļaut sev sajust ko vairāk par patīk/nepatīk.

Es spēlē izvilku savu pirmo jautājumu - vai tu zini kādu, kurš šobrīd varētu būt noskumis? Kā tu varētu viņam palīdzēt? 
Kā ir ar jums, vai jūs zināt? Un vai jūs zināt, kā viņu varētu iepriecināt, mazināt skumjas. Mūsu grupa minēja daudz piemēru, un pavisam konkrētas lietas - nopirktu biļeti uz kino, un abas aizietu uz komēdiju, lai varam izsmieties, minēja arī teātri, minēja, ka izrunātos un kopā paraudātu, apskautu... Cik daudz patiesībā mēs varam darīt, ja vien sajūtam, saredzam, neesam truli vai dvēseliski akli.

Vēl nesen aiz saguruma un reizēm bezspēcības es domāju (varbūt pat dusmojos), ka gribu vienkāršāku pasauli, vienkāršākus cilvēkus, mazāk selfiju un mākslīgo ādu, vieglākas izvēles un paškritiskuma kripatu ikkatrā. Kad esi mazliet nomierinājies un atguvis spēku, tad saproti, man ir visas iespējas tādam būt. Jo godīgi - vienkāršāk ir sagaidīt no citiem, lai viņi mainās, jo es taču tik laba un pareiza. (pasmaidu)

Un te nu tu stāvi krustcelēs, uz kuru pusi iesi? Ne vienmēr īsākais ceļš ir vieglākais, ne vienmēr garākais - drošākais. Taču tikai tu pats vari izdarīt izvēli un to pieņemt, negaidot no malas applausus, uzslavas vai kādu citu vērtējumu.

Tikai es pati varu  dot sev otro vai trešo iespēju būt vienkāršai, godīgai, meklēt un pazaudēt. Un visas iespējas to arī, protams, nedarīt.

Nu labi, met kauliņu un izvēlies jautājumu, uz ko šodien atbildēsi!


Lai interesantas atbildes,


Evita

Sirdsapziņa

Vakardien manī bija tāda sajūtiņa, kurai nevarēju rast nosaukumu. Tā bija ar skumju pieskaņu. Tieši tāpēc es sapratu, ka man vajag zināšanas, tāpat kā cilvēkiem vajag zināšanas par nāvi, lai to spētu pieņemt un pārdzīvot, kad tā skar kādu no mīļiem cilvēkiem. Arī man vajadzēja zināšanas par sirdsapziņu, lai izprastu, saprastu kaut kādā veidā mēģinātu paskatīties uz notikumiem racionālāk.  Kā tā veidojas? Kā tā klusē, kad jāizvēlas un gribas būt uzvarētājam? Cik lielā mērā tad mēs sadzirdam sirdsapziņu, kad par jebkādu cenu vēlamies kādam aiz muguras izdarīt metienu savā labā. Un tikai savā. Savas vēlmes pēc varas labā. Sportā, manuprāt, rīcība tiek nodefinēta kā nesportiska rīcība un piešķirta tehniskā piezīme. Bet dzīvē? Kādas mums ir tehniskās piezīmes, kad izbradājam otra 'namu', 'templi' ar netīriem, smirdīgiem zābakiem, tikai lai apmierinātu un pabarotu savu vājo ego. Tā rīkojas vāji un garā slimi cilvēki, bet tas visu neizskaidro. Kāpēc nereti citi cilvēki iet viņiem līdzi, seko? Vai tas nozīmētu, ka katrā no mums ir viens smirdīgs briesmonis bez sirdsapziņas un kolektīvajā bezapziņā ir šis kods/frekvence, uz kā noregulējamies, kad esam baiļu pilni?
Nezinu. Man šķiet, ka mums vienmēr ir iespēja gribēt redzēt tālāk, vairāk, dziļāk. To, ka egoistiski apmierinot savus kompleksus un pataloģiju, mēs jebkurā gadījumā nodarām kādam pāri, ir skaidrs.Vai maz spējam par to aizdomāties? Vai TU vari?
Lai cik nepatīkami ir piedzīvot nodevību vai būt klātesošam, kad tā notiek, tā ir iespēja pārcilāt savas vērtības un domāt, ko tas izmaina manā līdzsvarā, labizjūtā?
 Tā ir iespēja koncentrēties uz labajām, vērtīgajām domām un meklēt atbildes, ko veido zināšanas, lai katrā no mums tādos mirkļos neatmostas smirdīgais briesmonis, kurš jau gatavs mest atbildes nazi mugurā, kā tas tika izdarīts tev.
Tā ir iespēja koncentrēties uz savu patību un ļaut sevi vadīt kādam iekšējam, milzīgam spēkam, jo tas eksistē neatkarīgi no tava izskata, izglītības, sociālā slāņa... Paļaušanās uz sirdsapziņu.

Pinterest.com

Cilvēki, grāmatas, notikumi, dziesmas un to teksti ir ar Augstākā spēka pieskārienu, un patiesībā mazs tas mūsu nopelns, lai cik ļoti tas mums viss šķistu - mans, mans, mans...
Katru dienu mēģināt to sevī sajust, šķiet, būtu katru dienu solis pretim garīgumam un sevis attīrīšanai no tā, kas mūsos rūc, kad esam alkatīgi. 'Ceļš' ir vārds, kas vēl nāk prātā, domājot par to.

Lūk, laikam beidzot esmu liela meitene.


Evita

P.S. Sirdsapziņa - 'Atbilde ir vienkārša. Dievišķais mūžīgais Likums ir ierakstīts un vienmēr ir bijis ierakstīts sirdsapziņā, tajā “Dievs ir ar mums”, citāts, kas mani uzrunāja [atrasts www.garigums.lv].

Mākslinieki

Pienāk noteikts mirklis dzīvē, kad kaut kas nenovēršami mainās - cilvēki atnāk vai aiziet, emocijas palēnām "spiež pie zemes", mainās vara, gūsti traumu, saslimsti vai izlasi grāmatu, kas tevi līdz sirds dziļumiem satriec, tādā veidā dodot iespēju ienākt tevī jaunajam, gaismai, tumsai, krēslai, bet tevī nenoliedzami ir izmainījusies sajūta šajā pasaulē.
Vai esi piedzīvojis tādu mirkli, kad stāvi un saproti - tā kā iepriekš nekad vairs nebūs. Nekad. Tas tevi satriec un neļauj izkāpt kādu laiku no gultas. Kamēr mēs, cilvēki, sākam meklēt kā pielāgoties, kā izmainīt savu attieksmi pret sevi, pret citiem, pret pasauli, meklējam iespēju pieņemt notikušo, mēģinām atvainot, attaisnot, nomelnot, noliegt, izkliegt... Un tā tas ir. Vienmēr kāds iestrēgs notikušajā un turpmāk būs dusmīgs uz pasauli un aizvainots uz dzīvi. Un vienmēr būs kāds, kas saredzēs iespēju sākt iepazīt jauno pasauli vai  uztvers notikušo kā mācību, ko jāapgūst. Un mums taču vienmēr ir iespēja izvēlēties. Arī tad, ja šķiet, ka nav tādas dotas, tas vienīgi nozīmē, ka tu izvēli jau esi izdarījis - neredzēt.
Lai arī reizēm žurnālu saldums kaitina un arī neprātīgi laimīgās sievietes, kas dod padomus laimīgai dzīvei, tomēr tā ir iespēja attīstīt kritisko domāšanu un pajautāt sev - kas no tā visa man der un kas - neder.

Jebkurā gadījumā dzīve ir arī sāpes, vienatne, skumjas, ilgas, tāpat kā dzīve ir prieks, laimība, jautrība, nebēdnīgums. Un no tā var  tikai secināt, ka mūsos katrā dzīvo pa māksliniekam, kurš krāsas šķaida, jauc, liek tām mirdzēt,  notušē tušējamo vai mazliet atkal pieklusina krāsu toņus.

Lai jums lieliskas brīvdienas, mākslinieki un mākslinieces!

pinterest.com

Evita

Pagātne tagadnē.

Viņa trīspadsmit gados devās prom no mājām, no savas ģimenes, jo bija vecākā meita, un vecāki nevarēja visus pabarot. Tā viņa nonāca pie saimniekiem, pie kuriem strādāja ilgus gadus. Protams, arī iemīlējās. Saimniece pret viņu izturējās labi, daudz iemācīja, taču ar saimnieka dēlu  precēties neļāva. Viņa daudz nestāsta par to, kā tajā brīdī jutusies. Drīzāk stāsta uz priekšu, par to, ka vajadzēja strādāt. Daudz un smagi. Piedzīvojusi zaudējumus. Kara laikā ēduši kartupeļu mizas, baiļu sajūta ir bijusi tik tuvu, tik klātesoša. Tas viss viņā nocietinājis pārliecību, ka jūtām te nav vieta, jo jādzīvo kā ir, jāiztiek ar to, kas ir. Jāpabaro bērni un jātiek ar visu galā. Stiprai jābūt. Jāpaļaujas uz sevi. Reizēm jāsamelojas un jāpacieš kauna izjūta. Tikai vēlāk viņa izteiksies par to, kā ierasts un kā vieglāk izdzīvot. 'Mīlestība, vecomam, bet kā ar to lielo mīlestību?', mazmeita viņu taujās pēc vairākiem gadiem. Viņa mirkli apdomājās, it kā viņā mītos vieni atmiņu zibšņi ar citiem. Nē, par mīlestību viņa nerunās. Pagaidām vēl nē.

Pirms pavisam neilga laika man uzdāvināja kādu grāmatu. Vakarnakt izlasīju pēdējo lapaspusi. Un man mazliet pietrūkst to varoņu, par kuru dzīvēm bija stāsts. Stāsts ir par to, kā mūsu pagātne ietekmē mūsu tagadni. Arī tad, ja iepriekšējām paaudzēm tā nebūt nešķiet, tā tomēr veido mūsu tagadnes izjūtas un notikumus. Karš ir tas, kas cilvēkus izmaina. Karš ir licis cilvēkiem darīt daudz pret paša gribu. Nomainīt vērtības, liek sevi lauzt, liek pieņemt nežēlību, meklēt resursus, lai izdzīvotu un noticētu. Ticība, kas devusi iespēju pasargāt sevi krīzes situācijā, pēc gadiem šķiet lieka, jo tik daudz tevī ir miris. Dvēseles sāpes parasti piezogas pēkšņi. Iespējams, tas ir mirklis, kad tev ir jāpiezvana mīļajam opim, kas vienmēr ir runājis maz, bet viņa pateiktais vienmēr ir trāpījis tavā sirdī. Mūsu ģimene ir arī mūsu vecvecāki. Cik daudz tu zini par viņu dzīves notikumiem? Man reizēm šķiet, ka pārāk maz. Tikai nesen apjautu, cik ļoti saprotu un izjūtu savu vecomammu, nojaušu, kāpēc vecāki veidojuši tieši tādas attiecības. Pieņemu, ka mūsu ģimenes zaudējumi ir pamats mūsu ģimenes stiprajām sievietēm. Zinu, no kurienes radusies vēlme izzināt, macīties, uzdot jautājumus. Un šādi līdzīgi stāsti noteikti ir katrā ģimenē. Tos palēnām vajag atšķetināt un satīt kamolos. Apjausti un pieņemti.

pinterest.com

Mazā meitene apsēdās pie lielā galda. Tas vienmēr ir viņā iedvesis bijību. Viņai vienmēr šķitis, ka tas piešķir viņai burvju spējas. Arī tad, kad viņa vēl neprata lasīt, viņa pie tā apsēdās, uzlikusi uz krēsla divus spilvenus, izņēma no plaukta biezāko grāmatu un lasīja. Viņa nezināja, ka ir jau trešās paaudzes sieviete, kura tā dara. Galds zināja tik daudz. Tas klusēja, jo galdi nerunā. Vecmamma, cepot pankūkas, noskatījās, kā gadiem ejot, meitene dara tāpat kā viņas meita - brīvdienu rītos klusi paņem grāmatu kaudzīti un iegrimst stāstos. Viņa juta smeldzi un sāpes krūšu rajonā un ļāva klusi savu vaigu noglāstīt kādai asarai. 'Lūk, tā ir mīlestība, mans bērns', viņa nočukstēja.


Rudens ir lielisks laiks.Katrā no mums ir savs rudens, ar savām krāsām, kaut kas mūsos piedzimst, rodas no jauna un kaut kas nomirst, izgaist vai transformējas.

Lai skaistas brīvdienas.


Evita