Piecas minūtes pirms sapņiem.

Kam pieder Tavi vakari?
mani vakari bieži vien pieder klusumam. ja neskaita to, ka aiz loga rūc auto motors vai kaķi nodzied kādu serenādi. vēl mani vakari īsi pirms miega pieder manām pārdomām par rītdienu. Vai tu mēdz par to domāt? Kāda tā būs? Ar kādiem cilvēkiem tu tiksies? Kā izskatīsies? Kā jutīsies? Kā smaržosi?
Dīvaini, bet es tā mēdzu darīt. Domās es it kā jau paredzu nākotni. Nē, nē, neparedzu, bet vizualizēju. Mani tas iekšēji nomierina un sakārto. Es varu vairāk paspēt, jo zinu, ka no rīta es gatavošu auzu pārslu putru, piemēram. Nekavēšos, stāvēdama pie ledusskapja un prātodama- biezpienu vai maizītes, bet varbūt omleti? un tad apjaust, ka tas nebūt nebija tas, ko es vēlējos brokastīs. Sanāk, ka sevi apmānīju. nebiju izlēmīga. Tāpēc man patīk domāt par rītdienu arvien biežāk. Savās domās to ieskicēt. Ne vienmēr viss izdodas tā, kā iecerēts [ne katru vakaru izdodas par to padomāt], taču tas viennozīmīgi iedod kaut kādu lietu kārtību. līdz ar to drošību. līdz ar to arī mieru. domas neskrien kā aitas, kas jāgana. un tu vari būt godīgāks pret sevi. biežāk vari pateikt nē, jo to nebiji paredzējusi sev, tas nebija plānots, tas nozags tev laiku. mazāk krīti kārdinājumā, un mazāk esi impulsīvs. Jā, man patīk arī nekārtība un haoss, reizēm. Taču tad es zinu, ka dienu būšu izmantojusi ļaujoties savam haosam, būšu mazliet piebarojusi arī savu patoloģiju un ar to arī rēķinos. Arvien labāk izprotu, ka tieši lietu paredzamība un sevis sakārtošana ir tas, par ko reiz gribēšu runāt arī ar savu meitu. šodien es viņai teicu, ka uzvarētājs būs tas, kurš būs mierīgāks, redzot kā viņa, spēlējot spēli ar draugu, bāž teju visus pirkstus mutē. ar mani par to nerunāja, kad biju bērns. bet neko jau īsti garām palaist nevar, vai ne?

Lai jums ir sajūta, ka esat īstajā vietā un piedzīvojat to, ko vēlaties.Un tas nekas, ja citiem tas ne vienmēr šķiet riktīgi vai pareizi. Reizēm uzdrīkstēties būt pašam un sekot savām izvēlēm ir dzīves lielākais uzdevums.

Evita

Bilde no http://poemsonthewall.tumblr.com/

kā sauc, tā atskan?

Lietas, vietas, notikumi atrod tevi tieši tad, kad to vajag un kad tas paredzēts, taču nereti tas šķiet arī negodīgi. Tādi ir notikumi, kurus gaidi, bet tie neatnāk. Tādi ir zaudējumi, kad neesi gatavs palaist vaļā nozīmīgu cilvēku un atmiņas par viņu. Tādi ir mirkļi, kad pats vilies savās uzbūvētajās fantāzijās un pieņēmumos par to, kā būtu labāk. Reizēm brūk un jūk ģimenes, jo kāds dzīvo savās ilūzijās, nevēlēdamies ieraudzīt skarbo realitāti. Man šķiet visus šos notikumus pavada arī skumjas. Tad cilvēki it kā dzīvo mazliet palēninātāk, bet emocionālāk, citi raud iekšēji (iesnas), citu asaras birst pār vaigiem pie mazākā aizkustinājuma. Un tas jau nav ne labi, ne slikti. Es tikai iedomājos, kā tā nākas, ka tad, kad tev šķiet esi kaut kam gatavs un nobriedis, dzīve tev to nemaz nedod. Tā saka -  nea, tava mācību stunda, draudziņ, vēl turpinās. [taču, iespējams, tieši šis 'nekas nenotiek' tev šobrīd ir visvajadzīgākais]. Ko tādās reizēs dari Tu? [kuš, lai paliek]

Redz, šoreiz neko vairāk negribu rakstīt. Lai paliek. nedaudzās rindās, daudzi vārdi.

Vēl tikai par iedvesmojošiem mirkļiem, kas mani kutina un priecē:
http://www.youtube.com/user/ohlandvevo?feature=results_main

Labu,
Evita