piektdiena, 2012. gada 24. februāris

lidojumam labvēlīgs laiks.


Ziniet, gribas skandināt frāzi, ko bieži dzirdu piektdienas vakaros, kad mana meita skatās, kā jaunie censoņi mēģina iepazīt skatuves dzīvi, likumus un tikumus. Jūs jau nojaušat, ka es runāju par šo: 'Es jūs visus ļoti mīlu.' Es ticu, ka cilvēki ir īpaši emocionāli tajā mirklī un pateicīgi, un arī apreibuši no tā, ka viņi tiek pamanīti, ka kāds viņiem raksta vēstules un kāds jūt līdzi.
Arī es šodien esmu tādā mazliet piepaceltā emocionālā stāvoklī. Un tieši sajūta - dot, ir visspēcīgākā, jo, šķiet, esmu saņēmusi pietiekami, lai nodotu tālāk. Un negribas ne pielāgoties, ne izpatikt, bet tieši dalīties. Un tas, ko un kā otrs paņem, tas paliek viņa ziņā, un tā ir viņa atbildība.
Kad esi spēcīgs un sevi pietiekami stiprinājis, kā es to teicu šodien savai klientei, tad arī piezemēšanās ir vieglāka. vismaz ir vieglāk savākt sevi un nokritušās mantiņas. Kā vienmēr dzīve ir dzīve un tās laikā mēs piedzīvojam tik ļoti dažādas situācijas. Tā kā ir sācies projekts, ko veidoju un attīstu, tad mēs ar jauniešiem runājām par izvēles iespējām, par kritiskās domāšanas attīstīšanu un prasmi ieklausīties sevī, jo visapkārt mums ir pietiekami daudz kairinātāju un vilinātāju, noteicēju, kā vajadzētu un kā jābūt. Kā saka buda, nekam netici, bet pārbaudi visu pats. Un šī tikšanās ar jauniešiem un cilvēku, kuru šī brauciena laikā iepazinu, mani absolūti iedvesmoja. Ne tikai mani, arī jaunieši ir sajūsmā. Un tas jau nudien ir kaut kas vairāk kā - normāli. :)
Esmu pārliecināta un kārtējo reizi tam atkal esmu lieciniece, ka tieši daloties, nebaidoties iet pretī, nebaidoties no grūtām situācijām, mēs tiekam apbalvoti, un mēs gūstam pozitīvas emocijas, kas mums ļauj vieglāk uztvert un saskatīt savas iespējas.

Es vēl krāšņāk apjautu, cik ļoti svarīgi ir neaizmirst kopt savu iekšējo pasauli. Cik bieži aiz skaistās fasādes slēpjas tukšums un skumjas. un tajā pat laikā, cik vienkārši, lai arī reizēm pat ļoti grūti, ir sev atļaut neskriet līdzi baram. Apsēsties un vienkārši elpot.

Lai jums saulaina nedēļas nogale,

Evita

bilde te.

trešdiena, 2012. gada 15. februāris

pavasaris ziemā


ir dienas, kad pavisam baltā, saltā dienā, piedzīvo īstu pavasari. šodien ar mani tā notika. mīļš paldies par šo sajūtu manām draudzenēm.es vēl aizvien esmu par to, ka labāk mazāk vārdu. kā iepriekš rakstīju - izbaudi klusumu. pēdējā laikā it sevišķi jūtu, ka vajag mazāk vārdu. vajag tos sargāt un taupīt. vajag sargāt arī sevi. pavisam vienkārši. es to nudien mācos. jo es esmu viena no tiem, kuriem viss ir sejā rakstīts. un ja man ir prieks, es gribu ar to dalīties. ja esmu dusmīga, es arī ar to dalos. kā saka, dusmas jau neesam mēs, tās vienkārši vienā brīdī iemājo mūsos. vajag dzīt ārā. bet nudien lieliski ir kādu reizi noklusēt, kādu reizi izbaudīt nepateikšanu. ne tāpēc, lai otrs, ko neuzzina, bet tāpēc, ka tev pašam paliek vairāk spēka. un enerģijas. un tad pavērot sevi, kā tu ar to jūties. es jūtos arvien labāk.
priecīgi, evita

trešdiena, 2012. gada 8. februāris

stop


terapeitiskajās grupās viens no noteikumiem ir, ka cilvēkam vienmēr ir iespēja pateikt - stop, ja viņš jūt, ka tiek pārāk dziļi skartas viņa jūtas un viņam sāk palikt ļoti nepatīkami. to, vai iespēju izmanto, vai mēģini saprast vairāk, ir no katra atkarīgs.

vakar satiku lielisku jaunu cilvēku. es vienmēr esmu pārsteigta, cik viss ir likumsakarīgi un tomēr vienmēr arī pārsteidzoši, kā mūsu dzīvē ienāk kāds jauns cilvēks. esmu pārliecināta, ka satiktie cilvēki tikai atspoguļo tavu iekšējo stāvokli, iekšējo sajūtu, tavu pasaules redzējumu tajā brīdī. tāpēc jau tas patiesībā patiešām ir tikai likumsakarīgi. šis cilvēks man atgādināja par šo stop principu. stop internetam vairāk kā 8 h dienā, stop cilvēkiem, kuri tevī rada nepatīkamas izjūtas, stop pieklājības smaidam, stop tukšai runāšanai, stop nīgrumam, stop aprunāšanai, stop bailēm.
viņš man pastāstīja kādu piemēru, ko parasti mēdz jautāt saviem paziņām, kuri sūdzas par grūtu dzīvi, par neveiksmēm un kaitēm. viņš viņiem provokatīvi jautā: vai tu būtu gatavs katru rītu celties sešos no rīta un skriet 5 km, ja tev tiktu garantēts, ka tad tu būsi laimīgs? Šis jautājums, protams, ietver arī to, ka tava laime ir atkarīga no tevis paša un no tā, kā tu izmanto savu laiku. laimības izjūtu neviens tev nevar garantēt, bet tajā pat laikā, lai tu uz tādu stāvokli tiektos, ir jāiegulda sevī liels darbs. un tas laiks nebūs tikai mēnesis vai dažas dienas.
jau iepriekš esmu rakstījusi, cik ļoti šobrīd viss pasaulē notiek ātri. cilvēks ir pieradis uz ātru un vieglu uzvaru vai rezultātu. lai cik ļoti man negribas atzīt, bet tomēr ir dienas, kad arī es savu dienu pavadu vienkārši truli. kāpēc? mans prāts ir tik ļoti lēkājošs, nesakārtots, tas ir kā tāds mazs bērns, kurš atbild uz jebkuru kairinājumu (un kairinājumu, mīļie, mums ir tiiik daudz - gaisma, mūzika, tv, ziņas, citi cilvēki...), rodas iekšējs nemiers, ko ne vienmēr var tā uzreiz nodefinēt, un es lēkāju no viena iesākta darba uz citu, no viena telefona zvana uz citu. un galu galā kopējā sajūta par dienu nav no tām iepriecinošākajām.
manuprāt, plānot savu dienu sev svarīgiem notikumiem, ir būtiski. līdz ar to cilvēks spēj izdarīt iecerēto, un pēc tam ir laba padarīta darba sajūta, ir radusies pārliecība par savām spējām, un ir vieglāk iesākt kaut ko atkal jaunu, atkal nozīmīgu tev pašam. Kas vēl, manuprāt, ir būtiski, ja cilvēks koncentrējas uz vajadzīgo, nevis spaida datorā pogas un lēkā no viena portāla uz otru, viņam paliek laiks, lai sevi garīgi pilnveidotu un savam prātam, ķermenim un garam pateiktu paldies. es tā dikti tēlaini izteicos, taču jūs pat nevarat iedomāties, ar kādu jaudu šobrīd strādā cilvēka smadzenes. atcerieties par stop. un veltiet vismaz stundu dienā sev - grāmata, mierīga mūzika, kas nomierina, atpūtina, meditācija, klusums, rokdarbi, zīmēšana...

jūs teiksiet - ak, stunda katru dienu taču ir daudz. Savukārt es teikšu - tā ir tava dzīve un izvēli izdari pats, kā vēlies to dzīvot!


priecīgi,
evita

bilde no lailalalami.com

ceturtdiena, 2012. gada 2. februāris

dakteris aikāsāp.



Par to, ka šobrīd cilvēki dzīvo ātri, runā jau kādu laiku. Arvien mazāk paliek laiks savām nodarbēm, arvien mazāk kāds vispār sev uzdod jautājumu, kas viņu dara priecīgu, kas dara laimīgu, kas ir tas, ko viņš patiešām dzīvē vēlētos darīt.

Cilvēki uzņemas arvien vairāk pienākumu ne tāpēc, ka viņiem tie bezgala patiktu, bet a) viņiem vajag naudu; b) viņiem bail atteikt, c) cits iemesls.

Tajā pat laikā visā pasaulē parādās dažādas kustības, filozofijas, kas aicina kļūt lēnākiem, mēģināt apturēt savu skrienošo prātu. Ir cilvēki, kas prot visu sabalansēt, bet ir cilvēki, kuri krīt galējībās. Taču noteikti mēģināt saprast, kāpēc nevaru aizmigt, kāpēc sāp pleci vai galva, kāpēc tik viegli ir mani aizkaitināt ir labāk nekā nedarīt neko.

Vakar ar kādu draudzeni runājām, ka arvien vairāk cilvēku lieto dažādus medikamentus. Manuprāt, Amerikā zāles ir pusdienu vietā. Taču arvien vairāk arī Latvijā kļūst antidepresantu lietotāju. No vienas puses es saku, ka tas patiešām ir vieglākai ceļš, ko ļoti iemīļojuši mūsu ģimenes ārsti. Pat manai vecaimammai ārsts izrakstīja nervu zāles, ko viņai beigās ar viltīgu apmaiņu tikai varēju 'noņemt'. Manuprāt, veciem cilvēkiem drīzāk tā ir psiholoģiska vajadzība nevis fizioloģiska. Taču reizēm patiešām cilvēkam vajag pāris mēnešus palietot viegli nomierinošas zāles, lai viņš spētu atgriezties pie sevis un atgūt līdzsvaru. Protams, ja tas ir kopā ar terapiju, tad efekts ir labāks. Es arī esmu no tiem, kuri uzskata, ka zāles ir jādzer tikai tad, ja personības struktūra sāk brukt un cilvēks atrodas akūtā stāvoklī ilgstoši. Tā teikt labāk lietot atbilstošus medikaments (ko izraksta speciālists, nevis iesaka aptiekārs), nekā sajukt prātā neatgriezeniski.

Taču noteikti es gribu piebilst, ka vairums cilvēku ir ļoti slinki. Viņi labāk dara 1000 sīku darbu, nevis atvēl sev 15 minūtes (un tas nudien nemaz nav tik viegli, kaut vai atteikties no mazās datorspēlītes tā vietā, lai atpūtinātu smadzenes). Cilvēki baidās izskatīties muļķīgi, tāpēc piekrīt izpildīt vēl vienu darbiņu, vēl vienu un vēl vienu. Cilvēks labāk melo sev, nevis atzīst, ka viņam ir patiešām grūtības un ir vajadzīgs kāds palīgs, lai ar to tiktu galā.

Kāda ir jūsu pieredze?

Lai izdevusies diena,
evita

bilde no www.rawandfit.com

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...