Skatoties šorīt pa logu , ir skaidrs - rudentiņš, bagāts vīrs, ir klāt. Tā jau notiek katru gadu, vai ne? Nekas jauns jau tas nav - gadalaiki mainās, gadu skaitļi arī, bet reizēm gribas ļaut sev sevi apzināt kā vienu mazu, bet vērā ņemamu puteklīti šajā Visuma noteiktajā kārtībā.
Šorīt runājot ar sev svarīgu cilvēku, sapratu, ka ik pa laikam aizbēgu no atbildības, no realitātes, paslēpjoties fantāzijās un sapņos. Noteikti, ka tā ik pa laikam izdara vairākums, tikai katram var būt atšķirīgi iemesli, kāpēc viņš to dara. Skatoties, cik ļoti bieži mums gribas kādu pamācīt un pastāstīt, kā viņam dzīvot, es aizdomājos, kā šo mehānismu nododam tālāk saviem bērniem. Staigājam tādi nepārliecināti zombiji un paveram muti tad, kad izklausāmies svarīgi un statuss vai loma ļauj mums tādiem būt. Būtībā vāzei ir, protams, jāstāv tur, kur tev šķiet, ka tai ir vieta, kurpes jāsaliek tikai tev pieņemamā veidā, jārunā skaisti un jāuzvedas (vismaz sabiedrībā) pieņemami. Jo lielāka tolerance, jo mazāk ļaunuma varam nodarīt. Tik lieliski ir reizēm sev atgādināt, ka kontroles grožus var transformēt citos grožos, sirdi atverot var iegūt daudz vairāk, kā spītīgi to slēdzot ar zelta slēdzenēm (jo zelts taču vismaz vērtīgs un citi jau mana tikai zeltu, un ar to, iespējams, ir gana, lai apmuļķotu citus.).
"Man tur debesīs ir viena kaijiņa, kaijiņa - balta ļoti." Kad to atceramies un ļaujam sev sajust, tad noteikti kaut kas labs mūsos piedzimst. Vai tas nav tā vērts?
Lai jums labi. Lai jums mierīgi. Lai jums viegli atrast ceļu pie sevis. Lai izdodas dziļas ieelpas un izelpas. Lai jums izdodas notvert to sajūtu par dzīvošanas burvīgumu. Lai mums kopā izdodas būt iecietīgiem un katram par sevi laimīgiem. Mūsos ir daudz krāsainu dimantu, tikai jābūt drosmīgiem tos atklāt un nopulēt (attīstīt).
Evita
