Šodien es iešu skatīties filmu. Parasti es to daru sava mazajā ekrāna, bet šodien tātad sanāks skatīties lielākā. Prieks gan par to, gan par to, ka mani uzaicināja. Tādās reizēs es izjūtu dziļu aizkustinājumu. Droši vien arī tāpēc, ka es pēdējā laikā reti kur kādu aicinu. Tad apskatījos, ko interneta vidē saka par šo filmu. Un, jā, domas dalās. Bet pārsteidz tas, ka cilvēki tik ļoti visu vērtē pēc savas patīk/nepatīk, labs/nelabs, vajag/nevajag vērtējuma sistēmas. Šī filma, cik sapratu, ataino pusaudžu grūtības un viņu būtiskās lietas. Kas noteikti saistās arī ar sevis pieņemšanu, spēju izturēt citu cilvēku psiholoģisko „spiedienu” par tev būtiskām lietām. Man šķiet, ka ne tikai pusaudži ar šādām lietām saskaras, bet arī jau krietni gados cilvēki. Cilvēki tik bieži taču saka, ko par mani padomās, ja es neuzkrāsošu acis/ nepasveicināšu/ ieradīšos iereibis/ nolamāšos/ atļaušos paust savas domas/ atzīšos jūtās. Es vēl nezinu, kāda būs filmas struktūra, kādi tuvplāni un dialogi, bet, manuprāt, ir forši, ka kāds uztaisa filmu par it kā „vieglo” tēmu jeb uztaisa 'vieglu' filmu par cilvēku sarežģīto, kā arī duālām sajūtām bagāto iekšējo pasauli un tās atspoguļojumu. Un to, kā vispār cilvēki mēdz reaģēt, ko teikt, neteikt, ko uzklausa, bet no kā izvairās.
Atceroties sevi apmēram 14 -16 gados, varu teikt, es biju par sevi dikti pārliecināta. Man bija savi draugi, kurus es laiku pa laikam arī pievīlu, jo meklēju kaut kādas tikai sev būtiskās atbildes. Man bija balināti mati:), vēl man bija katru dienu sporta treniņi, kaut kāds režīms, mīlestības jūtas, jau veidojās kaut kāds mans ģērbšanās stils, attieksme pret sevi un apkārtējiem. Taču galvenais laikam ir tas, ka šajā vecumā es jutos kā veiksminiece, un varbūt tāpēc man arī viss sanāca un ‘nāca’ tā viegli. Vēlāk, jāatzīst, bija daudz dažādu atskārsmju, ko es tomēr nebiju pamanījusi aiz tik svarīgā paštēla, aiz pašpietiekamības un arīdzan dēļ sava naivuma, ka cilvēki ir tikai labi, ka cilvēki nespēlē spēlītes – re, es parādīšu, kāda viņa patiesībā ir. Bet tas jau laikam arī ir viens no vecāku uzdevumiem, pateikt, ka ir grūtības, reizēm ir pavisam sāpīgi, bet tā notiek, tas jāizdzīvo, lai kaut ko atskārstu par sevi, par citiem, par iekšējiem un ārējiem procesiem.
Ja es tā padomāju, tad, jāatzīst, ka man šobrīd ir tieši tie paši draugi, kas tad. Ar Lieni iešu uz filmu, ar Ditu šorīt sazvanījos, ar Kati sarakstījos. Ir arī daži (laikam jau tikai puiši:)), kuri ir attālinājušies, izveidojuši attiecības un acīmredzot nezina (bet varbūt nemaz par to nedomā, jo, kā nesen teica viens puisis – nu džeki taču tā nedomā, viņi vienkārši ‘kruķījās’:), kā būtu labāk – tikties/sazināties vai nē (un es jau arī). bet es tomēr laikam saku – ir labi tā, kā ir. Gan jau arī ar tiem, kuriem vairāku gadus neesmu tikusies, satikšos (pavisam interesanti tas varētu būt ap gadiem 40, 50), un, iespējams, mēs nemaz nejutīsim, ka tā pagājis laiks un smiedamies teiksim – ē, prieks tevi beidzot satikt!
Ko lai piebilstu – viss turpināsun patiesībā tikai sākas!
Un, jā, novembris, ir klāt! Betija jau pāris mēnešus šo mēnesi gaida. Bet pagaidām man tas patīk, koki tikai tādi kaili kļuvusi un kamīnu gribas biežāk iekurt. Un uz pirti man ļooti gribas.
Labu vēlot,
evita
bilde http://images.essentialbaby.com
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru