Piedzīvojums

Pateicība

Iemīlēšanās
E 

Draudzība

Zinātkāre

Īpašnieciskums

Viltīgums

Ota

Jautājumi

Upe

Maigums

Saskaršanās

Esiet sveicināti, piedzīvojuma meklētāji! Te runāju es, un atrodos es kaut kur starp laimību un grūtsirdību, miegainumu, aizmāršību. Sēžu uz zara un domāju, eh, kā gribētos kādu piedzīvojumu. Iesēsties vilcienā, kas ved uz trakulīgo zemi, attālinoties no rēķiniem, no pienākumiem, no nemazgātajiem traukiem, no iepirkšanās drudžiem, no visgudro visgudrībām, no politiķu spēlītēm, no vienaldzības un samākslotības...

Nu ja, nav jau vajadzīgs ne vilciens, ne vēl kāds cits īpašs aparāts, lai sev radītu piedzīvojumu. Vajag tikai mazliet apsēsties un pārplānot savu laiku, saprotot, kas attālina tevi no piedzīvojuma garšas un smaržas. Bet citiem varbūt i to nevajag. Man vajag, jo pēdējā laikā es saprotu, ka esmu kārtīgā rutinētā karuselī griezusies. Un, ziniet, es tā griežos, ka man no rītiem pat izkāpt no tā karuseļa negribas. Tik čučēt. Vēl vienu minūtīti pačučēt. Tikai vienu. Jūs jau saprotat, ka viena minūtīte visbiežāk pārvēršas 30 minūtēs. Un te nu es esmu, kārtējā rīta skrējienā.
Stop, tik labs vārds. Man patīk vērot, kā skolēni izrunā šo vārdu, kad negrib atbildēt uz nepatīkamu, aizskarošu vai pārāk personisku cita biedra jautājumu. Vārds, ko mums ik pa laikam sev vajag atgādināt. Stop, es neskriešu pa veikaliem un drudžaini nemeklēšu dāvanas. Stop, es necietīšu, ka ar mani runā kā ar mēbeli vai kādu grīdas blusu. Stop, es mēģināšu novilkt vismaz divas maskas, ko esmu pēdējā pusgadā uzvilkusi. Stop, es neielaidīšos paviršās attiecībās. Stop, es nerunāšu sliktu par citiem. Stop, es katru dienu atvēlēšu mirkli sev. Stop, es veltīšu laiku sarunām ar sev nozīmīgiem cilvēkiem. Stop, es spēju atteikt un par to nejusties slikti.
Lūk, vairākas no šīm situācijām mums ir atpazīstamas, vai ne? Tik bieži kožam sev rokā vai apēdam kādu treknu karbonādi, nevis izdarām ko labu sev, jo kaut kā dzīvē esam iemācījušies, ka mīlēt sevi (rūpēties, cienīt, labi izturēties) nav īsti labais tonis, bet atdot sevi citiem un ciest, lūk, tas ir vairāk tā kā uz pareizo pusi un, iespējams, tevi tad pat varēs mīlēs.

Tāpēc vien ir tik jauki meklēt kādu jaunu izaicinājumu un piedzīvojumu, lai ieraudzītu sevi it kā atkal no jauna. Uzaicināt kādu ne tik ļoti pazīstamu cilvēku uz tēju, aiziet uz nodarbību, ko parasti neapmeklē, pieteikties palīdzēt kādam darbā, kaut tas nebūt nav tik viegli. Pēc tam ir tik laba sajūta, sajūta, ka esi piedzīvojis ko pavisam jaunu, vērtīgu un lielisku. Pie tam esi arī uzvarējis sevī kaut kādus priekšstatus par to, ko vari vai nevari, kam esi radīts un kam ne, ar kādiem cilvēkiem tev ir pa ceļam un ar kādiem ne. Pēdējā laikā esmu sapratusi, ka tieši tādi nejauši satikti cilvēki mēdz parādīt kādas jaunas durvis, pie kurām ir vērts pieklauvēt.

Paldies, ka satikies, ka pasmaidīji, ka atrakstīji, ka ieskatījies. Paldies, ka uzklausīji, paklusēji, pasmējies, nodziedāji. Paldies, ka tik ilgi nesarunājies un netikies, paldies, ka atraidīji un nolamāji. Paldies, ka pamācīji, ka pieskāries, ka pamāji. Paldies, ka saprati, pārprati un devi iespēju man kaut ko jaunu par sevi uzzināt. Katram mums ir tiesības un reizēm arī nepieciešamība pateikt stop. Un tajā pat laikā nekas mūs neattur meklēt jaunu piedzīvojumu (gan iekšēju, gan ārēju), kas piešķir ikdienai jaunas emocijas, izjūtas un palīdz kompasa bultiņai griezties, meklējot īsto/kārtējo īsto virzienu.

No tīras sirds jums saku paldies.

Uz satikšanos,
Evita

Parunā ar mani.

Labrīt vistālākajā tālienē un tepat tuvumā!

Piektdiena? Jā, piektdiena! Būtībā jau tāda pati diena kā visas iepriekšējās, tomēr šī ir piektdiena, tā piektdiena. Diena, kas nereti atšķiras no pārējām. Tiek pamainīts režīms, ieradumi, dotas atlaides sev un varbūt pat citiem, tiek saņemtas balvas un uzslavas, iespējams, darbi sokas ātrāk vai arī kafijas pauzes ir garākas. Bet visdrīzāk tas attiecas tikai uz cilvēkiem, kuriem ir piecu dienu darba nedēļa. Taču tas jau nav pārsvars, vai ne? Cik maz mēs patiesībā zinām par pārsvaru vai mazākumu. Tādu nieku. Tikai to, ko paši piedzīvojam. Kad pabakstām ar degunu kaimiņu logā un mazliet apošņājam situāciju par viņu. Kad sāk smirdēt, taisām durvis ciet un atgriežamies savā ērtajā dīvānā ar pulti rokās. Nu ja, tādi mēs esam. Dažādi. Nesen iedomājos, runājot ar cilvēkiem un tos vērojot, kā tas nākas, ka kāds bērns uzaug bez vecāku aprūpes, lauž sev ceļu uz tajā mirklī abstrakto jēdzienu 'nākotne' un izaug par godīgu un taisnīgu cilvēku, spēj iedziļināties, just līdzi un spēj nolikt  gulēt savu kliedzošo Ego. Taču ir tādi, kuri tiek īpaši uzmanīti un aprūpēti, dzīvē piedāvāti labākie gadžeti, labākie speciālisti, ja nu nepieciešams izlabot kādu kļūdu, ēdiens katrai dienas daļai savs utt., bet nereti šis cilvēks, izaugot liels un varens, nepamanīs, ka piemājas ceļu no sniega attīra veca kundzīte un varbūt pat viņa māmuliņa. Jā, jā, nedaudz varbūt pārspīlēju, bet varbūt tomēr par maz.

Kad pati vēl biju centīga studente un  piedalījos dažādās darba grupās, pasniedzēji bieži jautāja mums -  kas tad nu labs ar jums ir noticis? Man šis jautājums tajā laikā ne pārāk iepriecināja, jo man šķita, ko nu tagad pielūgsim to mistisko labo un ko nu tagad dejosim tam labajam slavas dziesmu. Varbūt nekas man labs nemaz nav noticis, visi ir prasti ļautiņi, neko nesaprot par dzīves patiesajām vērtībām, nelieši, laiks ir auksts un drēgns, mīlestības nav, naudas nav... un tad es, iespējams, domāju: "Nu tā, ar kādu teikumu, lai 'atšuju' pasniedzēju." Droši vien es vēl  pie sevis norūcu - rrrrr. Pagāja laiks, un es pati šo jautājumu tagad uzdodu bērniem. Un redzu, ka viņiem arī šķiet, ka kaut kas labs var būt tikai kaut kas ievērojams, pamatīgs - nopirku planšetnieku, biju Alpos, pārvācos uz jauno māju. Tomēr labais ir visapkārt, tikai, vai ļaujam to sev just un saredzēt - suns skatās un smaida, jo gaida, kad vedīsi viņu ārā (manējais tagad tā dara), no rīta visi kopā pabijāt vismaz 40 minūtes (šodien piektdiena un tā arī darījām), ārā vēl nav piesalis (jo man nav ziemas zābaku), vakar nejauši sadzirdēju dziedam jaunus un talantīgus puišus un mani tik ļoti saista cilvēki, kuri piepilda savus sapņus un attīsta savas dotības, nesen kāda bērna mamma, ar kuru iepriekš runāju, pieņēma svarīgu lēmumu - aiziet no sava vardarbīgā vīra, kāds pie durvīm kaimiņienei bija nolicis paciņu, bērni gatavojas Ziemassvētku koncertam...
Pēdējās dienās es sev katru vakaru domās pajautāju (tāda jocīga es, vai ne?:) - ko labu esmu izdarījusi? Es mazliet baidos no tās iekšējās sajūtas, ka daudz runāju, bet maz daru. Visam vajag laiku, un es redzu, cik ļoti mainās cilvēku reakcija, ja sākumā viņu vienkārši uzklausi un pēcāk pasaki, cik daudz labu lietu viņš ir izdarījis. Varbūt tomēr tās sarunas nemaz ar' nav sliktas. Un nevajag mesties uzreiz tiesāt, bet pašiem cītīgi katru dienu darīt labu. Vai tā neveidosies mazliet labāka mazā un lielā pasaule mūsos un ap mums, kuru paši arī ar saviem darbiem un domām veidojam?!


Parunā ar mani, sevi, viņu...tā, lai silti, silti kļūst.

Ko Tu vēlies, lai Tev pajautāju?
Ak, jā, kas labs ar Tevi šodien ir jau noticis?

Evita

Bilde te.

Neuzkrītoši pamanāmā Viņa.

Viņai nepatika, ja kāds labāk zināja, kā viņai būt. Viņa bija pieradusi pieņemt lēmumus pati. Reizēm Viņa par saviem lēmumiem raudāja bez asarām. Tas nebija tāpēc, ka Viņa negribēja, lai kāds viņu redz raudam. Tas parasti nozīmēja, ka ievainotā sirds asaras  bija sasaldējusi, tās tecēja uz iekšu, kaut kur gar rīkli, caur visām pārējām trubām. Viņas mīļākais mirklis bija klusums. Kaut tas nebūt nebija klusums. Klusumā bija dažādas skaņas, dažas viņa pat īpaši labi juta, piemēram, savus sirdspuktus, kad tie ik pa laikam kļuva sadzirdamāki. Nē, Viņa nebija izredzētā vai kā savādāk īpaša. Viņa bija parasta meitene, tāda pati, kāda ikviena, tāds pats cilvēks kā tu vai es. Viņa dzīvoja internātā. Ziniet, ir tādas skolas, kur ir iespēja arī nakšņot. Viņai internātā riebās, viņa ciest nevarēja nakts auklīti, kas vienmēr izdomāja jaunus un jaunus noteikumus, jo dzīve droši vien viņai bija izdarījusi gaužām pāri. Kad visi bija aizmiguši,Viņa reizēm lūdzās. To viņai neviens nebija mācījis. Kādu vakaru, kad sen jau gaisma bija izslēgta, viņa palīda zem segas, nolieca galvu un sāka kaut ko murmināt. Ilgi murmināja, jautāja, atbildēja, raudāja bez asarām līdz aizmiga. Tas pirmoreiz notika tad, kad viņu naktsauklīte bija apvainojusi zādzībā. Tas bija tik neizsakāmi apkaunojoši, kad tevi izsauc visu priekšā un saka, ka esi zagle. Nekad dzīvē Viņa neko tādu nebūtu darījusi, lai arī Viņa bija piedzimusi pietiekami parastā un nepārtikušā ģimenē (bieži iztika arī bez naudas, jo kaut ko jau skolā paēst varēja) Viņā bija spēcīgi attīstījies godaprāts, izsmalcinātība, laba gaume un empātija. Viņa turējās no visiem mazliet atstatus, bet tajā pat laikā viņus juta. Viņa parasti lūdzās par to, lai cilvēki ir labi, lai kaimiņiene pārstāj pārdot savu miesu par naudu, lai meitene beidz spaidīt katru vakaru savas augošās krūtis, lai nakts auklītei izdotos novājēt un kāds viņu aizvestu uz Munameģi, lai viņas komanda uzvar sacīkstēs, lai mammai nebūtu naktīs jāceļas  un jāiet uz darbu, lai viņa biežāk varētu  būt mājās, sēdēt aizkrāsnē un lasīt grāmatas. Pat tad, ja Viņai draudēja pamatīgs sods, Viņa nekad nepiekāpās un neatzina it kā savu vainu, ja nebija vainīga. Jā, Viņa bija skaista, un vienmēr pamanījās atšķirties no pārējām klašu meitenēm - tad draudzenes mamma uzšuva kaut ko savādāku, tad pašai izdevās kaut ko sakombinēt no esošajiem apģērba gabaliem, bet Viņu varēja pamanīt. Vienmēr, arī tad, kad netaisnīgi saņēma pļauku, jo nepiepildīja kāda sapni, kļūdījās. Viņu nekad nevarēja uzpirkt ar naudu vai kādām citām mantiskām lietām, taču vienmēr nemanāmi palīdzēja tiem, kam grūti. Viņa to mācēja izdarīt tā, lai tas paliktu nepamanīti, lai cilvēks, kuram viņa palīdz, sajustos spēcīgāks.
Viņa to dara vēl aizvien. Viņa tikai pati zina, ko viņas sirds patiesībā saka. Viņas sāpes neredz, šķietami viegli Viņa noglauda katra sastaptā sirdi. Man šķiet, reizēm Viņai bail no pavisam tuvām attiecībām. Tāpēc Viņa iztaisno plecus un brīdī, kad kāds grib pieķerties, atkāpjas. To viņa  reizēm dara pavisam smalki, taču reizēm sit sāpīgi, it kā ar āmuru mērķētu pa naglu. Man šķiet, viņa ir iemācījusies pateikties. Tieši tas dara Viņu pamanāmu un spēcīgu, tieši tas Viņai neļauj būt negodīgai pret sevi un citiem, lai cik neērti tas reizēm būtu. Viņa zina, kā tas ir, kad vistuvākie ir vistālākie. Domājiet, Viņa par to vaimanā? Viņa zina, ka visi, kuri viņai svarīgi, pulcējas Viņas sirdī. Lūk, te nu mēs nonākam pie Viņas sajūtas, ka viņa ir bagāta un laimīga, jo sirdspuksti vienmēr nospēlē kādu melodiju. Tas ir tas īpaši skanošais klusums, pēc kā Viņa visu šo laiku tiecas.

Mums taču  katram ir kāds līdzīgs stāsts kā Viņai, vai ne? Iespējams, tādas Viņas ir katrā no mums. Reizēm mēs Viņu jūtam vairāk, reizēm mazāk. Taču kaut kur pavisam noteikti Viņa mūsos ir un mums ik dienu varētu izstāstīt kādu jaunu stāstu. Tāpēc reizēm mums vajag to mieru un klusumu, lai sadzirdētu, kāda melodija skan un kāda deja jādejo. 

Evita

P.S. Paldies, mammu, par Tavu sirds siltumu, kas man dod spēku un ticību. Tu esi mana Viņa - neuzkrītoši pamanāmā.

Kailums.

Kailums visapkārt, kāds retais zars sevi vēl piesedz ar nobrūnējušu lapu. 'Palaimējās', noteikti nodomā pārējie. It viss ir redzams - mazā aizpērnā gada skramba, ar atslēgu iegrebtais i love you  vai Tu + Es, puiku nolauztais zars jau sadziedēts, vairs nesāp, tikai vārgi karājas savā nedzīvajā mizā. Varu nojaust, kā tas ir - aci pret aci sastapties ar savu kailumu, līdzīgi kā reizēm mēs pārsteigumā sastopamies ar savu ļaunumu vai ārkārtējām dusmām, vai pēkšņām, nekontrolējamām alkām pēc kāda. Sākumā Tev ir neērti vai pat kauns par to, kāds esi, varbūt neērti no tā, ka Tevi redz kāds cits tādu, kāds Tu esi, jo iepriekš veiksmīgi atradi īsto kleitu, kas izcēla izceļamo un noslēpa, Tavuprāt, slēpjamo. Stāvot pie spoguļa, iekrāsoji acis, izcēli vaigu kaulus un soli pa solim savu kailumu paslēpi, lai, izejot pa durvīm, daļu sevis būtu izmainījusi citu acīm. Iepriekš ļoti labi prati, satiekot kādu, kas izraisa spēcīgas emocijas, izlikties, slēpties aiz sava stāsta, maldināt gan sevi, gan otru. Bet te vienā dienā kaut kas ir izmainījies. Varbūt dēļ rudens, varbūt dēļ kailajiem kokiem, kas tik varonīgi pieņem un iztur degošos skatienus, cieš aukstumu un pieņem pārmaiņas.  Nu tu stāvi pie spoguļa un redzi visu, kas Tu esi un kas izliecies esam. Kailums reizēm kož, reizēm kaut ko prasa, reizēm klusē un nereaģē. Sajūti sevī bezgala lielas ilgas un jūti, ka tavs kailums runā ar tevi, tas prasa glāstus. Cik viss patiesībā vienkārši, vai ne? Tomēr tik vienkārši tas vis' nav, kamēr tiekam ārā no visām uzvilktajām kleitām, kamēr pieņemam savas rētas, pat spējam tās iemīlēt un atvainojam kļūdas, kamēr uzdrīkstamies saņemt un nebaidoties dot, kamēr...

Vakardien ejot un izbaudot to, kā pilsētu arvien vairāk pārņem ikdienas duna, domāju, cik rudens ir dažāds, patiesībā tik ļoti līdzīgs mums. Drīz tas savu kailumu paslēps aiz sniega kārtas, uzvilks balto kažociņu, dūraiņus un sildīsies savā jaunajā tērpā. Par kailumu viņš vairs nedomās, jo būs tik daudz par sevi sapratis, apradis un par kaunu vairs nedomās. Taču katru gadu tas atkārtosies, jo būs jauni mīlētāji, kas zem koka atzīsies mīlestībā, skūpstīsies un solīsies vienmēr būt kopā, būs kāds vientuļnieks, kas izkratīs savu sirdi pirmo un varbūt arī pēdējoreiz, būs kāds, kurš gulēs koka paēnī un skatīsies kā vējš mākoņus stumda. Koks to pieņems un atnācēju nemācīs.

Nu tad, ko lai saku jums - izģērbieties, tieciet vaļā no tām skrandām, statusiem, mākslīgajiem smaidiem un aplūkojot sevi spogulī! Ko redzi, kādas acis uz Tevi skatās, un ko tās Tev saka? Kas ir visbailīgākais, ko redzi? Nu tad ķeries tam 'briesmonim' klāt!
 Un, jā, kā ir ar tām roku rakstītām vēstulēm? Tik sen nav rakstītas. Gan roka pati uzrakstīs vārdus, ko sirds saka. Gribētos būt romantiskai un domāt - varbūt vientuļnieks, kurš ik gadu savā dzimšanas dienā iet parunāt ar piemājas ozolu, to atradīs un tā pamainīs viņa dzīves notikumus. Bet viss taču ir iespējams. Es tā gribu domāt.

Nobeigumā man šķiet svarīgi pateikt, ka visvairāk par jums pastāsta tieši padarītie darbi, ne skaisti izteiktie vārdi. Runāt un teorijas klāstīt mēs nudien esam skolā iemācījušies. Šī ir precīzākā un visilgāk gaidītā atziņa, ko nu beidzot esmu gatava sadzirdēt kaut kā savādāk, varbūt tev arī tā noder.


(..)joprojām ļoti, ļoti,

Evita

Paskaties apkārt!

Kādam zēnam patika bieži rāpties kokā un no turienes vērot garām ejošus cilvēkus un braucošas automašīnas. Visinteresantākais bija tas, ka viņš pats varēja noslēpties koka lapotnē un visus redzēt, bet viņu neviens neredzēja.
Kastaņu laikā viņš mēdza paņemt līdzi kokā riekšavu kastaņu un ar tiem apmētāt garām ejošus cilvēkus, priecājoties par to, kā cilvēki skatījās ap sevi pa labi un pa kreisi, tā arī nesaprazdami, no kurienes te viņu sasniedzis kastanis.
"Palūkojies uz augšu!" kāda balss sacīja.
Zēns palūkojās uz augšu un ieraudzīja pār sevi zilas, zilas debesis.
"Redzi, tu tomēr neesi pakāpies tik augstu, lai neviens tevi vairs neredzētu," balss sacīja.

                                                                                           /J.Rubenis, M.Subačs "Paskaties!"/


Reizēm vajag tikai atvērt grāmatā vienu lapaspusi un saņemt pietiekami lielu devu miera un mazuliet apskaidrību. Nevaram mēs atbildēt uz visiem saviem un citu uzdotajiem jautājumiem. Taču varam mēģināt būt godīgi pret sevi un saprast, kas tieši šobrīd ar mums notiek, un ko tas mūsu putniņš čiepst, ko tad viņš patiesībā grib. Katru dienu mēs sākam ar pilnu jaudu, mums ir savi lielie un mazie plāni. Cenšamies ik pa laikam uzkāpt kādam uz galvas tiešā un pārnestā nozīmē. Cenšamies pierādīt sev un citiem, cik labi gan mēs esam, spējam strādāt virsstundas, esam fleksibli un savus plānus mainām lielāku uzdevumu vārdā, lasām bērnam pasakas, paši/-as vismaz piecas reizes nožāvājoties, vedam bērnus uz pulciņiem, nagi mums manikīrēti un izskatāmies vienmēr lieliski. Gan jau no visa tā kaut kas ir arī par tevi, vai ne?
Man šķiet, tas mūsu organismam ir milzīgs stress un pārslodze. Tikai parasti to noliedzam un izliekamies neredzam un nejūtam. Bet būtībā ir tik svarīgi iedot sev atslodzi no vairākiem pienākumiem un iepirkuma sarakstiem kaut vienu dienu nedēļā. Droši vien, ka katrs ko tādu ik pa laikam arī dara, tomēr visbiežāk, kad jūt fizisku diskomfortu. Zinu cilvēkus, kuri jau ir iemācījušies sev intensīvā darba dienā iedot savam organismam 15 minūšu atpūtu - izslēdzot un atslēdzot uz mirkli ārpasauli, koncentrējoties uz iekšējo.
Vakardien iegāju grāmatu veikalā un iepirku kaudzīti ar grāmatām. Vairākas, protams, savai meitai. Bet šo to arī sev. Ejot ārā no veikala, es pamanīju kādu baltu grāmatiņu un nevarēju neatvērt. Sākuma stāsts, ko rakstīju, ir tas, ko atšķīru pirmo un uzreiz sapratu, ka es šo grāmatu gribu. Šie stāsti man dod sava veida aizvēju un to mieru, kas reizēm mēdz no manis paslēpties. Kā raksta paši autori, tās ir pasakas par Dievu un pasauli lieliem un maziem. Man šķiet, precīzi uzrakstītas un ar dziļu saturu bez liekvārdības. Lūk, šī ir viena no manām vērtībām. Izrādās, nemaz ne spīdīga, ne dārga, ne kā savādāk līdzīga tam, ko parasti domājam par vērtīgu esam.


Paskaties apkārt! Ko Tu redzi? Kāds ir Tavs šodienas stāsts?

Sirsnīgs smaids no manis,
Evita

P.S. Gribēju pateikt jums lielu paldies par to, ka atrodat laiku šiem mazajiem stāstiem, ko uzrakstu. Pateikties ir mana vajadzība.

Attieksme un viens skumjš stāsts.

Vakar biju uz lekciju par attieksmi - kā tā veidojas, kā var izmainīt, ko tā sevī ietver. Es jau iepriekš esmu teikusi, ka esmu nogurusi no tā, ka sociālie tīkli ir pārpludināti ar pozitīvām domām, sentencēm, atziņām, bet realitātē redzu, ka cilvēks rīkojas absolūti citādāk, ne tā, kā izsakās publiskajā telpā. Un tās maskas ir tik ļoti labi redzamas, ka gribas novērsties.
Viena no būtiskākajām atziņām bija par attieksmes atdalīšanu. Reizēm mēs atdalām un nodalām kko tur, kur to nemaz nevajag - dalām cilvēkus reliģijās, sociālos slāņos, matu krāsās utt., bet aizmirstam galveno - viņš ir tāds pats cilvēks, kāds esmu es pats. Un tad savukārt mums ir vēlme nenodalīt to, ko atkal vajag nodalīt. Aizvainojamies, dzīvojam ar rūgtumu, gremojam un verbāli vemjam. Šie pēdējie vārdi man ļāva izprast manu pašas iekšējo konfliktu, ko kādu laiku sevī nēsāju. Tas nozīmē, ka es nudien cienu cilvēku par to, ko viņš dzīvē ir sasniedzis, kā ir spējis veidot attiecības, kā atteikties no kaut kā, bet tad pienāk brīdis, un tu ieraugi cilvēka rīcību, kas tev absolūti norauj rozā brilles un ļauj saprast, ka tas, ko viņš ir izdarījis, ir pret manu būtība, tas man nav pieņemami. Jā, te jāpieņem katram pašam lēmums, vai esmu gatavs mainīt attieksmi pret šo notikumu, vai arī saprotot, ka dēļ šī mēs nevaram būt vairs draugi vai darba kolēģi, attiecības beigt.  Bet lēmums un process ir individuāls. To neviens tev nepateiks, kā labāk darīt un ja izvēlies tomēr mainīt attieksmi pret notikumu, tad uz priekšu - maini. Tikai jāizsver, cik būtiski tev tas ir.

Tās tādas nelielas pārdomas par vakardienas tikšanos un sarunu. Vēl man gribas jums teikt, ka šādus notikumus vajag sev piedāvāt biežāk. Ir taču tik vērtīgi, kad satiekas dažādi cilvēki ar vienreizējām dzīves pieredzēm un notikumiem. Kaut vai saprast, ka es nespēju būt tikai patērētājs, neko nedodot pretim. Tas nav maz, tas ir jau kaut kas. Man pašai ir noteikti vajadzīga sinerģija, domu un izjūtu apmaiņa. Tāpēc būšu priecīga, ja nāksi man kādreiz līdzi uz kādu lekciju.

Bet vēl es gribu jums izstāstīt vienu skumju stāstu. Tie, kas negrib piedzīvot un ielaist sevī skumjas, var tālāk nelasīt. Pie manis šis stāsts atnāca vakardien un atstāja neizdzēšamas sajūtas. Tas nav izdomāts. Un tieši tas man liek krampjos sarauties uz grīdas un kliegt, kāpēc mēs nemīlam cilvēkus un nelietojam lietas, bet darām otrādāk?

Ģimenē tēvs bija iegādājies sev dārgu, labu auto. Mazais dēlēns spēlējās piemājas dārzā. Vienā brīdī viņam radās ideja. Paņēma akmentiņu un mašīnā ieskrāpēja: Tēti, es tevi mīlu!
Tēvs to ieraugot, paņēma kaut kādu priekšmetu un sita dēlam pa pirkstiem. Sita un sita, sita un sita. Kad aizbrauca uz slimnīcu, zēna pirkstiņi bija jāamputē. Kad puisēns pamodās no narkozes un redzēja, ka pirkstiņu nav, viņš pajautāja: "Tēti, pēc cik ilga laika mani pirkstiņi ataugs? " 
Šis stāsts droši vien nebeidzas un zēnam tas vēl aizvien turpinās, bet tētis nevēlējās uzņemties atbildību un iemācīties, kas ir mīlestība un kā tas ir - mīlēt. Viņš aizbrauca mājās un pakārās. 

Es nespēju uzrakstīt ne pēcvārdu, ne savādāk kaut ko pateikt. Man šķiet, ka cilvēkus no mantu pasaules spēj pamodināt tikai kaut kas traģisks. Un arī - ne vienmēr.

Nu atveriet tās savas sirdis,
Evita

Atvērt acis plašāk.

Es mānītos, ja teiktu, ka man nepatīk saulainas, siltas dienas, kad vari iekāpt čībiņās, vieglā kleitā un doties pasaulē, pa ceļam nopērkot ledus kafiju, uzlikt saulesbrilles, ieslīdēt pūlī un pazust kopā ar to.
Šorīt, izejot ikrīta pastaigā, vējš manā sejā iepūta rudens smaržu. Es nudien nepārspīlēju, jo reizēm jau man patīk nedaudz pārspīlēt, taču šis rīts nudien mani sagaidīja ar īstā rudens smaržu. Vismaz  man tā asociējas rudens - nokritušas lapas, sētnieka slotas švīksti, vēsa vēja plūsma sabužina izpūrušos matus, puskailie koki, suņu rejas. Es īsti neatceros, kā es rudeni izdzīvoju bērnībā. Neatceros, vai man tas šķita kolosāls, auksts vai vējains. Neatceros, ka bērnībā gadalaikam būtu piešķīrusi kādu nozīmi. Laikam tas ir vecumposms, kad visvieglāk ir pieņemt to, kas ar tevi notiek tieši tagad un šajā mirklī, kas notiek visapkārt, to visu tu vienkārši pieņem kā pašsaprotamu. Netirgojies, nekārdini sevi, nemāni sevi, bet uzvelc visbriesmīgāko un siltāko džemperi, noslauki gar piedurkni tekošo degunu un laid pakaļ savam baram, jo tas ir svarīgi - būt ar savējiem. Mani tā laika savējie ir pieauguši un katram sava dzīve, taču tās atmiņas ir absolūti idealizētas un siltas. Tā tam, man šķiet, arī jābūt, tās ir sajūtas, kurās vari atgriezties, kad pēkšņi ieraugi, ka tavs bērns dara ko līdzīgu un tik ļoti tieši tev pašam saprotamu.

Lūk, vakardien vakarā, kad mazliet varēju manīt piezogamies skumjas, es pēkšņi sāku ar acīm meklēt to skaisto tepat blakus. Atvēru acis plašāk un skatījos, it kā to visu redzētu pirmo reizi. Vispirms ieraudzīju debesis tik neparastās krāsās, tad redzēju lielu skaistu laukumu, kur varētu rīkot saviesīgus pasākumus, uzbūru savā iztēlē, kā tas varētu izskatīties, ieraudzīju skaistu laternu, kas apspīdēja zeltaino kļavu, saskatīju kafejnīcas gaišos logus un redzēju rosību tajā, auto brauca un varēju tikai prātot, kur nu katrs un no kurienes dodas, kādā noskaņojumā un ko darījis pirms tam. Apzināti savu ceļa gabalu mēroju  ar kājām, uzvilku galvā kapuci, iespējams, tā mazliet maskējoties un arī nedaudz sasildoties un gāju ar vaļā acīm. Skatījos uz savu meitu, viņa ēda saldējumu, jo viņai, protams, nesala un ļepatoja man dažus soļus pa priekšu. Pēkšņi sapratu, ka viņa spēlē spēli - kur tas onkulis iet? Ak, es tādas spēles arī esmu tak spēlējusi. Esam vesela grupa pa kluso izsekojuši kādu cilvēku. Tas nāk no iekšējām sajūtām, tas ir resurss, ko pieslēdzam, lai mēs pamanītu vairāk, lai fantāzijas un iztēles pavadā, mēs pēkšņi varētu izkāpt no ierastajām kurpēm, lomām, pienākumiem. Protams, tikpat svarīgi ir spēt atkal tās kurpes atrast un turpināt ceļu kā ierasts.

Tāds tas rudens un šodienas sajūtas par to. Iespējams, šis ir labākais laiks, kad atkal no jauna iepazīt sevi, jo paredzu, ka arvien biežāk mēs kaut ko negribēsim (laicīgi pamosties, aiziet uz sporta nodarbībām, iziet pastaigā utt.) un tad parasti var ieraudzīt dažāda lieluma un spožuma pērles. Lai jums izdodas tās atrast!

Iebridu zeltā. Forši!

Evita

Mākslinieks.

Vakar braucot no darba, es pēkšņi pamanīju, cik ļoti Mākslinieks ir pastrādājis. Pa kuru laiku gandrīz visas lapas ir paspējis nokrāsot? Un es te sūdzos par laiku, kas reizēm pietrūkst. Dabā šobrīd notiek pārmaiņas. Droši vien līdz ar to arī mūsos. Arī mēs kaut ko noteikti sevī nokrāsojam, iekrāsojam, nomainām, papildinām, apceram, atveram, aiztaisām, saveram ...
Vakardien man bija tas prieks un gods tikties ar savas profesijas Meistaru. Lai arī es cītīgi strādāju ar pietiekami grūtu uzdevumu, sakot paldies par palīdzību, es piebildu - man ir tāda sajūta, ka nemanot manī ir sakārtota vismaz viena atvilkne. Vismaz es šobrīd zinu, kur kas atrodas un kas iztrūkst.
Ir cilvēki, kuri tev ieskatās acīs, un tu esi kļuvis bagātāks. Lūk, vakar es tieši tā arī jutos. Atkārtoti piedzīvoju sajūtu, ka lielas personības, kuras vieno personīgā pieredze, harizma, intelekts, empātijas spēja, rada otrā cilvēkā lidojuma un vērtīguma sajūtu. Taču cilvēki, kuri tikai grib būt lielas personības un vēlams par katru cenu, otram liek justies slikti un nevērtīgi. Jā, mani sajūsmina cilvēki, kuri ir sava amata meistari un viņos ir pamatīgas vērtības. Satiekoties ar šiem nedaudzajiem cilvēkiem, ļoti daudz atziņu varam gūt par sevi - par savām vērtībām, rīcībām, un saprast, kāds tad es izskatos no malas, kā jūtas cilvēki, satiekot mani, un ko es varu dot viņiem?

Šodien notiekti ir diena, kad vismaz vakarā vairākums sev ļaus vairāk kā ikdienā. Taču vakardien, sēžot no rīta kafejnīcā un baudot rīta kafiju, es tieši piefiksēju, cik vienkārši ir apstādināt skrienošo laiku. Ne jau laiku, protams, es apstādināju, bet to sajūtu, ka ir jāpaspēj, ka nav izdarīts kaut kas līdz galam, ka varbūt vajadzēja savādāk rīkoties... Apstādināju savu skrienošo prātu un nomierināju savu ātri pukstošo sirdi. Un dienas sākums bija nudien savādāks. Smaidot uzkrāsoju lūpas, pasmaidīju kungam, kurš bija mirkli atrāvis skatienu no savas planšetes (viņš tomēr apmulsa no veltītā smaida:), un devos sagaidīt savu dienu.

Varbūt jums arī tas šodien vai kādu citu dienu izdodas. Varbūt tieši tā jums ir pietrūcis. Mirklis, kas it kā ir ikdienišķs, tomēr jau citādāks. Apstādināt sevi no tik ļoti nepabeidzamajiem un steidzamajaiem darbiem, kuri beigu beigās tāpat tiks padarīti. Varbūt nedaudz vēlāk, bet toties jūs būsiet piefiksējuši esamību. Mirkli, kurā tagad atrodaties. Wow, man tas patīk!

Lai tāda vienkārša un skaista šī piektdiena! Āriņa ir jūsu iekšiņa, tāpēc paskaties, kas iekšiņā šobrīd notiek.
Man šodien ļoooti gribētos salasīt klēpi ar mārtiņrozēm. Uzsmaidīt sev, Māksliniekam un pasaulei. Kā ir ar Tevi?

Bilde.

Evita

Norma, nenorma un šokolādes gabaliņš .

Labrīt, skaistie un skaistās!

Rīti ir pasakaini, it sevišķi, ja vari tos izbaudīt nesteidzoties. Šorīt es neļāvu sev gulēt tik ilgi kā gribētos, bet uzaicināju savu suni uz rīta pastaigu. Bet tagad jau esmu pagatavojusi rīta kafiju savā lielajā, sarkanajā kafijas krūzē, ne pārāk ērti iekārtojusies pie ēdamletes, bet pilnīgi noteikti gatava šo to uzrakstīt.

Kad manā dzīvē ienāk kāds neiepazīts cilvēks, to uztveru kā sava veida dāvanu. Tā ir iespēja iepazīt viņa pasauli, viņa domāšanu, viņa uzskatus, viņa pasaules izjūtu, dzirdēt viņa balsi, redzēt viņa kustības, žestus, ieradumus. Un mani no sirds iepriecina šādas jaunas tikšanās. Varu pie sevis domāt, kā tas nākas, ka viņš ir tāds, kā šis cilvēks varētu reaģēt konfliktsituācijā, kādas attiecības parasti viņš veido ar cilvēkiem, kas viņam varētu patikt un no kā viņš izvairās. Tā arī ir iespēja pārbaudīt manis pašas toleranci un reizēm spēju pieņemt vai nepieņemt atšķirīgo. Pēdējā laikā esmu domājusi par normu un nenormu, par to, no kādiem cilvēkiem izvairāmies, bet kādus pieņemam un uzskatām par to saucamo normu. Es vēl aizvien nezinu skaidru atbildi, vai patiešām mūsu norma ir norma un kā vispār var noteikt kaut kādu normu. Domājot par šiem gadījumiem, es nevaru neuzskatīt, ka liela nozīme ir mīlestībai un tai ir reizēm jāpalīdz atrast ceļu. Lai mēs spētu ar mīlestību izturēties pret to, kurš nodara pāri citiem un parādīt, ka varam nereaģēt tāpat kā viņš - agresīvi, ir vajadzīgs liels darbs ar sevi un mīlestību sevī. Bet varbūt tā nemaz nav. Varbūt tā ir tikai mana normiskā domāšana, un es neredzu plašāk, es neļauju just vairāk. Es nezinu. 
Cik reizes esam atbildējuši otram agresīvāk kā ierasts, ja uz mums paceļ balsi? Pieļauju, ka vairāk kā vienu.
Vai cilvēku, kurš tik ļoti ir apmulsis savā dzīves situācijā, spētu nomierināt apskāviens? Man šķiet, ka tas varētu sniegt kaut kādu zināmu drošības izjūtu, ko viņš kaut kādā brīdī nav sajutis no mammas. Noteikti ir gadījumi, kad tas apskāviens tomēr nederēs vai drīzāk - sniegs īslaicīgu efektu. Bet tad es savās domās nonāku līdz tam, ka, manuprāt, vissliktāk ir tad, ja mēs mānām viens otru. Melojam sev, melojam apkārtējiem, melojam savam bērnam par to, kas  notiek ar viņu un kas notiek ar mums pašiem. Aiz savām bailēm nerunājam par izjūtām, gribot pasargāt - melojam.  Un tādā veidā kaut ko sevī ieslēdzam, tādā veidā nereti atsakāmies no saviem sapņiem, tādā veidā nedarām to, ko gribam, bet nepārtraukti cenšamies būt labi citiem (lai tādējādi censtos izpelnīties mīlestību, kas jau ir absurdi un neveselīgi), jo tā mums ir mācījusi mamma vai tētis, vai vecmamma, vai kaimiņiene Ņina..

Es negribu runāt smagi. Gribu runāt vienkārši un viegli. Taču ik dienu es domāju, cik ļoti daudz spēka mums ir nepieciešams, lai lauztu ledu. Katru dienu vajadzētu kādu ledus upīti vai dīķi šķērsot. Un tas reizē ir stāsts par mūsu pašu bailēm, par mūsu bailēm zaudēt esošo komfortu, fantazējot par to, kur tā straume mūs varētu aiznest. Kā tad būs, ja... nē, nē, mēs domājam, labāk, lai ir tā, kā vairākums to saka.
Un ja kaut kādos mirkļos mums ir sajūta, ka iekšā ir tukšums, tad cik bieži esam pret sevi atklāti? Ne pārāk bieži, vai ne? Līdz attopamies vieni paši istabas stūrī, skatoties noteiktā punktā, un izmisīgi saucot atpakaļ to mazo putnēnu, kurš deva mums lidojuma sajūtu, kurš ar savu rosīšanos un zinātkāri piepildīja, sasildīja un neļāva padoties. Sarunājam, ka ik pa laikam to putnēnu pabarojam ar kaut ko patīkamu, pārsteidzam viņu ar mieru, dziļu ieelpu, labiem vārdiem un interesi par dzīvi.

Lai lieliskas brīvdienas. Ļaujiet man jūs pacienāt un sabužināt!

Evita

Viens vārds.

Šodien man prātā ir viens vārds. Nē, tas nav rudens, nav arī lietus un saule vai prieks, bēdas, autobuss arī tas nav. 

Pelēks. 

Šis ir tas vārds, ko man būtu jāuzraksta lieliem burtiem uz balta papīra, jāmēģina skaisti izgriezt un pielipināt pie griestiem tā, lai, guļot ar vaļā acīm, es redzu - pelēks. Esmu ieguvusi jaunu toni. Esmu ieguvusi jaunu atziņu. Varu sevi apsveikt.

Ilgu laiku tomēr biju maldīgi domājusi, ka eksistē tikai tīras krāsas. Vislabāk jau balts un melns (skriet ar pieri sienā - tas vēl saucas.) Tīrās krāsas es redzu okeānā, savās zaļajās biksēs, otra acīs, notikumos, kaut kādā sprakšķī, kad redzu satiekamies divus jaunus cilvēkus vai tieši otrādi - sirmgalvjus. 'Vai nu vai' ir tik ilgi man nācis līdzi. Un pēkšņi es skaudri apjaušu, ka ir tāds vārds - pelēks. Un ziniet, tas pelēkais mazliet iekniebj sānā, mazliet liek satrūkties, meklēt ar acīm pēc emocionāla atbalsta. 
Ne viss ir viennozīmīgi - to klusi man čukst pelēkais, kniebjot sānā. Piemēram, ķirbi jau arī negribas saukt par ogu, vai ne? Nu kāda oga, vai tad ķirbis var līdzināties sārtajai avenei? Tomēr ir oga. Tāpat kā kaut kas tiek iedots un kaut kas uzreiz tiek paņemts. Kaut ko tu esi sācis apjaust un saprast, bet, rau, viens dzīves mirklis un ... zīmē uz baltas lapas pelēko. 

Būtībā pelēkais nav ne labs, ne slikts. Pelēko nevar novērtēt. Tas vienkārši ir, eksistē, kaut tev varbūt šķiet vai ilgu laiku sev esi centies stāstīt, ka tāda nav. Pelēkais kļūst redzams atsevišķos mirkļos un notikumos. Līdzīgi kā varavīksne vai baltā krāsa, vai sirdsapziņa. Ir lieliski un tajā pat laikā mazliet bailīgi kaut ko par sevi uzzināt. Mēs katrs kāpjam kaut kādos iedomātos kalnos, dzīvojam iedomātās krāsās, pieņemam kaut kādas patiesības, viļamies, un sākam meklēt no jauna kaut ko, kas der mums. Jā, man šķiet tieši šo mēs varam saukt par savu vienīgo  bagātību - pieredzi. To, ka varam mēģināt jebkurā mirklī sākt stāstīt savu stāstu, savu patiesību, iepazīt savas robežas un priekšstatus, ļaut kādam tos vardarbīgi sabrucināt, lai atkal sāktu visu no jauna.  
Nereti mēs ļoti ātri spējam pateikt patiesību par otru, spējam vilties un pat varbūt tā kā aizvainoties par kāda rīcību, jo tā neatbilst mūsu priekšstatam, kas varbūt nemaz pa īstam nav manis paša veidots. Ak. Reizēm pateikt ir tik sarežģīti, reizēm šķiet sarežģītāk piedzīvot. 

Lai jums skaistas sarunas ar apkārtējiem, ar sevi. Varbūt ir vērts piedzīvot pelēko, lai izkāptu no sava ierastā, no sava ērtā dīvaniņa un komforta. Tas nav stāsts par ļaušanu sev sist pa vienu vai otru vaigu un būt vēl pateicīgam par to. Tas ir kaut kas daudz vairāk. 

Vienmēr atceries, kas Tu esi,
Evita.

Šodien piedāvājumā banāla jautājumu spēle.

Labrīt, sen neredzētie!

Re, cik skaistu mirkli man izdevās piefiksēt. Atvasara.

Man lūdz rakstīt, un es (mazliet ar kavēšanos) ar prieku arī rakstu.
Ziniet, es tā domāju tagad, ko es gribētu teikt, ko prasīt, ko stāstīt, kā kopā paklusēt.
Un tad es tā iedomājos, ka šodien man gribētos ieskatīties Tev acīs un pajautāt - kā Tev iet? Nu tā pa īstam, kā Tu jūties, kas slēpjas aiz ekrāna, ko nozīmē Tavs dežūrsmaids, ko stāsta Tava āriene, ko noslēpj glancēto žurnālu lapas un izmeklētie vārdi...
Kas Tu esi par cilvēku? Kāds patiesībā Tu esi? Vai viens no tiem, kurš skaisti prot runāt, bet dzīvē pats pārkāpj pāri saviem vārdu kalniem? Vai tāds, kurš meklē vēl savu vietu un sevi. Vai atkal pavisam citāds.
Kas ir Tavas vērtības? Vai tie ir cilvēki, attiecības, ģimene, grāmatas, sarunas vai tas ir kaut kas pretējs?
Kas Tev pa īstam patīk? Tas, ko sev centies demonstrēt, vai tas, ko paslepus zem galda dari un par ko sapņo mirkļos, kad vari būt viens?
Kādi cilvēki ir ar Tevi? Tie, kuri grib Tevi vai tie, kurus vairāk gribi Tu? Tie, ar kuriem esi bijis kopā gadu gadiem vai esi izveidojis pavisam jaunu paziņu un draugu loku.
Ko Tu gribētu darīt? Ja Tev būtu iespēja realizēt pavisam ko lielu, traku vai citādi atšķirīgu, ko Tu darītu?
Kad pēdējo reizi esi bijis patiess? Tagad? Vakar? Aizvakar? Neatceries? Kad smējies? Kad atzini, ka nezini atbildi uz padoto jautājumiem?
Ko Tu baidies sev atzīt? Ka gribi dzīvot savādāk? Ka gribi būt brīvs? Ka esi nelga? Ka nespēj ieskatīties acīs? Ka gribi dejot? Ka gribi pārdot īpašumus un ceļot? Ka negribi to, ko grib citi?
Ko jaunu esi apguvis? Valodu? Klusumu? Neko? Smaidīt? Būt precīzam? Nebēgt?
Pēc kā Tu ilgojies? Kas ir tas, kas Tev neļauj to piepildīt?

Ak, jo vairāk ļaujos, jo vairāk jautājumu, ko es gribētu Tev uzdot. Reizēm pietrūkst sarunu, vai ne? Kad vari pagatavot vieglu maltīti, piezvanīt cilvēkiem, kuri Tev ir nozīmīgi, un uzaicināt viņus uz kopā būšanu. Jā, iespējams, ne sarunu, bet kopā būšanas ir palikušas mazāk. Katram vecumam, protams, ir savas vajadzības. Un arī man patīk un vajag kaut reizi gadā izdejoties līdz rītausmai un, gaismai austot, ēst frī kartupeļus, tad aiziet uz māju un stundiņu pagulēt, jo ir skaidrs, ka ilgāk Tev gulēt nebūs. Un tajā arī ir sava daļa burvības.

Manī pilnīgi noteikti jau ir uzaususi rudens sajūta. Un rudens sajūta rada dažādas asociācijas un atbalsis. Viena no tā šķautnēm ir par laiku - to nevajag tērēt butaforijām. Šķiet, rudens sākotnēji ar skaistajām dabas veltēm un noslēgumā ar pilnīgu pelēcību un drēgnumu, mums saka priekšā, ka jāuzkrāj spēks, lai mēs viens otru spētu sasildīt. Taču, lai spētu sildīt otru, pašam ir jābūt piepildītam, apmierinātam, spējīgam mīlēt un tā tālāk...
Tāpēc šis, manuprāt, ir ļoti labs laiks, kad no vasaras bezrūpības, trallināšanas un no sajūtas, ka 'viss tāpat ir forši, jo ir vasara un silts laiks' pāriet uz citu režīmu, kas ļaus teikt, ka ir silti un labi, kad nebūs vairs tik silts tas laiks, būs jāmaksā apkures rēķins, reizēm jāmeklē pēc kabataslakatiņa, un galvenais - putni būs aizlidojuši uz siltajām zemēm. Ak, putni.


Paldies par labajiem vārdiem. Esmu priecīga par jums katru.

Evita

Ko nozīmē, ja sapnī redz ziloni?

Labrīt no rīta, cik skaists šis rīts!

Šis ir retais rīts, kad mājās esmu VIENA (īpaši pacilājošā toņkārtā). Bērns ir nogādāts bērnudārzā, vīrs darbā un ir izbaudīts, kā arī ieelpots dzestrais augusta rīts. Kaut kas tajā augusta gaisā ir, vai ne?  Redzu un jūtu, ka šī būs skaista diena.
Tā kā šorīt sveicu savu mammu dzimšanas dienā, aktualizēju tēmu par laiku un attiecībām. Es telefonsarunā minēju, ka, manuprāt, viņa ir vecumā, kurā nevari būt vairs neprecīzs savās izvēlēs, nav laika un vajadzības kaut ko darīt pieklājības pēc un tikai tāpēc, ka tā vajag. Lai arī bieži mēs arī sakām, ka nu jau esam lieli, spējam atteikties no maskām, tā nu tomēr ne vienmēr ir. Iespējams, reizēm maska ir vispār kā pēdējā iespēja kaut kādā situācijā nenomirt no kauna vai kā savādāk saglābt pēdējās pašlepnuma atlūzas. Maska ļauj mums nepielaist kādu sev klāt, tā neļauj izveidot emocionāli tuvas attiecības.  Maska mums ir kā aizkars, kas pasargā mūsu telpu no svešinieku acīm. Nē, visiem es savu kailumu neesmu gatava rādīt. Un tas jau laikam saprotams.
Reizēm es sevī uzreiz atpazīstu to sejas izteiksmi, kas saka - tu tēlo, tu tēlo. Un jā, tas šķiet mulsinoši. Pēdējā laikā apzināti esmu domājusi par attiecībām, ko esmu veidojusi ar sev tuviem cilvēkiem. Esmu domājusi, kāda tajās esmu bijusi, ko esmu bijusi gatava pieņemt, ar ko samierināties, ko esmu gribējusi pieprasīt vai uzskatīt kā pašsaprotamu. Esmu mēģinājusi izprast, kas šīs attiecības ir līdz šim noturējušas pie dzīvības un pie tā, ka tās izbaudi, ka katra satikšanās ir kā liels un nozīmīgs notikums. Esmu sev uzdevusi neskaitāmi daudz, ne vienmēr patīkamus jautājumus. Esmu mēģinājusi bēgt no atbildēm, bet tās tomēr mani pēkšņi ir atradušas. Un ziniet, nav jau tā, ka ir ļoti patīkami tās dzirdēt. Kad kāds no Tavas dzīves emocionāli  un vēlāk arī fiziski 'aiziet',  ir tā mazliet smeldzīgi. Lai gan ir skaidrs, ka tā otra tava puse ir arī priecīga, ka tev ir bijusi iespēja kādu ceļa gabalu iet kopā, jo ne visiem varbūt tāda iespēja ir bijusi.

No šādas pieredzes top skaidrs, ka laiks, ko mums ir iespēja pavadīt vienam ar otru kopā, mēdz iztecēt, un tas, kā to izmantojam, ir mūsu ziņā. Būtu jauki neļaut savam Ego uzņemties vadību un diktēt noteikumus, jo viņš ar saviem - man pienākas, man vajag, es gribu - sabojā mirkli un visbiežāk saved kopā ar savu bēdubrāli - aizvainojumu. Un tad kaut kas tevī ir salūzis, ko grūti salabot, ko grūti padarīt par nebijušu.

Bet tas nav tā vērts (taču noteikti tas kaut reizi dzīvē jāpiedzīvo, lai apjaustu, pieredzētu), jo ļoti iespējams, Tevi jau tepat aiz stūra sagaida jaunas tikšanās, jaunas iepazīšanās, jauni stāsti un pieredze. Nereti tie mūs pacietīgi jau kādu laiku gaida, līdz vienā dienā Tu nejauši uzskrien kādam virsū vai ieraugi kādu, kurš ir gatavs jauniem piedzīvojumiem un jaunām domapmaiņām. Un par (ne)jaušībām jau mēs visi visu zinām, vai ne?

Skaistus jums augusta rītus un lēnīgus, domas sakārtojošus vakarus! Kopiet un attīstiet sevi! Stipriniet savas attiecības, palīdziet, ja jums ir tāda iespēja!Man šķiet, pamazām arī sākas grāmatu lasīšanas vakari, kad vari ietīties segā, uzlikt  vārīties tēju un ienirt citu pierakstītos stāstos, kaut uz īsu mirkli, bet tas ir tā vērts.

Evita un Liene, Liene un Evita, vēlu skaistu jūsu dzimšanas dienu un skaistiem notikumiem bagātu jūsu gadu! Jūs esat dzimušas vienā dienā ar manu mammu, un tas jau ir īpaši! Vēlu jums mīlestību sevī un ap jums. Ja pietrūkst spēka, lai ir cilvēki, kas palīdz neprasot. Virtuāli mīļoju un domās sūtu vislabāko.

p.s. Un, jā, es šodien tiešām redzēju sapnī ziloni.

Sirsnīgi,
Evita



.

Ar atgriešanos!

Es traucos ar savu veco velosipēdu pa šoseju. Lietus sitas sejā un es jūtos laimīga. Minos no visa spēka, kaut zinu, tas nebūt neiet tik labi kā pirms vairākiem gadiem. Es ik pa laikam izkliedzu dažādus vārdus. Tie apraujas tepat priekšā, lietus tos nodzēš. Laiks ir varens, un tas palīdz mums pieņemt vissvarīgākos lēmumus. Ir vai nav laiks. Nē, cik daudz man ir vēl laiks?
Es spiežu uz bremzēm un mēģinu atcerēties, cik gara bremžu sliede palika kādreiz, kad mani bija deviņi, desmit gadi un bezbailīgi traucos kopā ar puišiem no pagalma līdz vēlai vakara stundai pa savu ciemu, kur jutos kā iezemiete. Un tad es jūtu, ka kaut kas ir nobloķējis mana riteņa spieķus. Nu ja, mans vecais kleperīt, vēl pie sevis nodomāju. Labi, ka ātrums nav bijis tik liels kā man patiesībā pašai tas šķita. Lietus mani nežēlo, redzu savus plikos stilbus, ko apņēmuši mammas iedotie svārki. Lasu no sejas zaļos zāles stiebrus, klusi šņukstot. Man pieder viss - debesis, zeme, lietus, mežs, gaiss, saule un zvaigznes. Šņukstu, cik patiesībā laiks ir skaudrs, patiess un precīzs. Tas palīdz izdarīt izvēles. Pēķšņi noslīgstu ceļos un sāku skaitīt lūgšanu. Nekad iepriekš to nebiju darījusi, ja nu vienīgi, kad reiz lūdzu Dievu, lai Viņš uz mani paskatās. Nezinu, cik ilgi tas bija, nezinu, kā tas patiesībā bija, kā vārdi plūda pār lūpām un cik ļoti biju saspiedusi savas plaukstas. Attapusies slapja un bez spēka, es iestūmu savu zaļo draugu, uzlēcu uz tā un ripoju lejā no kalna. Apgarota.

Kaut kas bija mainījies. Klusēdama minos mājup. Es skaidri zināju atbildes, kuras centos pasargāt no vēja un lietus, kas vēl joprojām mani viegli iepļaukāja. Jutos uzklausīta un saprasta. Klusi ielavījos mājās. Mani gaidīja.

"Ar atgriešanos", es dzirdēju sevi silti sakām.


Evita

Saruna. Kas ir Tavs prieks?

Kas ir Tavs prieks? "Būt pašai!", es aši atbildu.

Un pēcāk es vēlos apsēsties liedagā un paklusēt. Ziniet, ir tāds klusums, kas traucē un ir tāds, ar kuru saplūsti, it kā tu sadalītos molekulās un vizētu virs jūras saulē.

Cik egoistiska Tu esi bijusi? "Ļoti!", es nevilcinoties atbildu.
Atceroties epizodes, kur apēdu pēdējo šokolādes gabaliņu, neatstājot māsai. Pieprasot tikai un vienīgi laiku sev. Nedzirdot citus un pat noniecinot viņu idejas.

Pēcāk es gribētu atkal saplūst ar klusumu. Taču to klusumu, kurā būtībā ir daudz skaņu - bērnu čalas, šļaksti, bites dūkšana, suņu rejas, vēja skriešana...

Lai arī bieži tik daudz šķiet saprotams, vienā brīdī sevi notveru pie sajūtas - lūk, šis ir tas, par ko iepriekš domāju. Lūk, tā tas patiesībā izskatās. Ne tā, kā man šķita un kā sev centīgi mēģināju iegalvot.

Dusmojies? "Jā, protams", es dzirdu sevi sakām. Man patīk tās spēt vadīt. Pieķert sevi brīdī, kad dusmu mutulis iet caur vēderu un tālāk virzas uz kaklu un izlaužas ar kliedzienu. Reizēm attopos tikai mirklī, kad otram kaut kas ieduras pakrūtē, tik skaļi, ka nespēju izlikties nedzirdam. Vairs nē. Jā, nejautā, es protu atvainoties. Jau protu.

Mirklī apjaut, ka laiks atteikties no rozā brillēm. Nē, apjaut sen, bet tu aptver, ka brilles uz acīm nav. Nē, es nerunāju par iemīlēšanos. Kaut arī. Es runāju par idealizēšanu. Pēkšņi redzi skaidrāk, asāk, blāvāk.

Vai Tu zini to sajūtu, kad ir viegli? "Jā, protams, es zinu", un nemanāmi palūkojos augšup.

Taurenis uzmanīgi pieskaras ziedam, it kā lūgdams tā atļauju. Smalki, uzmanīgi, viegli. Bite meklē īsto smaržu, ko barvedis pavēlējis pārnest mājās. Pacietīgi. Suns uzliek galvu uz saimnieka kājas un apskatās acīs. Uzticīgi. Cilvēks bar bērnu. Skaļi. Pazaudējies, apmulsis un nelaimīgs.

Kas padara Tevi laimīgu? "Iespēja izvēlēties būt pašai", es atbildu.

Aizeju līdz jūrai, novelku drēbes un jūtu kā saplūstu ar to, ar visu vareno, ar dabas māti. Pieskaros sev un apskauju. Notveru un izgaršoju mirkli. Es mīlu Tevi. Es mīlu savu ķermeni. Esmu pateicīga par iespēju izvēlēties. Esmu laimīga par iespēju piedzīvot. Būt pašai.

Skaistu šo vasaras laiku. Esiet labi.

Evita

Tārpiņš.

Reiz tārpiņš pamodās no garā miega, kārtīgi izstaipījās un bija gatavs dzīvei. Lielajai dzīvei. Viņš jau nu netērēs laiku sīkumiem un nevērtīgām lietām, kas viņam tepat blakus guļ. Viņš skaidri zināja, ka laime un prieks ir tur ārā, ārā no viņa kūniņas un tumšās koka mizas paēnas. Viņš redzēja, ka šodien saule spīd spoži un noteikti tikai tur ārā notiek īstā dzīve, par kuru viņš nenojauš. Tāpēc viņš savējiem pamāja ardievas un devās pasaulē. Tālu viņš gāja, jo nevarēja īsti saprast, vai pēc laimes var arī tuvumā iet. Lai arī piekusis, viņš beidzot nonāca pie Citiem. Tiem, kuri noteikti ir laimīgāki, skaistāki, gudrāki, ātrāki un kuriem nav jādzīvo aiz koka mizas. Bet Citi viņu neievēroja. Vienu dienu tie staigāja viņam garām. Otru dienu tie staigāja viņam garām. Tārpiņam jau šķita, ka viņi sāk mest līkumu ap vietu, kur atrodas. Tārpiņš pacietīgi gaidīja. Lielāko savas dzīves daļu viņš gaidīja. Palīdzēja Citiem kaut tie nelūdza. Ar savu mazo ķermenīti viņš nesa kukurūzas graudus no lauka, jo tā Citi darīja. Pagaršojis graudu pirmoreiz, to izspļāva. Bet pēc laika jau viņam šķita, ka tas viņam ir mīļākais ēdiens. Tārpiņš reizēm jutās vientuļš, bet sev to neatzina. Un tikai uz īsu brīdi atļāva sev iedomāties par savu ģimeni. Tad atkal domas aizgaiņājis, viņš centās būt tāds pats kā Citi. Nekas, ka izskatījās atšķirīgs un nekas arī par to, ka kukurūza uzpūta viņam vēderu. Nekas. Viendien viņš piederēs pie Citu cilts un beidzot būs pa īstam laimīgs. Laimīgs, vai tad tas ir daudz prasīts?
 Kādā pavisam agrā rītā, kad tārpiņš vēl cieši gulēja, saritinājies uz kukurūzas vālītes, kāda meitene no Citiem pacēla viņu augstu virs zemes. Lai arī sākumā viņš sabijās, tomēr tārpiņam šķita, ka uz mirkli viņš bija beidzot laimīgs. Beidzot viņš bija atradis laimi. Viņš bija augstu pacelts un meitene skatījās viņam tieši acīs. Tārpiņš beidzot bija pamanīts un kāds viņu jau mīlēja. Js ne uzreiz, tad vēlāk viņu noteikti mīlēs un kopā priecāsies. Uz mirkli visa pasaule šķita saulaināka, skaistāka, plašāka, pats arī bija kļuvis maķenīt lielāks. Meitene  apskatījusi tārpiņu, uzlika viņu uz lapas un palaida pa upi. Nu jau viņš peldēja pār lielo peļķi. Ak vai, kā tārpiņš satraucās. Viss bruka. Ar vienu elpas vilcienu, ar vienu pūtienu viņa sapņi sabira. Acu priekšā mainījās gadalaiki, diennakts stundas un saules dienas. Tārpiņš, apsēdies uz lapas, raudāja. Raudāja varbūt pat vairākas dienas. Par sevi, par mammu, par brāļiem un māsām, par savējiem. Tārpiņš tik ļoti alka būt pie savējiem, kuri viņu saprata vien pēc spalvu novietojuma uz skausta, pēc acu skatiena un gaitas.
Kad tārpiņš bija izraudājis visas savas asaras, viņš lēni un uzmanīgi apskatījās apkārt. Tārpiņš pazina šo vietu. Viņš zināja šo vēju un atpazina arī smilgu skaņu. Viņš zināja, ka tepat netālu ir viņa ģimene. Pēc tik ilga prombūtnes laika tārpiņš pēkšņi sajuta, kā sirdī ieplūst siltums un savāda, dīvaina, nekad neizjusta piederības un prieka izjūta. Savējie! Šis vārds viņam izlauzās pār lūpām, kad viņš pēdējiem spēkiem vilka savu ķermenīti pāri šķembām un grambām, līdz skatiens apstājās pie kāda koka. Viņa koka.


Sirsnīgi,
Evita

Kamēr vien akmens augs, tu būsi mans draugs...

Kā lai izstāsta stāstu, kas nav izstāstāms? Kā lai piedzīvo notikumus, ja tiem neļauj notikt? Lasot grāmatas un caurskatot teorijas, var atrast daudz skaidru atbilžu. Darīsi tā, būs tā. Ja redzi sapnī to, nozīmē šo. Un tā varētu turpināt. Bet pienāk brīdis, kad grāmatas jāliek malā un jāklausās sajūtās.
Neviens tās nedrīkst vērtēt, nevienam tās nedrīksti atdot un nevienam tās nepieder. Tās - tavas, tās - kompass tavam ceļam, takai, atzaram, pa kuru šodien un tagad tev jāiet. Iespējams, tās ir sajūtas, kādas  piedzīvo retais. Iespējams, kaut kas augstāks par ikdienišķiem niekiem. Kā dzejnieks pēkšņi atrod  īstos vārdus, lai izteiktu to, kas pakrūtē viņam ilgāku laiku līdzi staigā. To nespētu, ja pretotos, ja neļautos savienoties ar Radītāju, ar augstāko spēku un augstākajām frekvencēm. Tam vajag drosmi. Vispirms ir jābūt mierā ar sevi. Ja steigtos visu izskaidrot ar prātu, tad saikne zustu. Ja baidītos. Bailes paralizē. Bailes sapin mezglus, pārpratuma mezglus tavā bizē, ko katru rītu rūpīgi ķemmē. Bet šķetināt vien nāksies pašam. Man šķiet, ir vērts. Sajūta, ka esi brīvs no mezgliem, ir lieliska.

Rau, es tikko vienu atraisīju. Un sev un tev saku: 'Kamēr vien akmens augs, tu būsi mans draugs..' Ziedonis arī saka, ka spēt draudzēties ir talants. Man šķiet, tas ir talants, ko katrs varam kopt un attīstīt. Un vēl viņš saka, ka bez mīlestības nedzīvojiet, bez mīlestības viss ir mazs. Un es ticu, ka Tu zini, par ko viņš runā.

Lai Jums izdodas,
Evita

Dziesma.
Ak.Citā izpildījumā.

P.S. Paldies 'Imants un Ziedonis' koncertuzveduma māksliniekiem. Tas bija vairāk kā skaisti.

Māsai vārda dienas sveiciens.

Tu esi pirmā. Pirmā no mums. Līdz ar to - Tu esi bijusi mans paraugs. Pateicoties Tev, man ir mans vārds, ar kuru es ļoti labi sadzīvoju. Kad aizvilki mani līdzi uz zirgu stalli, es gāju, jo man negribējās Tevi pamest, droši vien klusībā es gribēju būt tikpat neprātīga un drosmīga, kāda esi tu.. Es zināju, ka Tu mānies par saņemto atļauju. Es biju priekšzīmīgā, Tu bosiks. Tu ar puikām plika vannā sēdēji, un ļāvi apčurāt puķes...sevi varu iedomāties kā novērotāju tai mirklī. Iespējams, es nosūdzēju, jo es taču gribēju būt labāka par tevi. Arī tad, kad ar pieri es ieskrēju durvīs, jo gribēju būt pirmā. Hmm, jā, vai tu to darīji tīšuprāt?
Jā, tik dažādi mums bijuši mirkļi, vai ne? Nekad nevarēju saprast, kāpēc tu negribi būt mans draugs. Es nezinu, vai tādas esam arī šobrīd, taču manā dzīvē tev iedalīta cita, nozīmīga loma. Māsa. Mana lielā māsa, kura vienmēr parūpēsies, lai esmu paēdusi, lai koncertu rindās redzētu mākslinieku (smejos), lai puiši man nedarītu pāri. Vai atceries, kā ceļojām ziemā pie vecmammas ar kājām? Protams, ka atceries.  Sapņojām, kā citi dzer siltu tēju un sildās pie krāsns, bet mums bija vēl tāls ceļš ejams. Tad tu atdevi man savus cimdus. Nu ja, tev jau arī bija jādod, jo tā bija tavā kārtējā trakā ideja. Paldies Tev, laikam vēl neesmu pateikusies par to.

Es varētu rakstīt un rakstīt - par spilvenu kaujām, par lielo skabargu tavā kājā, par ballēm, par Valmieras laiku, kad dzīvojām vienas savos apartamentos, un tu mani bieži pameti, par iemīlēšanos, par asarām, par greizsirdību, par to, ko abas klusām pārdzīvojām, par kopīgajām lūgšanām, par izpalīdzību, par tavu atbalstu, ko vienmēr esmu saņēmusi un jutusi... Esmu laimīga par tādu māsu. Par tām mācību stundām, ko kopā esam izgājušas un par tām, ko vēl iziesim.

Es vēlētos, lai ļauj sev piedzīvot, lai arvien vairāk ir sajūta, ka mīli sevi, ka tevī ir spēks un iespējas kaut ko izmainīt, sasniegt, nekautrēties no savām izjūtām, zvanīt, kad gribas kopā paklusēt un novēlu tev atklāt neatklāto, jo tā tevī vēl ir daudz. Esmu priecīga par tiem mirkļiem, ko varam pavadīt kopā. Esmu pateicīga mūsu bērniem, ka viņi turpina mūsu stāstu par mīlestību, piekāpību, draudzību, upurēšanos un cilvēcīgām attiecībām.


Sirsnīgi Tev smaidu, nodejoju kādu deju, un dzin, dzin ... skandinu prieku tavās acīs un sirdī! 


Reiz es Tev uzdāvināšu zirgu,

Evita
Foto © Dave Wright

Vienas fotogrāfijas stāsts.

Paldies, es jūtos labi. Esmu mierā ar sevi. Varu ienirt citos dziļumos, ko nespēju pirms desmit gadiem. Spēju skatīties otra acīs un nebaidīties, ka tajās noslīkšu. Man ir savs riņķis un neredzamā veste, kas man palīdz noturēties. Vismaz man tā šobrīd šķiet. Spēju pacietīgi gaidīt. Piedot. Arvien labāk man sanāk sev piedot. Jā, vienmēr šķiet, ka labi ir visu skaidrot un saprast, un sataustīt. Taču man arvien mazāk patīk skaļi vārdi. Tāpat jau viss ir skaidrs. Pretoties, sarežģīt, bēgt. Labāk piedzīvot, sasmaržot, atpazīt.
Kad vecmamma man teica, lai nofotografējamies, es sapratu, par ko viņa domā. Un mēs ļāvām birt asarām pār vaigiem. Nē, man nebija jākaunas. Viņa zina, ka manā sirdī ir viss. Skaistums, prieks, skumjas un pa kādai rētai. Maldīgi domāt, ka visu varam zināt un paredzēt, bet varam sev ļaut piedzīvot, ko dzīve dod. Ne vienmēr to, ko gribam un ko iztēlojamies, kas der mums. Bombongas jau arī nav katrai dienai. Un laikam jau arī pateikties. Ir lielās lietas un mazās lietas. Nē, kādas gan lietas. Ir lielā mīlestība un nemīlestība, ko maldīgi saucam par īsto. Šķiet, tik vērtīgi nokrist, lai ar to satiktos. Lai nekalpotu savam nezvēram, kas prasa hamburgerus, un nekad tam nav gana. Un nebūs. Tiekties uz lielajām, dziļajām un īstajām. Tas noteiktu prasīs nomest kādu kažociņu un iziet caur maldugunīm. Nudien, vārdi it kā lieki, bet, kā lai es to jums pastāstu!?

Šodienai piestāv : https://soundcloud.com/peteris-sprogis/uz-baltas-pienenu-puukas
Un paldies Pēterim Sproģim par spēcīgajām izjūtām un prasmi savest kopā ar Lielo mīlestību. Es sapratu un šodien kaut kā tajās dzīvojos.

Lai skaista,
Evita

Jums pienācis sūtījums.

Ir dienas, kad vajag ļoti maz, lai būtu labi. Ir dienas, kad tev tiek dots daudz, daudz un daudz, bet labi nav. 
Dīvaini, cik ļoti labi var būt, ja ļaujas piefiksēt, kas tieši sakņudina vēderu aiz prieka vai labsajūtas. Piemēram, izejot aizvējā un notverot siltāku saules staru. Jā, manā pakrūtē tad kāds it kā trompeti pūš. Cik ļoti jāmācās vispirms ļaut sev to prieku notvert. Pēc tam ļaut to sev nesabojāt.
Lai arī ikdiena parasti ir pietiekami rutinēta, tomēr tieši mēs paši varam tajā izdarīt labojumus, uzlabojumus, iekrāsot citas krāsas un nomainīt ierasto dziesmu.
Es šodien saņēmu sūtījumu no vistālākās tālienes. Ieliku to azotē, un priecīga devos mājās. Tas bija apsveikums manā dzimšanas dienā. Ja godīgi, tik sen nebiju saņēmusi dāvanu, jo visbiežāk taču paši zinām, ko mums vajag vai nevajag, ka apmulsu no prieka un pārsteiguma. Klusībā sev teicu - tas jādara biežāk! Tas ir kolosāli!  Tagad es to saku jau skaļi. Tie ir mirkļi, kas izkrāso ikdienu. Mēs arī varam izkrāsot kāda cita ikdienu, ja, protams, to vēlamies.  Tik vienkārši un tajā pašā laikā - nozīmīgi.
Es pēdējā laikā esmu domājusi tieši par vārdu "attieksme". Šis vārds, manuprāt, ir nozīmīgs visās situācijās - ar kādu darām darbu, kā sarunājamies ar cilvēkiem, kā paužam savas domas, kā dzīvojam dzīvi, kā veidojam attiecības ar apkārtējiem...

Paldies, draugs, par pārsteigumu (si si:)! Esmu saviļņota, aizkustināta un, man šķiet, kļuvusi labāka! :)
Tas man savukārt atgādina, ka es taču arī drīkstu/varu pārsteigt un sagādāt prieku! Tie ir īstie mirkļi, kurus glabāt savās atmiņās.

Evita

Paldies par bildi.

Vēsa duša jeb time out.

Pavasaris dara brīnumus! Drīzāk - silts, pavasarīgs laiks dara brīnumainas lietas - rada burvīgas sajūtas. Kad organismam ir patīkama temperatūra, ir daudz vieglāk gribēt izskatīties labi, gribēt izskustēties, gribēt mazāk gulēt, gribēt apņemties uzsākt, ko jaunu. Piemēram, iemācīties dziedāt vai katru rītu sākt ar vēsu dušas šalti un ķermeņa izkustināšanu.
Nesen ar kādu sev tuvu cilvēku runājām par došanu un ņemšanu. Cik labi jūtamies, kad kāds pasaka - paldies, tu dari labu darbiņu! Dīvaini tikai ir tas, ka, par spīti labajiem nodomiem un labajām domu apmaiņām, ķermenis tāpat vienā brīdī nogurst. Varbūt neprotu to precīzi pateikt, jo teorijām būtu, ko teikt par to, piemēram, ja jau pareizi un no sirds dod, tad visam jābūt kārtībā. Bet reizēm banāns nudien ir tikai banāns un nevis falliskais simbols tavā sapnī. Mana apzināta izvēle ir strādāt ar cilvēkiem. Katru dienu vairākiem veltu atsevišķu laiku un sarunu, skatos acīs un dzirdu, jūtu, redzu viņu. Mācos savu ķermeni turēt tā, lai es vairāk necenstos kā otrs.  Emocionāli mani sasilda reāli pozitīvi notikumi cilvēka dzīvē vai kāda smaids, kā pateicība par satikšanos. Taču pienāk brīdis, un es sajūtu, ka organisms ir noguris. Lai arī ir prieks dot, un saņem arī atpakaļ, taču vajag vēl kaut ko, vajag kādu mirkli tikai sev, lai atjaunotos. Man vajag klusumu. Bieži vien mājiniekiem lūdzu nogriezt mūziku klusāk. Ielienu kādā stūrī un stundu lasu vienu grāmatas lapu. Pievēršu uzmanību, kā es sēžu, kā es guļu, kā es elpoju. Un tad ir labi. Es ceļos un domās mīļoju visu pasauli.Reizēm ir tik svarīgi zināt, ko tev vajag. Un ne mazāk svarīgi ir zināt - kā tu noteikti negribētu. Tas palīdz iet pa to savu ceļu. Tas iezīmē robežas. Un es jau nesaku, ka nevajag pamēģināt tās arī pārkāpt. Vajag!

Prieku un laiku sev,
Evita

Bilde ar savu stāstu.

Sešgadnieks skolā.

 Pirms kāda laika man avīze Izglītība un Kultūra jautāja viedokli par skolas gaitu uzsākšanu ar sešiem gadiem (nevis, ka septiņi paliek līdz gada beigām) Šo to sarakstīju. Nolēmu, ka ielikšu arī te. Lai ir, kur kādreiz paskatīties. Uzreiz saku, ka varētu rakstīt daudz vairāk un vispusīgāk, bet šoreiz ir tik, cik ir.

Strādājot skolā, es redzu, ka vienā klasē mācās bērni pat ar divu gadu vecuma starpību. Tas nozīmē, ka kāds skolas gaitas ir uzsācis 6 gados, bet cits - 7 un 8 gados. Ja man jautā, vai bērns ir gatavs uzsākt skolas gaitas sešos gados, tad pirmais, par ko es domāju, ir vecāku ambīcijas. Nereti ir tā, ka vecāki jau no bērna dzimšanas sagaida, ka viņš agri sāks sēdēt, rāpot, celties kājās, iznāks pirmais zobs, pirmie teikumi, tad agri uzsāks skolas gaitas un laimīgi bakalauru saņems 21 gada vecumā. Ar šo es gribu teikt, ka, manuprāt, visbūtiskāk ir pajautāt sev - kāpēc es to sagaidu no sava bērna? Vai tās ir manas kā vecāka alkas un nerealizētās iespējas, vai šī iniciatīva un interese par zināšanām nāk no paša bērna. Arī savā darbā es vispirms sekoju savam klientam un viņa vajadzībām, kas nozīme, ka es neizlasu vispirms kādu pētījumu vai teoriju un to pēkšņi neieviešu skolā kā nepieciešamu, bet es sākotnēji vēroju bērnus, viņu vajadzības, aktualitātes, un tikai tad es papildus meklēju pētījumus par šo tēmu, lai palīdzētu atbildēt uz viņu jautājumiem. Tāpat arī vecākiem vispirms ir jāvēro savi bērni, jo, protams, vecākam ir liela vara pār bērnu un gala vārds jeb lēmums pieder viņam.

To, vai bērns ir gatavs skolai, nenosaka tikai tas, ka viņš jau prot lasīt un labi rēķina. Starp citu, ļoti daudz bērniem ir grūtības ar pildspalvas noturēšanu, par ko arī ir svarīgi domāt, ja viņš intelektuāli spēj apgūt vielu, tad bieži kavēklis ir tieši grūtības tikt līdzi rakstībā, dēļ vāji attīstītas sīkās motorikas. Tikpat būtisks ir bērna emocionālais briedums, kā viņš jūtas, kā veido attiecības ar apkārtējiem, cik ātri nogurst, kāds ir viņa dienas ritms, kā reaģē uz neveiksmēm, vai spēj atgriezties pēc laika pie iesāktā darba un to pabeigt, kādas ir viņa intereses kopumā. Nereti nākas novērot, ka pirmās klases skolēni vēl grib rotaļāties, viņiem ir grūti ievērot skolotāja noteikto rāmi, un viņš nesaprot, kāpēc viņu soda vai apsauc par to, ka viņš ļaujas savām impulsīvajām reakcijām. Šeit arī ir turpinājums stāstam par pašvērtējumu. Cik ļoti labi jūtas bērns, ja viņu ik pa laikam apsauc, ik pa laikam atgādina, ka viņš traucē klases darbu un neakceptē viņa iniciatīvas? Tā bērnam rodas priekšstats par sevi un savām spējām. Protams, bērni ļoti labi spēj adaptēties dažādām situācijām, viņi labi piemērojas, bet tajā pat laikā emocionāli viņi jūtas saspringti, biežāk baidās kļūdīties, viņi mazāk koncentrējas uz procesu, bet vairāk uz rezultātu. Būtībā bērns tiek lauzts un, iespējams, bērns daudz vairāk spētu sasniegt un izjust gandarījumu par mācīšanos kā procesu, justos droši par to, ko dara, ja viņam ļautu uzsākt skolu, kad viņš ir emocionāli tam gatavs. Kad viņš pats ir izrādījis interesi par skolu, uzdevis jautājumus, vai ieinteresēti turpinājis izteikties par vecāku piedāvātajām skolas tēmām.

Protams, katra bērna attīstība notiek individuāli. Ir bērni, kuri ļoti labi jūtas, uzsākot skolu sešos gados (gribētos gan domāt, ka rudenī viņam paliek 7 gadi), taču fizioloģiski arī bērna tīšā uzmanība attīstās tieši 7 gadu vecumā, kas arī ir viens no būtiskiem rādītājiem, vai bērns spēs uztvert instrukcijas un tās izpildīt, vai spēs noturēt uzmanību, izsekot līdzi vairākām darbībām - es dzirdu, ko saka skolotāja, es spēju to atrast savā grāmatā un es izpildu prasīto. Un galvenais - viņam tas nesagādās grūtības. Līdz ar to bērns saņems pozitīvu informāciju par sevi un savām prasmēm, kas ir būtiski, lai viņam būtu vairāki priekšnosacījumi tam, ka viņam būs patīkami risināt uzdevumus, viņam būs radīta interese par apmācības procesu, jo viņš taču to spēj, tātad, bērna valodā sakot - es esmu labs!

Tas, ka šobrīd psihologam lielāko laiku aizņem bērnu psiholoģiskā izpētes veikšana, patiešām tā ir. Bērniem šobrīd ir grūtības ar uzmanības noturēšanu, ar koncentrēšanos, ir sašaurināts uztveres apjoms, līdz ar to bieži sāp galva no aizturētām emocijām, ko daļēji varētu skaidrot ar pārlieku lielo bērna attīstības stimulāciju, ar augstām prasībām pret bērnu un ģimenes dzīvesveidu, uzturu.

Savā praksē esmu redzējusi, ka bērns vēl 7 gados nav bijis gatavs skolai - ne kognitīvi, ne emocionāli, taču, apritot 8 gadiem, bērnam it kā neredzami zobratiņi ieņēma īstās vietas, un viņš bija gatavs skolas gaitām, jūtoties tur kā "zivs ūdenī". Šajā gadījumā liels nopelns bija vecāku zināšanām un novērojumiem un spējai adekvāti novērtēt situāciju, nevis pakļaujoties apkārt notiekošajām diskusijām.

Kā mēs varam palīdzēt bērnam, ja viņam skola tomēr jāuzsāk 6 gados?

Manuprāt, bērnam vissvarīgākā ir sajūta, ka viņu pieņem tādu, kāds viņš ir, viņš izjūt vecāku atbalstu un pie grūtībām vecāki viņu nepamet, bet palīdz parādīt veidu, kā šīs grūtības ir iespējams atrisināt. Kā arī vecāki redz bērna intereses un uz tām atsaucas, neuzspiežot tikai savas aktivitātes.

Bērnam, dodoties uz jaunu vidi, pielāgojoties jaunām prasībām, svarīgi būtu ar to visu pamazām iepazīties. Mazinot šoku, kur viņš ir nonācis, jo nereti bērni ir apmulsuši tieši no telpu plašuma, no skolas lieluma, no bērnu skaita un skaļuma. Tajā pat laikā ir svarīgi, lai arī mamma ir droša par savu izdarīto izvēli. Lai bērnam papildus savam uztraukumam nav jāmierina mamma un jāuzņemas atbildību par viņas pieņemto lēmumu. Tātad bērns gada laikā pamazām jānoskaņo, ka viņa dzīvē būs pārmaiņas un novērojot, kā bērns tam gatavojas, kā uztver, kādi jautājumi viņam rodas par šo tēmu. Iespējams, var konsultēties arī ar psihologu, kuram ir instrumenti, kas var palīdzēt saprast, vai bērns ir gatavs skolas dzīvei. Kā arī neaizmirst runāt ar bērnudārza audzinātāju, ko viņa ir novērojusi.

Vēl noteikti būtu vērts iepazīties ar bērna attīstības vadlīnijām šajā vecumposmā, kas nozīmē, ka 5-6 gados bērnam ir noteiktas prasmes, kas ir attīstījušās un ko viņam jāprot. Tas nozīmē, ka arī skolas programma un vide ir jāpielāgo sešgadnieka spējām un vajadzībām.  

Evita Štāla, Mag.psych.