 |
| pinterest.com |
Es šodien [pēc gana ilga nerakstīšanas perioda] atvēru šo lapu un domāju, ka gribu uzrakstīt kaut ko pa īstam. Nu tādu riktīgi trāpīgu, kailu, precīzu sajūtu par šo laiku un noteikti manu personīgo sajūtu šajā laikā. Man ik pa laikam kāds uzraksta ļoti konkrētus jautājumus par dzīves jēgu, mīlestības ubagošanu, draudzības patiesumu, slēpšanos no savām izjūtām, nodevību, sirds aklumu?
Manī arī pašā ik pa laikam rodas pamatīgi jautājumi par dzīves likumsakarībām. Atbildes mani reizēm arī nogrūž zemē un vēl iepliķē. Tā, ka sāp arī. Un tad es intuitīvi gribu savilkt zemāk kleitu, kas, krītot uzrāvusies un atsegusi manu pēcpusi, un bēgt, aizbēgt no likumsakarībām, sevis, jautājumiem un atbildēm, attiecībām, jēgām, atbildības un visa cita, no kā tikai var aizbēgt. Cik parasta ir mūsu bēgšanas stratēģija, kad piedzīvojam grūtības, vai ne?
Jā, tādas grūtības, kas pēkšņi tevi norauj zemē un brutāli vēl seju iebāž peļķē, mirkli nogaida un tad paziņo: "Redzi, tā Tu patiesībā izskaties, jūties un tāda Tu esi? " Un kāda tad es esmu? Izpūrusi, sabijusies, apjukusi? Vai domājot plašāk - absolūti parasta, mirstīga, uz mirkli sastingusi savā būtībā, rīcībā un domāšanā. Lai cik skolās esi gājis un lai cik gudras grāmatas esi lasījis, kad sastopies ar kaut ko tādu, ar ko līdz šim sevi nekad neesi saistījis - situāciju, domām, sajūtām,- Tev vispirms gribas rīkoties pareizi!
Redz, un te es varbūt beidzot nonāku līdz tam trāpīgajam, kailajam, īstajam. Cilvēki apaug ar savām fantāzijām par sevi un citiem, apaug ar pareizajām rīcībām, ar bailēm no citu vērtējuma, ka nereti viņiem vajag ļoti skarbas situācijas, lai atgādinātu, ka nav pareizas vai labas rīcības. Es, protams, varu rīkoties kā mamma, sieva, vīrs, draudzene vai opītis uzskata par pareizu, bet pēc tam gadiem ciest par to, jo tā nebūt nav bijusi manis paša izvēle. Varbūt neierasta, bet godīga pret sevi. Bet tas, kā Tu vari tikt tuvāk sev, ir vienkārši ļaut sevi sadzirdēt, jo mūsos ir mūsu atbildes, nereti tikai aizaugušas ar nezālēm un citu izbradātajām un atstātajām pēdām.
Jā, tad, kad ar to uzrauto kleitu atrodies uz vēdera pie peļķes, ieraudzīt atspulgā to, kā Tu patiesībā jūties, un kas tieši Tevi ir atvedis līdz tai peļķei un šai nenormālajai situācijai. Tā, šķiet, būtu visvērtīgākā rīcība, ko izdarīt savā labā, nevis uztraukties, ka citi tagad redzējuši, kā es pakrītu. Pakrīt visi, tikai reti, kad kāds godīgi nosauc to vārdā, jo nav ierasti, nav ērti citiem, nu mums jau daudz dažādu attaisnojumu. Kad ierauga, nosauc vārdā, tad seko rīcība. Un šodien Tu drīksti pieņemt jaunu lēmumu, Tev nav jādzīvo uz vecajiem solījumiem un pieņēmumiem.
Cilvēki nereti, noklausoties otra dzīves situāciju, nosaka: 'Vai, tad jau man nav problēmu!' Atpazīsti varbūt reizēm arī sevi. Un tad man gribas skaļi smieties. Jo tas ir kaut kāds murgains subjektīvs viedoklis. Tu pat nezini, vai otram tā ir problēma, bet jau mēri pēc savas mērauklas un vērtībām. Ieradums. Mehāniska rīcība. Būt pašam un ļaut citiem būt viņiem autonomiem, domājošiem cilvēkiem. Manuprāt, tas ir vienīgais ceļš uz sevis apzināšanos un gaismu. Tas nenozīmē dzīvot bez kļūdām un bez puniem. Bet tas nozīmē uzticēties savām sajūtām, nelēkt ar galvu ezerā, jo tā vairākums dara, prast pateikt 'nē' attiecībām, kuras nav veselīgas un kuras būtībā uzturi pie dzīvības tikai Tu. Mums nevajag visiem vienādus pulksteņus, nevajag visiem boksēties un sacensties labestībā. Mums vispirms vajag būt godīgiem attiecībās ar sevi.
Līdzsvars ir vārds, kas man pēdējā laikā ļoti atvieglo ikdienu. Ticiet man, ne visi pat varam noturēt kādu līdzsvara vingrinājumu dažas sekundes, kur nu atrast līdzsvaru savā ikdienā, kur - vēlams visās jomās un uzreiz, - vēlamies būt tik pareizi, gudri, skaisti, erudīti, talantīgi, atjautīgi, pirmie, soli priekšā citiem.
Tāpēc es nereti savu dienu sāku tieši ar līdzsvara vingrinājumu, cenšoties sakoncentrēt visu savu esamību tieši šajā vietā, telpā un laikā. Mācoties arī piekāpties un necīnīties pret sevi, uzticēties sev un paļauties uz kaut ko Lielāku. Godīgi sakot, izdodas, kā nu kuru dienu un tas ir saistīts, cik mierīgs ir mans prāts un cik viegli ļauju visas domu aitas iedzīt aplokā, cik vesels ir mans ego un cik snaudoša godkāre. Būtu melots, ja teiktu, ka tā visa manī nav. Un, protams, man ir savi iemesli, kāpēc to visu man personīgi vajag. Esmu izaugusi no vecuma, kad man gribas, lai visiem jautri, labi, lai visi apmierināti, man nav nepieciešams otra akcepts uz manu laimi. Tā vismaz ir ik pa laikam, jo reizēm ir arī grāvis.
Godīgi varu teikt, ka šis ir bijis gads, kas man ir devis un ņēmis. Un līdz šim esmu bijusi pasargāta no tādiem ļoti sāpīgiem sitieniem, bet katram mums ir vajadzīgi savi notikumi un pārdomu mirkļi, lai turpinātos un attīstītos jau citādāk, jo acīmredzot - ir laiks iet tālāk, laiks kāpt jaunā kalnā, vērt jaunas durvis vaļā un aizvērt iepriekšējās. Nu kaut kas tajā ritumā un notikumu secīgumā maģisks arī ir.
Uz vietas stāvēt un vienkārši eksistēt, manuprāt, nozīmē pamazām izdzist. Tāpēc jau mums piemīt gan drosme, gan zinātkāre, gan bailes, gan dusmas, gan šoks, lai to būtu iespējams paveikt - spert soli!
Iespējams, man ne tik ļoti izdevās trāpīgi, tieši un kaili pateikt, ka no sevis nevajag bēgt un mūsdienās uz taloniem varētu izsniegt smalkjūtību, pieņemšanu un sapratni, bet pārāk daudz mūsos šobrīd ir mākslīgā, ātrā, vardarbīgā. Tātad - to mums vajag atēsties, lai peļķē vienu dienu attaptos. Vienmēr ir labi to pie sevis pamanīt un pateikt - stop. Un Tavs stop ir Tavs, tā ir Tava izvēle un atbildība, lai kāda tā arī būtu, tā ir Tava, un nereti tā ir Tava vienīgā bagātība un patiesība tajā konkrētajā mirklī, un nevienam atļauja nav jāprasa, ja to īpaši precīzi un skaļi Tev ir pateikusi
Tava sirdsbalss.
 |
| pinterest.com |
Gaisma. Tuvums. Miers. Lēnprātīgums. Īstenums. Kailums.
Lai liela mīlestība!
Evita
