 |
| Pinterest.com |
Sniegpārslas krīt - tik viegli, nepiespiesti, tās ir tik neatkarīgas, kāds var kliegt uz tām, kāds var ilgoties, kāds var šķendēties, bet tās turpina savu līgano deju.
Viņa uzsildīja savā jaunajā, spīdīgajā katlā karsto ziemas dzērienu, protams, kas arī mazliet uz mirkli aizdzen smeldzi, liek pat to mazliet iemīlēt, smarža un garša reibina un var vērot sniegpārslas. Var pat uz tām nedusmoties, jo tās ir stiprākas, neatkarīgākas kā viņa pati. Mūzikas pleiliste jau trešo reizi griež uz riņķi visas 'dejo ar mani un esi man tuvumā' dziesmas.
Ir decembris. Uz galda stāv izgriezumi, dažādu spīdumi, dažādas bildes, kartītes, deg sveces, un viss it kā ir - pat labi atalgots darbs, skaistas zeķes, manikīrs, pedikīrs, sporta kluba abonements arī pat nopirkts, bet dvēsele izstiepusies savā skaistākajā špagatā un kaut ko cenšas pateikt. Nezina, viņa nezina, ko grib pateikt. Varbūt viņa mazliet sev melo, ko? Ko Tu!
Viņa uzliek nākamo dziesmu, piestājas pie spoguļa un sāk dejot, dejojot sākumā domā par to, kā izskatās, pēc tam arvien mazāk un mazāk. Dejo, dejo, dejo, dejo, kā sniegpārsla vētrā viņa dejo. Tempu uzņem gan dziesma, gan viņas ķermenis, ko nespēj valdīt. Nu jau viņa dzird, ka elso. Vai viņa ir tik ļoti piekususi, aizrāvusies, iekarsusi? Laikam nudien jāsāk beidzot sportot, vēl viņa nodomā. Kontrole. Viss tiek kontrolēts. Tā ir droši un drošībā. Ne kurš katrs var man piekļūt, jo 'no mājām neko mēs nenesam ārā un nestāstām citiem'. Ir izredzētie, kas kaut ko uzzina. Pēkšņi viņa izdzird tādu kā kunkstienu, tādu kā pusbalsī izkliegtu saucienu, šņukstu varbūt? Gan jau kaimiņiem atkal ir TAS. Laimīgie.
Kontrole. Visu vajag kontrolēt.
Bet... kuššš… lūdzu, ļauj sev būt....
Tā taču ir viņa pati. Deja pārtrūkst un viņa nokrīt burtiski zemē, kliedz, nekad tā nav uzvedusies, varbūt divgadnieku krīzē, bet nu viņa to nespēj kontrolēt. Patiesība. Tagadne. šis mirklis.
Sniegpārslu neatkarīgā, maigā, smejošā, priecīgā deja ir atsaukusies arī viņas dvēseles stāvoklim, jeb otrādāk. Tik daudz ir darīts tā, lai citiem labi, lai patīkama sarunu biedrene, lai izpalīdzīga meitene, lai gudra un ar savu nostāju. Viss. Viņa guļ zemē un beidzot raud. To viņa nav varējusi izdarīt jau vairākus gadus. Šķiet, pēdējo reizi to darīja, kad viņas mīļotais vīrietis (kura priekšā varēja atpogāt ne tikai savu kleitu, bet atkailināt pat savu būtību) pasakot, ka nespēj šādās attiecībās būt, kur visi soļi jau iepriekš ir zināmi un dvieļi sakārtoti pa krāsām skapī gaida, viņš aiziet. Tad viņa, protams, izārdīja visu skapi, izmētāja dvieļus, tajā dvieļu kaudzē arī bija pāris stundas vai varbūt dienas, kas to lai atceras, noraudājusi. Dvieļus pa krāsām nav kārtojusi vairāk nekad. Bet pēc tam - sakārtoja kleitu, pierakstījās pie kosmetologa, nopirka jaunas kurpes un visu savu pedantiskumu turpināja ievērot darbā, pavadot tur daudz laika, mēģinot pārbaudīt savas varēšanas (vai mani var mīlēt?) robežas.
Un tad ir šis vakars. Kas sākas ar sniegpārslu vērošanu. Baltums un kailums. Tukšums. Mūzika, kas kaut ko zināmu stāsta par viņu pašu. Ir liels nogurums no tā, kā viss notiek. Viņa ir nogurusi visu varēt. Nogurusi būt mājās viena. Nogurusi no pareizajām atbildēm un darbībām. Nogurusi domāt, ko citi teiks. Nogurusi sevi mānīt, izlikties, spēlēt lomu.
Viņa pieceļas, izvelk no savas skaistākās somas savu sarkano Chanel lūpukrāsu un uz spoguļa uzraksta - STOP.
Nomazgājusi seju ar vēsu ūdeni, viņa atgriežas pie sniegpārslām. Tās turpina snigt, it kā pirms tam nekas satraucošs nebūtu piedzīvots. Viss notiek. Viss turpinās. Tu vari būt, vari nebūt. Viss notiek, viss turpinās.
Katra tā ir neatkārtojama, viņas noteikti par to nedomā, viņas vienkārši ir, kad ir iespēja būt, viņas ir. Vai tas nav kaut kas ārkārtēji burvīgs? Vienkārši būt tādam, kāds tu esi. Vai Tu spēj sajust to, ko viņa grib pateikt un apjaust? Viņa jau sen to patiesībā zināja, bet šovakar tam ir pavisam cita piegarša - neatkarības, individualitātes un vienkārši būšanas konteksts. Gatavība. Visi kauliņi ir sakrituši tieši tā, lai viņa to ieraudzītu un noticētu.
Kā es gribu būt? Es pati.
Kā es gribu turpināties? Es pati.
Kas man sagādā prieku? Man pašai.
Ko es sen esmu vēlējusies piepildīt? Es pati.
Kas man liek justies pieņemtais un nozīmīgai? Man.
Kas manī ir tas burvīgais, neatkārtojamais, skaistais? Manī.
Un te nu tā ir. Lielā, baltā lapa un Tu. Tu esi radītājs. Tu esi mīlestība. Tu esi sniegpārsla. Tu esi pasaule. Tu esi spēks. Tu esi tas, kas tu esi. Tu vari. Tu drīksti. Tu esi.
Visu nakti viņa bija nomodā. Grieza, līmēja, krāsoja, dzēsa, smējās, iepauzēja, tad atkal - līmēja, grieza, krāsoja, pierakstīja, domāja, juta, paraudāja, turpināja...
Šķiet, četros no rīta bija iemigusi uz savas siltās segas, kamīns bija izdzisis, palika mazliet vēsi. Viņa pamodās. Un ieraudzīja to, ko šonakt radījusi. Sevi.
Būtībā ne jau radījusi, bet ļāvusi sev ieraudzīt sevi. Viņa atvēra logu un pusbalsī uzsauca: 'Paldies jums, sniegpārslas! Paldies Tev, kosmoss! Es esmu. Es eju savu ceļu un dejoju savu deju. Es būšu, saredzēšu, raudāšu, mēģināšu, apstāšos un mācīšos sev pateikt - stop, kad mans ķermenis būs paguris un sirdspuksti būs pārāk saraustīti. Es zinu, kur ir mans miers. Es zinu, kur ir mans prieks, kur mans nemiers un kur - manas mājas.'
 |
| Pinterest.com |
P.S.
Laiku pa laikam šādas naktis mums vajag ikvienam. Katrs esam Viņa. Kāds skrien kilometrus tālus, kāds kāpj kalnos, kāds saullēktus tver, kāds piefiksē to visu uz papīra, kāds kopj puķes, kāds cep gardu pīrāgu. Mēs meklējam un pazaudējam, lai atkal atrastu. Piedzīvojam kosmiskās ilgas. Zaudējumus. Satikšanās. Jautājam, kaut atbildi zinām, bet mums ir priekšstats, kā šī atbilde ir jāpiedzīvo, kā tai ir dzīvē jāizskatās, kā tai ir jānotiek. Uz mirkli apmulstam, nomaldāmies, sadusmojamies, pretojamies, samierināmies, lai atkal ietu atpakaļ pie sevis. Ceļā rodas brīnumskaistas lietas, kas iedvesmo citus nebaidīties iet, piedzīvot kritienus, sāpēs, apņemšanos darīt labu. Un kad ir atrasts meklētais - lielā, kosmiskā mīlestība, vai vismaz priekšstats par to, tad ir sajūta, ka esi mājās.
Taču tad nāk jauni notikumi un veidojas citi priekšstati un Tu jau nojaut, kas atkal notiek...
Paldies ikvienam un ikkatram, kas ļauj piedzīvot un būt!
Lai izdodas jums arī izrullēt balto lapu un izveidot savu ceļojumu pie sevis. Ar ko sāksi?
Mīļi sveicieni gada nogalē,
Evita
