Viens vārds.

Šodien man prātā ir viens vārds. Nē, tas nav rudens, nav arī lietus un saule vai prieks, bēdas, autobuss arī tas nav. 

Pelēks. 

Šis ir tas vārds, ko man būtu jāuzraksta lieliem burtiem uz balta papīra, jāmēģina skaisti izgriezt un pielipināt pie griestiem tā, lai, guļot ar vaļā acīm, es redzu - pelēks. Esmu ieguvusi jaunu toni. Esmu ieguvusi jaunu atziņu. Varu sevi apsveikt.

Ilgu laiku tomēr biju maldīgi domājusi, ka eksistē tikai tīras krāsas. Vislabāk jau balts un melns (skriet ar pieri sienā - tas vēl saucas.) Tīrās krāsas es redzu okeānā, savās zaļajās biksēs, otra acīs, notikumos, kaut kādā sprakšķī, kad redzu satiekamies divus jaunus cilvēkus vai tieši otrādi - sirmgalvjus. 'Vai nu vai' ir tik ilgi man nācis līdzi. Un pēkšņi es skaudri apjaušu, ka ir tāds vārds - pelēks. Un ziniet, tas pelēkais mazliet iekniebj sānā, mazliet liek satrūkties, meklēt ar acīm pēc emocionāla atbalsta. 
Ne viss ir viennozīmīgi - to klusi man čukst pelēkais, kniebjot sānā. Piemēram, ķirbi jau arī negribas saukt par ogu, vai ne? Nu kāda oga, vai tad ķirbis var līdzināties sārtajai avenei? Tomēr ir oga. Tāpat kā kaut kas tiek iedots un kaut kas uzreiz tiek paņemts. Kaut ko tu esi sācis apjaust un saprast, bet, rau, viens dzīves mirklis un ... zīmē uz baltas lapas pelēko. 

Būtībā pelēkais nav ne labs, ne slikts. Pelēko nevar novērtēt. Tas vienkārši ir, eksistē, kaut tev varbūt šķiet vai ilgu laiku sev esi centies stāstīt, ka tāda nav. Pelēkais kļūst redzams atsevišķos mirkļos un notikumos. Līdzīgi kā varavīksne vai baltā krāsa, vai sirdsapziņa. Ir lieliski un tajā pat laikā mazliet bailīgi kaut ko par sevi uzzināt. Mēs katrs kāpjam kaut kādos iedomātos kalnos, dzīvojam iedomātās krāsās, pieņemam kaut kādas patiesības, viļamies, un sākam meklēt no jauna kaut ko, kas der mums. Jā, man šķiet tieši šo mēs varam saukt par savu vienīgo  bagātību - pieredzi. To, ka varam mēģināt jebkurā mirklī sākt stāstīt savu stāstu, savu patiesību, iepazīt savas robežas un priekšstatus, ļaut kādam tos vardarbīgi sabrucināt, lai atkal sāktu visu no jauna.  
Nereti mēs ļoti ātri spējam pateikt patiesību par otru, spējam vilties un pat varbūt tā kā aizvainoties par kāda rīcību, jo tā neatbilst mūsu priekšstatam, kas varbūt nemaz pa īstam nav manis paša veidots. Ak. Reizēm pateikt ir tik sarežģīti, reizēm šķiet sarežģītāk piedzīvot. 

Lai jums skaistas sarunas ar apkārtējiem, ar sevi. Varbūt ir vērts piedzīvot pelēko, lai izkāptu no sava ierastā, no sava ērtā dīvaniņa un komforta. Tas nav stāsts par ļaušanu sev sist pa vienu vai otru vaigu un būt vēl pateicīgam par to. Tas ir kaut kas daudz vairāk. 

Vienmēr atceries, kas Tu esi,
Evita.