Nesen ar kādu sev tuvu cilvēku runājām par došanu un ņemšanu. Cik labi jūtamies, kad kāds pasaka - paldies, tu dari labu darbiņu! Dīvaini tikai ir tas, ka, par spīti labajiem nodomiem un labajām domu apmaiņām, ķermenis tāpat vienā brīdī nogurst. Varbūt neprotu to precīzi pateikt, jo teorijām būtu, ko teikt par to, piemēram, ja jau pareizi un no sirds dod, tad visam jābūt kārtībā. Bet reizēm banāns nudien ir tikai banāns un nevis falliskais simbols tavā sapnī. Mana apzināta izvēle ir strādāt ar cilvēkiem. Katru dienu vairākiem veltu atsevišķu laiku un sarunu, skatos acīs un dzirdu, jūtu, redzu viņu. Mācos savu ķermeni turēt tā, lai es vairāk necenstos kā otrs. Emocionāli mani sasilda reāli pozitīvi notikumi cilvēka dzīvē vai kāda smaids, kā pateicība par satikšanos. Taču pienāk brīdis, un es sajūtu, ka organisms ir noguris. Lai arī ir prieks dot, un saņem arī atpakaļ, taču vajag vēl kaut ko, vajag kādu mirkli tikai sev, lai atjaunotos. Man vajag klusumu. Bieži vien mājiniekiem lūdzu nogriezt mūziku klusāk. Ielienu kādā stūrī un stundu lasu vienu grāmatas lapu. Pievēršu uzmanību, kā es sēžu, kā es guļu, kā es elpoju. Un tad ir labi. Es ceļos un domās mīļoju visu pasauli.Reizēm ir tik svarīgi zināt, ko tev vajag. Un ne mazāk svarīgi ir zināt - kā tu noteikti negribētu. Tas palīdz iet pa to savu ceļu. Tas iezīmē robežas. Un es jau nesaku, ka nevajag pamēģināt tās arī pārkāpt. Vajag!
Prieku un laiku sev,
Evita
Bilde ar savu stāstu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru