Sešgadnieks skolā.

 Pirms kāda laika man avīze Izglītība un Kultūra jautāja viedokli par skolas gaitu uzsākšanu ar sešiem gadiem (nevis, ka septiņi paliek līdz gada beigām) Šo to sarakstīju. Nolēmu, ka ielikšu arī te. Lai ir, kur kādreiz paskatīties. Uzreiz saku, ka varētu rakstīt daudz vairāk un vispusīgāk, bet šoreiz ir tik, cik ir.

Strādājot skolā, es redzu, ka vienā klasē mācās bērni pat ar divu gadu vecuma starpību. Tas nozīmē, ka kāds skolas gaitas ir uzsācis 6 gados, bet cits - 7 un 8 gados. Ja man jautā, vai bērns ir gatavs uzsākt skolas gaitas sešos gados, tad pirmais, par ko es domāju, ir vecāku ambīcijas. Nereti ir tā, ka vecāki jau no bērna dzimšanas sagaida, ka viņš agri sāks sēdēt, rāpot, celties kājās, iznāks pirmais zobs, pirmie teikumi, tad agri uzsāks skolas gaitas un laimīgi bakalauru saņems 21 gada vecumā. Ar šo es gribu teikt, ka, manuprāt, visbūtiskāk ir pajautāt sev - kāpēc es to sagaidu no sava bērna? Vai tās ir manas kā vecāka alkas un nerealizētās iespējas, vai šī iniciatīva un interese par zināšanām nāk no paša bērna. Arī savā darbā es vispirms sekoju savam klientam un viņa vajadzībām, kas nozīme, ka es neizlasu vispirms kādu pētījumu vai teoriju un to pēkšņi neieviešu skolā kā nepieciešamu, bet es sākotnēji vēroju bērnus, viņu vajadzības, aktualitātes, un tikai tad es papildus meklēju pētījumus par šo tēmu, lai palīdzētu atbildēt uz viņu jautājumiem. Tāpat arī vecākiem vispirms ir jāvēro savi bērni, jo, protams, vecākam ir liela vara pār bērnu un gala vārds jeb lēmums pieder viņam.

To, vai bērns ir gatavs skolai, nenosaka tikai tas, ka viņš jau prot lasīt un labi rēķina. Starp citu, ļoti daudz bērniem ir grūtības ar pildspalvas noturēšanu, par ko arī ir svarīgi domāt, ja viņš intelektuāli spēj apgūt vielu, tad bieži kavēklis ir tieši grūtības tikt līdzi rakstībā, dēļ vāji attīstītas sīkās motorikas. Tikpat būtisks ir bērna emocionālais briedums, kā viņš jūtas, kā veido attiecības ar apkārtējiem, cik ātri nogurst, kāds ir viņa dienas ritms, kā reaģē uz neveiksmēm, vai spēj atgriezties pēc laika pie iesāktā darba un to pabeigt, kādas ir viņa intereses kopumā. Nereti nākas novērot, ka pirmās klases skolēni vēl grib rotaļāties, viņiem ir grūti ievērot skolotāja noteikto rāmi, un viņš nesaprot, kāpēc viņu soda vai apsauc par to, ka viņš ļaujas savām impulsīvajām reakcijām. Šeit arī ir turpinājums stāstam par pašvērtējumu. Cik ļoti labi jūtas bērns, ja viņu ik pa laikam apsauc, ik pa laikam atgādina, ka viņš traucē klases darbu un neakceptē viņa iniciatīvas? Tā bērnam rodas priekšstats par sevi un savām spējām. Protams, bērni ļoti labi spēj adaptēties dažādām situācijām, viņi labi piemērojas, bet tajā pat laikā emocionāli viņi jūtas saspringti, biežāk baidās kļūdīties, viņi mazāk koncentrējas uz procesu, bet vairāk uz rezultātu. Būtībā bērns tiek lauzts un, iespējams, bērns daudz vairāk spētu sasniegt un izjust gandarījumu par mācīšanos kā procesu, justos droši par to, ko dara, ja viņam ļautu uzsākt skolu, kad viņš ir emocionāli tam gatavs. Kad viņš pats ir izrādījis interesi par skolu, uzdevis jautājumus, vai ieinteresēti turpinājis izteikties par vecāku piedāvātajām skolas tēmām.

Protams, katra bērna attīstība notiek individuāli. Ir bērni, kuri ļoti labi jūtas, uzsākot skolu sešos gados (gribētos gan domāt, ka rudenī viņam paliek 7 gadi), taču fizioloģiski arī bērna tīšā uzmanība attīstās tieši 7 gadu vecumā, kas arī ir viens no būtiskiem rādītājiem, vai bērns spēs uztvert instrukcijas un tās izpildīt, vai spēs noturēt uzmanību, izsekot līdzi vairākām darbībām - es dzirdu, ko saka skolotāja, es spēju to atrast savā grāmatā un es izpildu prasīto. Un galvenais - viņam tas nesagādās grūtības. Līdz ar to bērns saņems pozitīvu informāciju par sevi un savām prasmēm, kas ir būtiski, lai viņam būtu vairāki priekšnosacījumi tam, ka viņam būs patīkami risināt uzdevumus, viņam būs radīta interese par apmācības procesu, jo viņš taču to spēj, tātad, bērna valodā sakot - es esmu labs!

Tas, ka šobrīd psihologam lielāko laiku aizņem bērnu psiholoģiskā izpētes veikšana, patiešām tā ir. Bērniem šobrīd ir grūtības ar uzmanības noturēšanu, ar koncentrēšanos, ir sašaurināts uztveres apjoms, līdz ar to bieži sāp galva no aizturētām emocijām, ko daļēji varētu skaidrot ar pārlieku lielo bērna attīstības stimulāciju, ar augstām prasībām pret bērnu un ģimenes dzīvesveidu, uzturu.

Savā praksē esmu redzējusi, ka bērns vēl 7 gados nav bijis gatavs skolai - ne kognitīvi, ne emocionāli, taču, apritot 8 gadiem, bērnam it kā neredzami zobratiņi ieņēma īstās vietas, un viņš bija gatavs skolas gaitām, jūtoties tur kā "zivs ūdenī". Šajā gadījumā liels nopelns bija vecāku zināšanām un novērojumiem un spējai adekvāti novērtēt situāciju, nevis pakļaujoties apkārt notiekošajām diskusijām.

Kā mēs varam palīdzēt bērnam, ja viņam skola tomēr jāuzsāk 6 gados?

Manuprāt, bērnam vissvarīgākā ir sajūta, ka viņu pieņem tādu, kāds viņš ir, viņš izjūt vecāku atbalstu un pie grūtībām vecāki viņu nepamet, bet palīdz parādīt veidu, kā šīs grūtības ir iespējams atrisināt. Kā arī vecāki redz bērna intereses un uz tām atsaucas, neuzspiežot tikai savas aktivitātes.

Bērnam, dodoties uz jaunu vidi, pielāgojoties jaunām prasībām, svarīgi būtu ar to visu pamazām iepazīties. Mazinot šoku, kur viņš ir nonācis, jo nereti bērni ir apmulsuši tieši no telpu plašuma, no skolas lieluma, no bērnu skaita un skaļuma. Tajā pat laikā ir svarīgi, lai arī mamma ir droša par savu izdarīto izvēli. Lai bērnam papildus savam uztraukumam nav jāmierina mamma un jāuzņemas atbildību par viņas pieņemto lēmumu. Tātad bērns gada laikā pamazām jānoskaņo, ka viņa dzīvē būs pārmaiņas un novērojot, kā bērns tam gatavojas, kā uztver, kādi jautājumi viņam rodas par šo tēmu. Iespējams, var konsultēties arī ar psihologu, kuram ir instrumenti, kas var palīdzēt saprast, vai bērns ir gatavs skolas dzīvei. Kā arī neaizmirst runāt ar bērnudārza audzinātāju, ko viņa ir novērojusi.

Vēl noteikti būtu vērts iepazīties ar bērna attīstības vadlīnijām šajā vecumposmā, kas nozīmē, ka 5-6 gados bērnam ir noteiktas prasmes, kas ir attīstījušās un ko viņam jāprot. Tas nozīmē, ka arī skolas programma un vide ir jāpielāgo sešgadnieka spējām un vajadzībām.  

Evita Štāla, Mag.psych.