Viņa.

Viņa ietinas segā un pievelk kājas tuvāk krūtīm. Viņa dzird, kā viņas sirds dauzās. Viņa dzird, ka samtainā balss fonā viņas acīs liek parādīties asarām. Kontrasts. Tik liels kontrasts, šis sapnis, ne balss, sniegoti sasalušais gaiss aiz loga un viņa pati. Trausla. Un pēkšņi tik nepasargāta. Viņa vienmēr ir augsti vērtējusi godīgumu. Bet te pēkšņi viņas pašas godīgums tiek apšaubīts. Viņa jūtas apvemta. Apjukusi. Un nevar saprast, vai īstais adresāts patiešām ir viņa. Ziniet, kad pa retam gadās, ka kāds pārpratuma pēc uzdāvina tev kaut ko, ko neesi gaidījis, sajūtas ir labas, arī lietu atdodot īstajam. Bet, kad pārpratuma pēc uzvemj, tad... Ir jāiet dušā. Jā, duša. Patiešām, kā tas viņai ātrāk neienāca prātā! Kāpēc cilvēks pirms vemj, otru nepabrīdina? Kāpēc cilvēkiem patīk otru apvemt un vēl pasam justies, kā upurim. Ak, es nabadziņš, man dara pāri, jo es pats nevienam neko nevaru pateikt, tāpēc vismaz pa kluso varbūt varun kādam radīt nepatīkamas sajūtas. hmmm... meitene šai vietā pārtrauc par to domāt… jo negrib darīt to pašu, jo nevajag jau ari...

Samtainā balss viņu nomierina. Viņa saprot, ka vērtības nav mainījušās. Godīgumu viņa vēl joprojām vērtē augstu. Viņa domās apmīļo tos, ar kuriem nav kopā. Iespējams, tā gūstot sava veida atbalstu. Viņa domās pasakās par pieredzi, kas liek pārlapot notikumus, kā tādu senu, plauktā noliktu, atmiņu kladi. Un tajā ir tik daudz skaistā, satiktā. tā aizved viņu laikā, kad Valmieru viņu sauca par savējo. Kad viss padevās tik viegli un pašsaprotami. Kad tika satikti tik nozīmīgi dzīves cilvēki, kuri pat neesot klāt, spējuši iedrošināt uz vairāku vēstuļu rakstīšanu, uz sarunām un likuši saprast, ko patiesībā meitene jūt. Un to, ka ne viss ir tā, kā tas izskatās. Paldies Tev, paldies, paldies, ka vēl joprojām mani iedvesmo, kaut neesam tik sen tikušies, viņa smaidīdama pasakās, skatoties ārā pa logu. Viņa nespēj iedomāties, kā tas būtu atkal satikties. Viņa nezina, kā tas būtu atkal pieskarties. Viņa nezina, kā tas būtu tagad.

Samtaina balss tikai dzied un dzied. Un meitene šķir lapu pēc lapas. Arvien ātrāk un ātrāk. Viņa jau sen ir sapratusi, kas viņa ir. Viņa jau sen zina, ka neprot izdabāt, izlikties un neprot dzīvot, neizmantojot iespēju gūt prieku no tā. Viņa neprot spēlēt paslēpes, viņai nav pacietības sēdēt ilgi pagultē.

Viņa ievelk elpu dziļi, dziļi. To kādu laiku aiztur un tad ar visu spēku palaiž to brīvībā! Un pieņem lēmumu.

Gaismas kaimiņmājas logos ir izdzisušas. Viņa to nav pat pamanījusi. Ir pagājušas vairākas stundas jūtu, atmiņu, notikumu, dziesmu ceļojumā.

Viņa noglauda suni, kas ieritinājies viņai blakus.
Un nosūta jums arī savu arlabunakti.

bilde no http://rlv.zcache.com/