Tirgus.un politika. un..

Šī nedēļa ir tāda, ka es visu laiku kaut ko gaidu. Gaidu, kad es izlasīšu. Gaidu, kad pienāks trešdiena un man jādodas uz vecāku sapulci bērnu dārzā. Gaidu, kad pienāks ceturtdiena, un es došos pie savas supervizores un lieliskajām dāmām, kas kopā ar mani apgūst Marte meo terapiju. Vēl man ceturtdien jāpaspēj tikt līdz Dubultiem. Gaidu piektdienu un sestdienu, kad man atkal ir jābūt skolā un otrajā dienā man pat ir eksāmens, bet es gaidu, kad KĀDS (aūū) izdarīs darbiņu mana vietā. Man šodien ar to bija cītīgi jānodarbojas, bet es atlieku. Uz vēlāku. Atveru un atkal aizveru vajadzīgo dokumentu.
Lai vai ka ar mani nebūtu, šodien aizbraucu uz tirgu pēc dārzeņiem, atbraucu atpakaļ ar mandarīniem un kanēļmaizītēm. Tā teikt – viss notiek pēc plāna. He.
Tas mans mazais ievads. Novēršanās no tēmas. Ziniet, šodien man palika skumji. Pirmo reizi man palika tā jocīgi par ministra pieņemtajiem lēmumiem, par atkal mistisko naudas taupības režīmu. No vienas puses jau šķiet, ka labi, ka kāds vispār ko saprot no tā, bet no otras – ir sajūta, ka tomēr nesaprot līdz galam, bet dara. Man sāk šķist, ka cilvēki, kurus esam paši, protams, ievēlējuši, ir tālu no ētikas un morāles. Es nezinu, laikam jau nav vērts pat par to rakstīt, kā es to izprotu. Un vai politika vispār var būt saistīta ar ētiku. Man ļoti gribētos, lai ir redzama tā cieņa vienam pret otru, kā mēs izjūtam cieņu pret pedagogu, kas mums ir iemācījis lasīt, pret mammu vai tēti, ka mēs izjūtam cieņu pret vectētiņu, kurš atgriezies no Sibīrijas un tomēr ir pratis saglabāt sirds siltumu.
Nu jā, laikam tikai gribēju teikt, ka man pirmo reizi tāda dīvaina sajūta pārņēma, skatoties šīrīta ziņu pārraidi. Kādreiz cilvēks bija laimīgs par pensijas vecumu. Pirka končiņas un cienāja citus, tantiņas paklačojās turpat pie bodes, vīri (ja nu bija sagaidījuši to pensijas vecumu) uzpīpoja. Tagad katrs nopērk savu maizi vai desu un iet mājās mazliet uzēst, jo visu jau nevar tā ēst uzreiz. Tante saka, ka viņai zābaks caurs esot, es uzreiz nodomāju, ka jaunus tak vajag, bet viņa saka, ka vajagot pie meistara nest. Ah. Es zinu, ka šī tēma nav aprakstāma un izstāstāma. Ir daudz cilvēku un katram savs stāsts. Bet es aizvien labāk saprotu, kāpēc cilvēki meklē sevi un mieru baznīcā, jogā, austrumu gudrībā, astroloģijā. Un vai nav laba tauta? Tāpat spēs atrast sirdsmieru kkur, lai vai kādi lēmumi tiks pieņemti. To jau laikam arī sauc par cilvēcisku aizsardzību, resursu meklēšanu, lai izdzīvotu. Ne visiem, protams, iet finansiāli slikti. Bet psiholoģiski nospiestu, stresainu un depresīvu cilvēku paliek arvien vairāk. Stress pamazām cilvēka organismu novājina. Bet, atcerieties, iztēle palīdz to dziedināt. Tāpēc ir labi meditēt, iztēloties, atslābināt savu ķermeni un nomierināt savu zināt gribošo prātu.
Un agresivitāte. Uh, kādus es vārdus šodien dzirdēju tirgū! No sievietes un vīrieša. Dažus patiešām nebiju līdz šim dzirdējusi. Es tikai nesaprotu, kāpēc tā jālamājas? Dusmas esot patiešām ļoti negatīva enerģija. It sevišķi bērnus dusmas spēj viegli ievainot, jo bērns taču ir atvērts visam, visam, visam. Un ar ezotēriku tam nav nekāda sakara.
Pie ezotēriskas, psiholoģijas, austrumu gudrības es vēl atgriezīšos! Šodien vēl iegāju grāmatnīcā, ieraudzīju mandalu grāmatu! Ja nu kādam vēlme man ko uzdāvināt, labprāt šīs mandalas izkrāsošu! :)

Lai labi!