Šodien palasīju dažus stāstiņus no Lindes fon Keizerlinkas grāmatas iedvesmai, citām sajūtām. Droši vien mammām jau šie viņas stāsti ir labi zināmi. Tiem visiem ir labas beigas, kā pasakām. Arī ikdienā mums taču ir vajadzīgs labais.
Šo stāstu lasot un pēc tam arī rakstot, es sapratu un sajutu, cik liela ir mazā bērna pasaule. Cik daudz notikumu viņam ir svarīgi, un tie visi krājas viņa mazajā sirsniņā kā tādas ledenes stikla traukā. Un cik labi, ka ir tik gudras mammas, kas pamana, ka ar bērnu notiek izmaiņas, ka viņš kļūst bēdīgs, ka viņš gribētu kaut ko pateikt, bet vēl tā neprot izstāstīt. Cik labi, ka ir mammas, kas pamana, ka viņu bērni priecājas un nosvin to kopā – ar skatienu, ar smaidu vai apskāvienu.
Lūk arī stāsts:
"Lillīte, Lēnīte un Lotīte dabūja jaunas kleitas, jo viņas kopā ar vecākiem bija ielūgtas uz lielām kāzām Hamburgā.
Kad viņas ieradās kāzu namā, noskaidrojās, ka mazajai Lolītei kopā ar kādu tikpat mazu brālēnu uzticēs kaisīt puķes, bet lielākajai Lillī ar kādu mazliet lielāku brālēnu būs jānes līgavas kleitas šlepe. Vairāk ko darīt diemžēl nebija. Lēnītei vajadzēja to saprast.
Pēc baznīcas visi devās uz restorānu "Pie vērša". galdus rotāja sveces, ziedi un galda kartes. diemžēl Lēnītei galda karti bija aizmirsuši nolikt. Bet tā jau var gadīties, it īpaši, ja ir tik daudz viesu.
Toties jo jautras bija rotaļas pēc mielasta. vienīgi žēl, ka Lēnītei neizdevās satvert nevienu no skaistajām, bērniem domātajām godalgām, kas bija sakārtas augstu nostieptā virvē. Par mierinājumu viņa dabūja vēl otru tortes gabaliņu, lai gan jutās paēdusi jau no tā viena.
arī tad, kad līgava pēc franču paraduma no sava plīvura katrai meitenei izsniedz pa gabaliņam, Lēnīte nedabūja neko, jo tieši tad bija aizgājusi uz tualeti. Un, kad piedevām vēl kāds uzlēja Lēnītes jaunajai kleitai glāzi sarkanvīna un viņai mugurā bija jāvelk parastā svētdienas kleita, mērs bija pilns. Lēnīte jutās kā pasakā, kur viss notiek otrādā secībā: skaista princese pārvēršas par pelnrušķīti, vardi vai varbūt par ļaunu pusmāsu, ko neviens nemīl un neievēro.
Lēnīte iesēdās māmiņai klēpī un paraudāja. Kādu brītiņu tikai, jo, par laimi, burvju mākslinieks sāka rādīt triku, un Lēnītei sanāca smiekli par trusīša ķepurošanos. Tieši tajā brīdī fotogrāfs knipsēja, un zibspuldzes gaisma nolija pār Lēnītes gaiši blondajiem matiem.
Kad visi atkal bija mājās un pa pastu pienāca kāzu fotogrāfijas, māmiņa no tām izveidoja skaistu kolāžu: salīmēja tās albumā gan šķībi, gan taisni, gan līdzās, gan vienu otrai pāri. Īsts svētku noskaņojums dvesa no šāda kopsalikuma. Smejošās Lēnītes foto māmiņa apgrieza apaļu un ielīmēja pašā vidū.
Kad kolāža bija gatava, visi, protams, gribēja to aplūkot. Tikai Lēnīte ne. Viņa nevēlējās, ka kāds vai kaut kas atgādinātu šos stulbos svētkus, kur viņa bija tāds nelaimes putns un neveiksminiece. Bet, kad nu tas albums atvērts tā tur uz galda palika guļam, viņa tomēr iemeta tajā skatienu. un ieraudzīja savu foto, ielīmētu pašā vidū! Tas bija gaišāks par pārējiem un līdz ar to patiešām īsts viduspunkts.
Lēnītes sirsniņā kaut kas mainījās. Viņa vairs nejutās kā nesvarīga, malā stāvoša blakusfigūra, bet gan kā pats vidus, kā vidējā, kas viņa patiesībā arī bija. Malās bija pārējie, tie bija augšā, apakšā, pa labi un pa kreisi, bet viņa vienmēr vidū. Kā šajā bildē... Lēnīte pasmaidīja un pacēla acis. Istabas stūrī sēdēja māmiņa un skatījās šurp uz Lēnīti. Arī māmiņa smaidīja - piemiedzot ar aci, kā mēdz darīt līdzzinātāji vai pirāti."
Labu vēlot,
evita
foto: http://www.michellemauk.com
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru