Laba diena.
Skatos, atkal trešdiena. Jā, interesanti, ka reizēm varētu stāstus stāstīt un stāstīt, bet tad vienā brīdī jūtu, ka ne pavisam nav, ko teikt. Negribas. Labāk iztīru tā vietā māju, uzlakoju nagus un veicu vēl šādas tādas nodarbes. Vēl es daudz veidoju dažādas treniņu programmas un varbūt te ir tā atbilde, ka esmu jau par daudz rakstījusi, gribas mazliet noiet no datora, uzpūst sejai termālo ūdeni un izvēdināt galvu.
Bet tagad manā priekšā stāv pieci haribo lācīši, un es tos ik pa laikam atļaujos apēst. Saka, ka kustoties mutei, labāk arī sanākot domāt. Tāpēc nebariet sevi vai pusaudžus, kas nemanot jau nograuzuši pusi no pildspalvas. Viņi un tu arī tad domā. Kaut kas tevī notiek. Procesi. Hmm, ja mēs tā vienkārši varētu saprast tos iekšējos procesus. Es vakardien sajutos nogurusi no tā, ka visu laiku domāju. Kas un kā, kā labāk, ko teikt, kur darīt, cik par to ņemt, ko ēst, kur tajā laikā likt bērnu…. Domas tik šaudās un šaudās, un es sajutos kā amerikāņu kalniņos, kad nevari nospiest pogu stop, kad to gribas un kad dikti vajag. Un te nu ir tā māksla pateikt sev stop, neļauties tām šaustīgajām domām pārņemt tavu prātu un tevi. Vergot tām, kā es to darīju vakardien. Man vislabāk tad palīdz fiziska darbošanās – es eju skriet vai arī eju pastaigā ar suni (vislabāk ir aizmirst mājās telefonu, jo domātās domas man vienmēr gribas ar kādu apspriest). Lūk, vakardien, jāatzīst, es biju priekšzīmīga un telefonu ņēmu līdzi.:) Bet vismaz beigu beigās radās kaut kāds plāns. Un šaustīgās domas palēnām mani atlaida.
Ko es no tā visa iemācījos, no savas vakardienas dīvainās pieredzes? Nevajag daudz domāt un sevi šaustīt par lietam, kuras patiesībā es nemaz tiešā veidā nevaru ietekmēt. ir jāatceras atkal par to, ka vislabāk viss sakārtojas, kad uzraksti savas vēlmes uz lapas, lai vēlāk vari smuki izsvītrot, kad tas padarīts vai sasniegts. Un reizēm vajag ļauties. Jā, atbildības uzņemšanās ir būtiska un nozīmīga lieta, bet reizēm vajag ļauties, sagaidīt, kur straume tevi aizskalo un tad gan sākt peldēt jau mērķtiecīgi. Bez kritumiem nevar būt kāpumu, bez bedrēm nevar izbaudīt to sajūtu, kad ir pavisam gluds tas ceļa gabals. Savukārt riteņbraucēji reizēm sev sakot, braucot lielā kalnā un kad ir dikti grūti, ka tas nozīmē – pavisam drīz būs ceļš, kas vedīs lejup.
Lācēni ir vēderā. Vētra manā prātā pierimusi. Domas uzrakstītas.
Labu apetīti!
evita
p.s. renār, māri, kaspar, jāni, par jums es arii padomāju te viendien, kad dators nepārtraukti man lūdza mēģināt vēlreiz. (: nesanāca.
domas, domas, domas.... mani ik mirkli nodarbina visādas domas.. domāju strādājot, domāju ēdot, domāju mazgājoties, domāju, braucot ar riteni, es pat aizmigt vakaros nevaru, jo nevaru apstādināt prātu. Pagaidām meditācijās neesmu tikusi tālāk par šo uzdevumu - apklusināt domas, neko nedomāt... atkal un atkal pieķeru sevi pie domas, ka atkal jau domāju.
AtbildētDzēstVai Tev ir kāda recepte, kā nedomāt?
man jau šķiet, ka viens no vispār lielākajiem sasniegumiem un uzvarām ir apklusināt domas. kas arī noteikti nozīmē - būt mierā ar sevi, pieņemt sevi, prast piedot gan sev, gan citiem, kas pabradājuši pa mūsu dvēseli, dzīvot tagadnē. man šķiet, šī varētu būt atbilde, bet recepte, kā to sasniegt, Tu jau zini - katram ir sava. :)
AtbildētDzēstPaldies Tev, ka padalījies.