Tu stāvi un domā, uz kuru pusi iet. pietiekoši daudz esi staigājis pa plašumiem, izbridis purvus, kāpis kalnos un veldzējies strautiņos.
Tas viss tāpēc, ka mācies pazemību. Pazemību, kāda piemīt tiem lielajiem cilvēkiem, kuri pat no liela attāluma mūsos rada apbrīnu un cieņu.
stāvu un domāju, ja cilvēks saka, ka viņš var būt pelēkais kardināls, bet dara visu, lai sev spodrinātu spalvas, kāpēc viņš sev tik ļoti dara pāri un melo. tu dzīvo savu dzīvi. ir pilnīgi skaidrs, ka esi te ar savu uzdevumu, tad neizliecies un netērē laiku, tu vari izdarīt vairāk, darot, ko tev patiešām gribas darīt. un tici man, es darīšu tāpat, jo es gribu būt godīga pret sevi. cik nu es to izprotu, cik nu es vispār par sevi ko zinu.
arī tad, ja tev neveicas kādā sfērā, saproti, ka tas saistīts ar tavu uzdevumu, ieklausies vienkārši biežāk tajā, ko saka priekšā tava sirds, tava intuīcijas, sapņi vai zemapziņa. arī tad, ja tev kāds ir nodarījis ļoti, ļoti pāri, ir vieglāk to pieņemt, domājot par to, kā par katra individuālo uzdevumu un visu to, kas no tā izriet. nekā personīga. cik reizēm šie vārdi kretinē, bet reizēm tik ļoti saliek visu pa vietām. neviens patiešām mums nav neko parādā. un mēs tāpat. man pat šķiet, ka mums katram līdz ar dzimšanu ir iedotas formulas un visādi dīvaini zīmējumi un shēmas (vienā vārdā - mantojums), ko darbinām, veidojot attiecības un savu dzīvi.
rudens krāsās,
evita
taurenis kā brīnums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru