man šodiena.
tik bagātīga. daudz, daudz notikumu. lietus. un vējš tik ļoti stipri pūta, lietussargs pa gaisu lidoja un bikses slapjas kļuva. bet gribējās spiegt. kā bērnībā. aiz sajūsmas. par to, ka esmu daļa no visuma.
šodien es sajutu to, kā tas ir, kad tevi gaida sveši cilvēki. ļoti, ļoti gaida un priecājas, tevi redzot. patiesi. tā, ka atnes puķītes un saka, ka prieks atkal satikt.
laiku pa laikam pirms pāris gadiem es vadīju dažādus treniņus kundzēm gados. labākajos. tā ap 65-75. vienojošais viņām ir tas, ka viņas gandrīz visas dzīvo vienas. vīri ir miruši, bet viņās dzīvo tāds spēks. un reizēm iezogas mirdzums acīs. un tie gadi ir tikai tāds mūsu pasaules mērvienībā izteikts gadaskaitlis. viņas saprot, ka gribētu dejot vēl vairāk, jo mazliet jau uzdancā. viņas saprot, ka gribētu kādu sev mīļo blakus. un gribētu arī to seksu. kā arī viņas visas saprot, ka nedrīkst būt vienas mājās, jo mājas sienas un lietas glabā atmiņas, kuras, vienam esot, reizēm ir neizturamas.
es šodien uz viņām skatījos un sajutu visu, ko sajūt viņas - gan prieku, gan sāpes, gan sajūsmu, gan bailes un nedrošību, gan vēlmi pēc sabiedrības, vēlmi spēt optimistiski raudzīties uz dzīvi.
tā jau ir - šobrīd mums ir šis mirklis. un gadiem ejot, tu arvien vairāk to sajūti, ka ir tikai šis mirklis. tāpēc tas ir jādzīvo tā, ka sirds gavilē un asinis ar pilnu jaudu riņķo.
Lai jums ir, ko darīt un ir, kam noticēt.
Mīļi,
Evita
old lady te.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru